Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Pa ilgiem laikiem beidzot aizgāju uz kino. Mana izvēle krita par labu ''Grand-Kino'' izrādītajai krimināldrāmai ‘’Dora Brandes’’. Tajā galveno lomu spēlē šī brīža lielākā kinozvaigzne Vācijai pakļautajā Eiropas daļā Asta Nīlsena. Viņa slavas zenītā nonāca jau pirms kara un jau tobrīd bija viena no pasaules pelnošākajām kinozvaigznēm. 1914. gadā vien viņa kopumā esot nopelnījusi 85 000 marku. Iespaidīga summa, ņemot vērā, ka gada otrajā pusē bija sācies karš. Protams, arī tagad viņa nevar sūdzēties par iztiku un slavu, tomēr viņas talantu var baudīt tikai tie, kas atrodas šaipus frontes līnijai.
Filmas sižets labi parāda to, kas notiek ar talantīgām sievietēm, kuras ziedo savu karjeru mīļotā vīrieša vārdā. Nīlsena spēlē Doru – slavenu aktrisi, kura iemīlas žurnālistā Gustavā Kalvī. Kalvī sapņo par karjeru politikā, un Dora, atliekot malā savu karjeru, dara visu, lai palīdzētu mīļotajam, tostarp ziedo naudu viņa kampaņai.
Tomēr, kad Kalvī beidzot piepilda savu sapni un kļūst par parlamenta deputātu, viņš Doru pamet. Dora krīt dziļā melanholijā un savas bēdas slāpē alkoholā. Sabrūk viņas karjera un sociālais statuss.
Vairākus gadus vēlāk Kalvī ir uzkāpis tik augstu, ka viņam ir iespēja kļūt par ministru. Nelabvēļi cenšas likt šķēršļus jaunā politiķa ceļā, tomēr pēdējā brīdī Dora, neskatoties uz salauzto sirdi, sagādā dokumentus, kas ir nepieciešami Kalvī attaisnošanai. Kalvī kļūst par ministru, tomēr Doras cerības uz mīlestības atjaunošanu nepiepildās. Kalvī paziņo, ka kā ministrs viņš nevar būt kopā ar tik pagrimušu personu. Dora, jūtoties nodota, izdara pašnāvību noslīcinoties.
Man morālā mācība no filmas bija skaidra. Sievietēm ir jācīnās par savām tiesībām, un sevis ziedošana mīlestības vārdā ir neizmērojama kļūda. Pati agrāk ticēju romantiskiem ideāliem un apdedzinājos. Labi vismaz, ka nekritu tik dziļā izmisumā kā filmas galvenā varone un nebeidzu savu dzīvi pašnāvībā.
Kopumā jāsaka, ka esmu pozitīvi pārsteigta par augsto kino kvalitāti, kuru spēj nodrošināt vācu kino ražotāji kara apstākļos. Filmas sižets it nemaz nav naivs vai muļķīgs, un kopgarums arī visai iespaidīgs – 5 cēlieni. Vēl pirms kara kinoteātrus pārpludināja lētas un muļķīgas īsfilmas no Francijas. Tāpēc kino bija grūti ņemt nopietni. Bet tagad ir skatāmas nopietnas un saturiskā ziņā izvērstas drāmas. It nemaz nav sliktāk kā teātrī.
*1918. gada 8. augusta ieraksts dienasgrāmatā.
