#LV99plus: No cietumnieka par revolūcijas varoni - Jāņa Šmitiņa

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus noslēguma stāstiem, kuros dots ieskats virtuālo varoņu dzīvēs ārpus seriāla ietvara. Turpmāko nedēļu laikā lasītājiem būs iespēja iepazīties ar visu septiņu seriāla tēlu tālākajām dzīves gaitām, kas sniegs dažādus skatupunktus uz Latvijas 20. gadsimta vēsturi. 

Ņuha

Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Jānis ‘’Ņuha’’ Šmitiņš, 20 gadi (dzimis 1897. gada 5. oktobrī) – Grīziņkalna pašpuika, kuram ir zināma vienīgi viņa māte strādniece. Pēc februāra revolūcijas Jānis kļūst par aktīvu lielnieku atbalstītāju. Arī sākoties Vācu okupācijai Jānis turpina savu nelegālo darbību. Jānis ar biedriem mēģina izjaukt reformācijas 400 gades svinības Rīgā. Šis nodoms izgāžas un Jāni noķer policija. Nonācis apcietinājumā Jānis piekrīt kļūt par policijas informatoru.

Ņuham ir arī savs "Facebook" profils un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

1918. gada pavasarī Jānis Šmitiņs atradās cietumā. Līdz šim viņš kā aģents Ņuha bija sadarbojies ar vācu okupācijas varas iestādēm cerībā, ka piegādājot nepieciešamo informāciju, viņš varētu tikt drīz atbrīvots. Par nelaimi Šmitiņam, tobrīd no amata atvaļinājās viņa kontaktpersona policijā. Aģenta lieta tiek aizmirsta, un drīzumā Šmitiņš stājās tiesas priekšā. Sods – pieci gadi darba nometnē. Lai izciestu sodu Šmitiņu kopā ar duci citu lielinieku pārvietoja uz lēģeri Lietuvā, netālu no Kauņas.

Par nelaimi Vācijas armijas sabrukums 1918. gada novembrī nepalīdzēja nonākt brīvībā apcietinātajiem lieliniekiem. Jaunās Lietuvas varas iestādes baidījās, ka atbrīvotie lielinieki varētu ar sabotāžas vai spiegošanas palīdzību palīdzēt ofensīvu uzsākušajai Sarkanajai armijai. Tā Šmitiņš nonāca Kauņas cietumā. No Lietuvas cietumiem viņš iznāca vien 1920. gada rudenī. Lietuvas valdība viņu deportēja atpakaļ uz Latviju, par kuras pilsoni viņš tagad pēkšņi bija kļuvis.

Jau drīz Šmitiņš atjaunoja sakarus ar Rīgas komunistiem. Pārvietošana uz Lietuvas lēģeriem bija nokratījusi jebkādu aizdomu ēnu, ka viņš varētu būt bijis policijas ziņotājs. Šmitiņš nebija nedz labs runātājs, nedz rakstītājs. Toties viņš bija fiziski spēcīgs un izturīgs. Partijas vajadzībām tas noderēja divejādi. Pirmkārt, ar retorikas dāvanām apveltītajiem partijas biedriem bija nepieciešama apsardzība. Otrkārt, no ceļa nogājušo sociāldemokrātu un viņu atbalstītāju uzskatus bija jālabo ne tikai ar argumenta, bet arī fiziska spēka palīdzību. Divdesmito gadu otrajā pusē un trīsdesmito gadu sākumā Šmitiņš regulāri iesaistījās ielu kautiņos ar Strādnieku sporta un sarga biedriem. Vardarbība piesaistīja arī varas iestāžu uzmanību, un Šmitiņš bija ierasts viesis policijas karcerī.

Pēc īpaši vardarbīgām sadursmēm 1933. gada vasarā Šmitiņš stājās tiesas priekšā, kas viņam lēma 2 gadu ilgu cietumsodu. Tā 1934. gada 15. maija apvērsumu viņš sagaidīja Centrālcietumā. Viņam šķita īpaši smieklīgi tas, ka tagad arī ‘’baltrocīši’’ sociāldemokrāti izbaudīs ‘’akadēmiju’’.

No cietuma Šmitiņu atbrīvoja 1935. gada rudenī. Viņš nekavējoties atgriezās pie saviem partijas biedriem. Šoreiz situācija bija mainījusies, un cīņā pret kopīgo ienaidnieku Ulmani viņš atrada sevi vienā frontē ar sociāldemokrātiem. Kādā no pagrīdes sanāksmēm viņš pat atpazina puisi no Strādnieku sporta un sarga, kuram pirms pāris gadiem bija kārtīgi iekrāvis par seju.

Jau pavisam drīz Šmitiņš atkal nonāca Politiskās pārvaldes uzmanības lokā un 1936. gada izskaņā viņu izsludināja meklēšanā. Tā viņš slēpās pa dažādiem konspiratīviem dzīvokļiem, līdz 1937. gada pavasarī iekrita pavisam muļķīgā kārtā. Viņam bija uz pāris nedēļām ierādīta vieta kādas turīgas sociāldemokrātes dzīvoklī. Dzīvoklis bija liels, un Šmitiņš pie sevis domāja: Staļinam ir pilnīga taisnība, visi sociāldemokrāti ir sociālfašisti, liekuļi, kas gūst labumu no ekspluatācijas. Paskat tik uz šo freileni, dzīvo 6 istabu dzīvoklī un sauc sevi par revolucionāri. Bet šī, pēc Šmitiņa ieskatiem viltus revolucionāre, bija sasaistījusies ar kādu slikti organizētu pagrīdes grupu. Politiskā pārvalde grupu atkoda, un jau pavisam drīz pārvaldes aģenti kratīja arī sociāldemokrātes dzīvokli, un tur par lielu pārsteigumu sev atrada arī meklēšanā izsludināto komunistu.

Šoreiz tiesa pret Šmitiņu bija īpaši barga – 10 gadi cietumā.

No cietuma Šmitiņš iznāca 1940. gada jūnijā jau kā varonis un reakcijas upuris. Jaunajā iekārtā viņš pēkšņi bija kļuvis par respektablu pilsoni. Arī karjeras izaugsme bija strauja. Šmitiņu, kurš sava mūža laikā nekad nebija strādājis patstāvīgu darbu, iecēla par klavieru fabrikas direktoru. Savā jaunajā amatā  darbinieku vadībai viņš izmantoja vienīgo tehniku, kādu pazina – iekaustīšanu. Ja kāds no strādniekiem šķita buržuāziska paskata, tam nācās saņemt kāvienu. Bet īpašas antipātijas Šmitiņš izjuta pret rakstvežiem, tiem bija jāpiedzīvo bieži dusmu uzplūdi.

Kad 1941. gada jūnija beigās pienāca ziņas par nacistiskās Vācijas uzbrukumu PSRS, Šmitiņam bija skaidrs – vēl vienu vācu okupāciju viņš piedzīvot nevēlās. Pagrīdes aktivitātes viņu bija nogurdinājušas, bet nesen iegūtais direktora darbs bija radījis priekšstatu par agrāk nebaudītām ērtībām. Tāpēc tika pieņemts lēmums bēgt uz PSRS.

PSRS Šmitiņš cerēja mierīgi pārlaist karu. Tomēr jau drīz viņam lika noprast, ka ikvienam ir jāpiedalās sociālistiskās dzimtenes aizsardzībā. Tā viņš nonāca 201. latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā. Kara gaitas nebija ilgas. 1941. gada beigās viņš bija spiests piedalīties Maskavas aizstāvēšanas operācijā. Viņam tuvumā sprāga artilērijas lādiņš, pēc kura viņš guva smagus ievainojumus. Ārsti bija spiesti amputēt Šmitiņa kāju.

Kā kara invalīds Šmitiņš atgriezās Latvijā 1945. gada februārī. Lai gan knapi prata rakstīt, partijas biedri viņu atalgoja piešķirot direktora amatu Rīgas Ļeņina rajona namu pārvaldē. Jau drīz kļuva skaidrs, ka Šmitiņš amatam nav derīgs. Nepalīdzēja arī pēc ievainojuma iegūtā pastiprinātā kāre uz alkoholu. Iedzeršanu veicināja izpatikt gatavie Ļeņina rajona iedzīvotāji, kas zināja – atnesot direktoram kādu dzērienu, visu varēja sarunāt. Kādu brīdi vēl Šmitiņam tiek piemeklēti amati pašvaldības iestādēs, tomēr 1959. gadā viņu galīgi atvaļina, piešķirot dzīvokli Āgenskalna priežu vietā uzbūvētajās blokmājās.

Dzīvoklis atradās ceturtajā stāvā un Šmitiņam kā invalīdam nācās paļauties uz savu kaimiņu palīdzību pārtikas sagādē. Sešdesmito gadu sākums bija Šmitiņa dzīves vienmuļākie gadi, un sirmgalvis pie sevis domāja, ka labāk pat bija cietumā vai lēģerī. Vismaz kopā ar biedriem. Vismaz kaut kas notiek.

1965. gada aprīļa pēcpusdienā Šmitiņu no snaudas pamodina klauvējieni pie durvīm. Aiz tām stāv divas jaunas meitenes. Viņas sakās esam no pionieriem un vēloties uzklausīt Šmitiņa kā Tēvijas kara veterāna stāstus. No dzīvokļa jaunās meitenes izkļūst vien pašā vakarā, pieklājīgi aizbildinoties, ka nu gan vecāki uztrauksies. Šo stundu laikā Šmitiņš ir pastāstījis visu – par revolūcijām, par lēģeriem, par sociālfašistiem, par neģēli Ulmani utt.

Pēc pāris dienām pie Šmitiņa ierodas vēl viena viešņa –Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolas vēstures skolotāja. Skolotājai uzreiz ir skaidrs – šis vīrs ir dzīvā vēsture. Un pie tam vēl vecais boļševiks – tāds, kurš partijā bija vēl pirms oktobra revolūcijas. Tā turpmākajos gados 5. vidusskolas skolēni uzņemas aizgādniecību pār sirmgalvi. Jānis Šmitiņš pirmo reizi dzīvē jūtas patiešām laimīgs. Sevišķi gaišs viņam ir 1967. gada rudens, kad visā Padomju savienībā svin Oktobra revolūcijas piecdesmitgadi. Šmitiņš ir sava rajona varonis un revolūcijas tēma viņam iet daudz vairāk pie sirds kā Lielais tēvijas karš. 6. novembra pēcpusdienā, dienu pirms svētkiem viņš ieradās 5. vidusskolā, lai uzrunātu skolēnus. Pēkšņi viņš atceras visu : kā smaržoja gaiss 1917. gada oktobrī, kā viņš ar biedriem aģitējis, kā viņi zīmēja grafiti un kā vācu fašisti toreiz, 1917. gadā, tvarstījuši strādniekus. Vien stāsts par Ņuhu, tas gan palika piemirsts. No dzīves viņš aiziet 1974. gadā.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti