Uzdrošināšos pieņemt, ka nez vai laikraksta dibinātāji un tā pirmie līdzstrādnieki varēja iedomāties, ka pēc nedaudziem gadiem “Segodņa” (1919-1940) kļūs par pievilkšanas centru krievu emigrācijas spilgtākajiem žurnālistikas prātiem un literātiem. Rīgas laikraksts sacentās ar Berlīni un Parīzi par tiesībām drukāt Vladimiru Nabokovu (Sirinu) un Tefiju, esot nevienlīdzīgos ekonomiskos apstākļos ar prestižiem emigrantu izdevumiem. Un arī provinces statusu Rīgai krievu emigrantu acīs neviens nebija atņēmis. Tātad – kas ir “Segodņa” noslēpums?
ĪSUMĀ:
- "Segodņa" - emigrantu vai Latvijā sen dzīvojošo krievu izdevums?
- Kā mēs esam uzzinājuši par “Segodņa” tik daudz?
- No kurienes redakcija Rīgā saņēma vēstules?
- Kam sūtīja vēstules slavenie krievu rakstnieki-emigranti?
- Cik izmaksāja Parīzes autors?
- Kas notika ar Berlīnes korespondentiem?
- Un kas notika pašu mājās pēc 1934. gada maija?
”Segodņa” - emigrantu vai Latvijā sen dzīvojošo krievu izdevums?
Rīgas laikraksts “Segodņa” nekādā gadījumā neuzskatīja sevi par “emigrantu avīzi”. Tā tika izdota neatkarīgajā Latvijā, daudzu kultūru pilsētā Rīgā, vietējai krievu valodā lasošajai auditorijai. Bet tie bija vietējie krievi, ebreji, latvieši, vācieši, poļi. Runāt un lasīt vairākās valodās tika uzskatīts par normu – Rīga bija slavena ar tās iedzīvotāju izglītības līmeni.
Taču nevar teikt, ka “Segodņa” nebija ambīciju, kas sniedzās ārpus vietējiem domātās preses ietvariem. Redakcija aktīvi apmainījās materiāliem ar krievu avīzēm Tallinā (Rēvelē) un Kauņā (Kovnā). Tai bija daudz abonentu visā Eiropā, un tādēļ bija jātur roka uz pasaules notikumu pulsa, nekavējoties jāreaģē uz politiskajām izmaiņām. Turklāt tās bija ne tikai jāfiksē, bet arī jāanalizē. Redakcijas sastāvs (agrākās Krievijas žurnālistikas zvaigznes) deva iespēju komentēt Eiropā un pasaulē notiekošo augstā analītiskā līmenī.
Gribot negribot “Segodņa” kļuva par nopietnu konkurentu īpaši emigrantu auditorijai domātiem izdevumiem krievu valodā, kas starpkaru laikā iznāca Berlīnē un Parīzē. Piemēram, tādiem kā “Ruļ” (“Руль”, “Stūre”) un “Posļedņije novosti” (“Последние новости”, “Jaunākās ziņas”). Acīmredzami paplašinājās Rīgas laikraksta korespondentu un autoru tīkls aiz Latvijas robežām. Nereti redakcijā vērsās emigrācijas aprindās pazīstami cilvēki un piedāvāja laikrakstam savus materiālus – tie varēja būt memuāri vai reportāžas no notikuma vietas.
Un, lūk, laikraksta vakara izdevuma pirmajās lappusēs tiek publicētas jaunākās ziņas, kas pa tālruni saņemtas no “Segodņa” korespondentiem Berlīnē, Parīzē, Varšavā, vēlāk arī Ņujorkā. Svētdienas numuru literārajās lappusēs ir tādi vārdi kā Ivans Buņins un Vladimirs Nabokovs-Sirins (reti), Zinaida Hipiusa un Dmitrijs Merežkovskis (biežāk), Georgijs Ivanovs un Tefija (bieži). Ar katru no šiem autoriem “Segodņa” redakcijai veidojās īpašas attiecības.
Kā mēs to visu zinām?
Latvijā saglabājies (gandrīz pilnībā un diezgan labā stāvoklī) laikraksta numuru divdesmit gadu komplekts, kas daļēji digitalizēts un publiski pieejams. 90. gadu sākumā Valsts vēstures arhīvā brīnumainā kārtā tika atrastas mapes ar laikraksta “Segodņa” redakcijas portfeļa saturu. Nav skaidrs, kā, bet padomju laikā bija saglabājusies būtiska daļa avīzes 30. gadu redaktoru sarakstes. To arhīvā atrada Latvijas pētnieks Boriss Ravdins.
Nākamos septiņus gadus zinātnieku grupa atšifrēja atrastās vēstules un vāca materiālus par laikrakstu “Segodņa” un tā autoriem. 1977. gadā ASV Stenforda universitātes izdevniecība piecos sējumos izdeva redakcijas sarakstes arhīvu ar ļoti sīkiem Borisa Ravdina, Lazara Fleišmana un Jurija Abizova komentāriem.
Kļuva saprotams “Segodņa” patiesais vēriens – redakcija saņēma vēstules no visurienes, varbūt vienīgi ne no Austrālijas. Taču līdz ar to kļuva redzamas problēmas, kādas bija neatkarīgam izdevumam pagājušā gadsimta 30. gados - ekonomikas krīze, cenzūra, autoritāro režīmu nodibināšana viscaur Eiropā un savās mājās, kara priekšnojauta.
No kurienes tika saņemtas vēstules?
Stenforda universitātes piecsējumu izdevumā Abizova, Fleišmana un Ravdina redakcijā ir vairāk nekā tūkstoš vēstuļu, kuras saņēmuši vai nosūtījuši laikraksta “Segodņa” redaktori no 1930. līdz 1937. gadam. Saglabājies arī neliels skaits vēstuļu, kuras datētas ar 1940. gadu.* Pēc dažiem datiem, Stenforda universitātes izdotajā krājumā publicēts 60-70% nozīmīgāko materiālu no pazaudētā, bet pēc tam laimīgi atrastā redakcijas arhīva. Šo datu vizualizācija palīdz gūt priekšstatu par laikraksta korespondentu un autoru tīklu, “Segodņa” ģeogrāfisko pārklājumu.
Sarakste notika ar vairāk nekā 200 adresātiem 30 valstu 80 pilsētās.
No Rīgas ģeogrāfiski tālākās vietas, kur dzīvoja dažu vēstuļu autori ir, piemēram, Vindhuka Āfrikā, Harbina Ķīnā, kur bija izveidojusies liela krievu emigrantu kolonija, Takaoka Japānā, kur pēc likteņa gribas bija nonākusi Stolipina vecākā meita Marija Boka.
Kam rakstīja slavenie krievu rakstnieki - emigranti?
Vēstules uz Rīgu, protams, bija adresētas arī “Segodņa” dibinātājiem – Jakovam Bramsam un Borisam Poļakam.
Taču visbiežāk saraksti veica avīzes atbildīgie redaktori - talantīgais Krievijas žurnālists un publicists Maksims Hanfmans, kuram bija smalka gaume un ciešas attiecības ar pazīstamākajiem emigrantiem un kurš sāka vadīt “Segodņa” 1922. gadā, un Kijevā dzimušais Mihails Milruds, kurš lielā mērā noteica laikraksta redakcijas politiku 30. gados.
Ar dažiem krievu emigrācijas pārstāvjiem sakarus personīgi uzturēja ievērojamais kritiķis, “Segodņa” literatūras nodaļas redaktors Pjotrs Piļskis. Par finansēm izdevniecībā atbildēja Bramss un Poļaks, taču tieši Milrudam bija jāatbild uz lauvas tiesu pretenziju laikrakstam par to, ka honorāri ir mazi, turklāt tos maksā ar kavēšanos.
Сik izmaksāja Parīzes autors?
Visrosīgāk sarakste notika starp Rīgu un Parīzi. Francijas galvaspilsētas reģionā dzīvoja slaveni krievu emigrācijas literāti, kā tagad teiktu, pirmā viļņa emigranti. “Segodņa” redakcijai bija svarīgi ne tikai pārdrukāt viņu darbus no Parīzes laikrakstiem, bet arī saņemt oriģinālus tekstus ekskluzīvi Rīgas lasītājam. Tas cēla laikraksta prestižu. Un tā popularitāti.
Romānu un stāstu pārdrukāšana pēc tam, kad tie jau bija publicēti vadošajos emigrantu izdevumos, patiesi bija izdevīga visiem. Parīzes krievu preses izdevumi varēja lepoties ar to, ka ir pirmpublicētāji, bet autori varēja divreiz saņemt honorāru par to pašu darbu, tiesa gan, “Segodņa” par pārpublicētu darbu maksāja būtiski mazāk nekā par īpaši tai sacerētu.
Tomēr šāda situācija neapmierināja godkārīgo Rīgas laikraksta redakciju. Vēstulēs redaktori ved smagas sarunas par oriģinālsacerējumu nepieciešamību “Segodņa” lappusēs, bet rakstnieki un dzejnieki dara zināmus viņiem pieņemamus honorārus, kādus Rīgas izdevēji visbiežāk nespēj maksāt. Redakcija autoros mēģina izraisīt līdzjūtību, piesaucot ekonomikas krīzi un laikraksta finansiālās grūtības, bet literātu vēstulēs starp rindām vīd emigrantu dzīvei raksturīgais trūkums un notiek sīva cīņa par katru santīmu par rindiņu.
Visvairāk “cieta” dzejnieki. Igors Severjaņins, kurš dzīvoja Igaunijā, Toilas ciematā, un Konstantīns Balmonts, kurš bija emigrācijā Francijā, ne reizi vien sūtīja uz Rīgu niknas vēstules par to, ka viņu dzeju nemaz nedrukā un tāpēc par to nemaksā. Visbiežāk šādas vēstules beidzās ar prasību sūtīt atpakaļ iesūtītos oriģināldarbus. Šķiet, ka to redakcija ar gandarījumu arī darīja.
Nākamais Nobela prēmijas laureāts Ivans Buņins nemaz necentās panākt, lai viņa darbi tiktu drukāti “Segodņa” lappusēs. Honorārs, kuru slavenajam rakstniekam varēja piedāvāt avīze, viņam nešķita pienācīgs. “Kāpēc es vispār jums maz dodu drukāt savus darbus? Es jau ļoti to gribētu, taču kā gan es varu jums dot drukāt savus darbus par franku? Jo tas ir astoņas kapeikas. Ne pie iepriekšējā režīma, ne tagad Francijā par franku nevar nopirkt neko vairāk kā divas sērkociņu kastītes… Divi franki par rindiņu,” 1930.gada novembrī Buņins vēstulēs no Grasas Francijā skaidroja “Segodņa” redaktoram Mihailam Milrudam. Toties Zinaida Hipiusa un Dmitrijs Merežkovskis Rīgas laikrakstam regulāri sūtīja savus jaunos (un arī vecos) tekstus.
Īpaši prestiži bija, ja darbi tika nodrukāti tā dēvētajos kalendārajos numuros, kas iznāca pirms Lieldienām, Ziemsvētkiem vai citiem svētkiem. Redakcija tos gatavoja jau laikus. Šādi numuri ierasti bija daudz biezāki un literāri bagātāki. Tika dzirdēts pat joks, ka pēc “Segodņa” svētku numura saņemšanas droši var atteikties no gada abonementa, jo svētku numurā lasāmā pietiks veselam gadam.
Kas notika ar Berlīnes korespondentiem?
Pētot saraksti starp “Segodņa” redakciju un korespondentiem Eiropā, grūti nesadzirdēt aizvien spēcīgāko dunoņu, kas vēstīja par 30. gadu politiskajām katastrofām Eiropā.
Berlīnes korespondentam Nikolajam Volkoviskim un daudziem citiem Krievijas emigrantiem, īpaši ebreju izcelsmes, kas divdesmitajos gados bija atraduši patvērumu Berlīnē, bija jāmeklē jaunas mājas ārpus Vācijas robežām. Kāds pārcēlās uz Parīzi, cits – uz Ameriku, Volkoviskis – uz Varšavu. Ap 1938. gadu redakcijas sarakste ar Berlīnes autoriem beidzas.
No Itālijas pienāk vēstules no Aleksandra Amfiteatrova, cita par citu satrauktāka. Datumi tajās ir tādi, ka laika skaitīšana sākas no Musolīni valdīšanas sākuma. Augsta sarakstes intensitāte visus trīsdesmitos gadus faktiski saglabājas tikai ar Franciju, kur emigrantu absolūtais vairākums dzīvoja trūcīgi, taču jutās drošībā.
Korespondences intensitāte no “Segodņa” redakcijas Rīgā uz Vāciju un atpakaļ (1930-1937).
Korespondences intensitāte no Francijas uz “Segodņa” redakciju un atpakaļ (1930-1937)
Bet kas notiek pie mums, Latvijā?
Pašu mājās nebija vienkārši. “Segodņa” redakcija ir spiesta nosūtīt atpakaļ autoriem rakstus, kuros kritizēta Vācijas jaunā politika vai PSRS notiekošais.
Redaktori aicināja politisko komentāru autorus ārzemēs savos rakstos ieturēt mierīgu toni, ņemot vērā “Latvijas neitrālo pozīciju” ārpolitikas jautājumos.
Īpaši smagi laikraksta “Segodņa” redaktoriem klājās pēc 1934. gada notikumiem. Latviešu prese sāka apsūdzēt laikrakstu par to, ka tas pārāk koncentrējas uz pasaules norišu analīzi, atstājot novārtā pašmāju tematus.
Cenzūras un pašcenzūras apstākļos, pastāvīgu slēgšanas draudu ēnā laikraksts “Segodņa” būtiski mainās. Aizvien biežāk ārzemju autoriem tiek sūtīti atpakaļ viņu kritiskie raksti un aizvien krāšņāk laikraksta lappusēs tiek vēstīts par Kārli Ulmani.
Arvien vairāk kļūst skaidrs, kas sagaida Latvijas neatkarīgo krievu presi.
* Šeit un turpmāk informācijas avots: Абызов, Ю., Флейшман, Л., Равдин, Б. Русская печать в Риге: из истории газеты «Сегодня» 1930-х годов. Т. 1-5. Stanford, 1997.
