Omskas apgabala Kalačinskas rajonā aizritējusi Mudras Grīnbergas bērnība, arī pirmie skolas gadi. Viņa atzīst, ka savulaik bijusi doma aizbraukt uz izsūtījuma vietu, taču tad izlēmusi, ka nevēlas atsaukt atmiņā sāpes un pazemojumus, ko tāpat nevarot aizmirst.
"Paldies Dievam, neviens nepalika no maniem mīļajiem cilvēkiem Sibīrijā, mēs visi atgriezamies.
Tas ir tāds pazemojums - aizsūtīt tur bez pamata, bez tiesas sprieduma. Par ko? Tāpēc, ka mīlējām savu tēvu zemi, ka mēs strādājām?" jautā Mudra Grīnberga.
1949.gadā no 25. Līdz 29. martam no Liepājas un Aizputes apriņķa izsūtīja 1200 ģimeņu, aptuveni tūkstotis tika izsūtīti kā kulaki. Tāda bijusi arī Mudras ģimene no Sakas pagasta ”Labmaizēm”. Tēvs un vecaistēvs uz lēģeriem aizvesti ātrāk, tad kārta pienākusi arī mātei, vecaimātei un mazajai Mudrai, kurai tolaik bijis vien nedaudz vairāk par gadiņu.
"Kā oma stāstīja, tad stundas laikā lika saģērbties, un bija skaidrs, ka kaut kur vedīs. Oma nezināja, uz kurieni, viņai bijusi doma, ka vedīs uz nošaušanu," stāsta Mudra.
Tālajā ceļa vecāmāte paguvusi paņemt līdzi bībeli un šujmašīnu, kas vēlāk kalpojusi kā iztikas avots. Vietējie izsūtītos latviešus saukājuši par fašistiem un dzimtenes nodevējiem. Pazemojumus nācies piedzīvot arī skolā.
"Mamma man uz dzimšanas dienu bija uzšuvusi rozā kleitiņu. Es vairs neatceros, ko skolotājs man prasīja, taču pienāca klāt un teica - rozā princese, tev nedrīkstēja tādu šūt, tev no maisa bija jāšuj," pagatnē atskatās Mudra.
Garaspēks, ticība un darba tikums palīdzēja izdzīvot tālajā Sibīrijā, ir pārliecināta viena no Liepājas politiski represēto kluba aktīvistēm Mudra Grīnberga. Savas tautas vēsturi nedrīkst aizmirst, tāpēc regulāri notiekot tikšanās ar skolu jaunatni. Viņasprāt, tas ir svarīgi, īpaši šajā nemierīgajā laikā.
"Es domāju, ka mēs ar savu pašpārliecinātību, ka mēs varam, gribam, mēs būsim - un Latvija pastāvēs," viņa saka.
