Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien uzzināju, ka mēs ar Emīliju esam tikuši pie gailēna. Šo dzīvo radību ieguvām, piedaloties Latviešu izglītības biedrības organizētajā labdarības loterijā. Pasākums norisinājās vakar, un man beidzot bija iespēja sakārtot dokumentus, lai arī Emīlija varētu braukt uz Rīgu.
Kā jau visi izglītības biedrības organizētie pasākumi, arī šis norisinājās reālskolas telpās Tērbatas ielā. Ieejas maksa bija 20 kapeikas, un visu pāri palikušo naudu ir paredzēts izmantot zēnu reālskolas un meiteņu ģimnāzijas uzturēšanai.
Pasākuma organizētāji centās panākt, lai pasākums notiktu bezbēdīgā un jautrā gaisotnē. Varējām iesaistīties dažādās spēlēs, un bija pieejams plašs dzērienu klāsts. Vien kā jau šajos laikos ierasts, praktiski nebija nekādu uzkodu. Ja dzērienus var dabūt, tad ar pārtiku ir ļoti švaki.
Kara realitāti parādīja arī laimējamo balvu saraksts. Ja pirms kara šādās loterijās varēja laimēt kādu smalku nieku, tad tagad izlozētas ir tikai vispraktiskākās sadzīves lietas - kafija, tēja, cukurus un pat dzīvi dzīvnieki - trusīši, gailēni un vistas. Pirms 5 gadiem jebkurš Rīgas pilsonis būtu par šādām balvām apvainojies, bet tagad, preču deficīta apstākļos, cilvēki patiešām cer, ka izdosies laimēt cukuru.
Mēs arī būtu bijuši priecīgāki laimēt cukuru, bet tagad esam ieguvuši gailēnu. Nezinām pat, ko īsti ar tādu darīt. Nokaut žēl. Emīlija uzskata, ka gailēns mums jāpatur par mājdzīvnieku. Tā nu mēs šai radībai piešķīrām vārdu Honorijs par godu Romas imperatoram, kuram viņa gailis rūpēja daudz vairāk par Romas pilsētas likteni.
*1918. gada 1. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.
