Ir 1919. gada 29. augusts, kad Ministru padome pieņem lēmumu par Vēsturiskā arhīva un Nacionālās bibliotēkas dibināšanu. Arhīvs sāk darboties ar 1. septembri, kad darbā tiek pieņemts pirmais tā laika direktors Jānis Krīgers-Krodzinieks, kurš uzsāk dokumentu apzināšanu un vākšanu. Pirmā mājvieta ir Rīgas pils tornis. Ļoti interesants ir darbinieces Teklas Šeiteres stāsts. Viņa darbu sāk mazliet vēlāk oktobrī un dienasgrāmatā apraksta darba apstākļus tolaik, kas mūsdienās varētu likties šausmīgi.
No viņas dienasgrāmatas:
‘’Pirmais iespaids bija drūms, nebija neviena plaukta, kādā lielā istabā bija tikai lieli skapji palikuši. Arhīva materiāli istabā bija samesti kaudzēs ar mēsliem, ar lielgabala šķēpelēm sajaukti. Ņēmām klēpjiem no grīdas, novietojām uz galdiem un tad kārtojām saplēstos aktus un papīrus. Pie dažām papīru kaudzēm toreiz jaunie deguni nebija piedabūjami klāt.
Tur no mēsliem izvilktus dokumentus apstrādāja vienīgi rūdītais arhivārs Zaverņevs.
Strādājām vienā telpā un pie viena galda ar cienījamo direktoru Krīgeru. Telpas bija aukstas, logu rūtis izsistas, krāsns bojāta. Putekļi un melni mākoņi gāja pa gaisu.’’
Tas ir vēl pirms Bermonta iebrukuma. Tad viņi mazliet pastrādā, tad tieši bermontiādes laikā atkal Rīgas pils tornī trāpa šāviņš, un viss ir jāsāk no sākuma novembra beigās.
1920. gada aprīlī arhīvā jau strādā 15 darbinieki - viens darbvedis, 4 kalpotāji. 1922. gada decembrī glabāšana bija saņemts daudz jaunu dokumentu un darbā tika pieņemti vēl 10 studenti, kas nostrādā līdz 23. gada jūlijam. 20. gadu vidū arhīvi pilī aizņēma 60 istabas. Pirmais uzdevums un arī nosaukums ir Vēsturiskais arhīvs. Tātad ir jāsavāc dokumenti, jāatgūst no Krievijas, tie ir arī dažādās Latvijas vietās, jo tos izveda, mēģinot glābt. Un līdz 30. gadu beigām tiek atgūti un savākti visi dokumenti. Senākais dokuments, kas arhīvā noglabāts, ir 1220. gada bīskapa Alberta lēmums par Jura hospitāļa patversmes dibināšanu.
Pirmie noteikumi, kas izdoti par arhīvu 24. septembrī:
- Valsts vēsturiskais arhīvs atrodas Izglītības ministra pārziņā;
- Arhīvā ievietojami raksti un dokumenti, kuriem ir vēsturiskā nozīme un kas nav vajadzīgi iestāžu tekošajam darbam;
- Arhīvam padoti visi valsts resori, komunālie un kārtu iestāžu arhīvi sakarā ar otro punktu;
- Trešajā punktā minētos arhīvus nedrīkst sašaurināt vai pārvietot bez izglītības ministra ziņas.
Tas nozīmē, ka tolaik centās nosargāt, lai šos arhīvus neizved. Četros punktos pateikti galvenie uzdevumi, kas ir saglabājušies arī līdz mūsdienām – uzkrāt, saglabāt un nodrošināt pieejamību, stāsta arhīva direktore Māra Sprūdža.
