Panorāma

Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji pulcējas kopīgā pasākumā

Panorāma

«Saule, Pērkons, Daugava» Likteņdārzā

Kā tapa Baltijas ceļš

Kā tapa Baltijas ceļš. Sandras Kalnietes un Jāņa Škapara atmiņas

Tikai pusotra mēneša – no idejas līdz dzīvai ķēdei, kas caurvij Lietuvu, Latviju un Igauniju. Tik īsā laikā tapa vērienīgā un nevardarbīgā protesta akcija Baltijas ceļš.

1989. gada 15. jūlijā Pērnavā uz pirmo sēdi sanāca Baltijas padome, kurā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas fronte saskaņoja politiskās sadarbības plānus. Tuvojās melna atceres diena – 50. gadskārta, kopš 1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija noslēdza Molotova-Ribentropa paktu, Baltijas valstis nonāca padomju okupācijas jūgā. Baltijas ceļa organizēšanu Latvijas Tautas frontes (LTF) valde uzticēja Sandrai Kalnietei.

"To nevarētu izdarīt un tur nepalīdzētu ne mobilie telefoni, ne datori, ja tobrīd nebūtu ārkārtīgi augsts tonuss tautā.

Katrs cilvēks jutās līdzatbildīgs. Toreiz brīvības saldais vārds bija tik ārkārtīgi svarīgs katram," 30 gadu senos notikumus atcerējās Kalniete.

"Ja nebūtu bijusi kopīga sadarbība, mēs nebūtu neatkarību ieguvuši. Latvieši vieni paši būtu samalti. Tie ir asi vārdi pēc 30 gadiem, ko dzīvojam laiskumā. Bet labi, ka pienāca Ukrainas notikumi, kas mūs atmodināja," uzskata bijušais LTF valdes loceklis Jānis Škapars.

Vispirms bija jāapzina maršruts. Pieņemot, ka ik pēc pusotra metra jāstāv vienam cilvēkam, sarēķināts, cik ļaužu vajag vienam kilometram. Katram kilometram nozīmēja atbildīgo, kam bija jānodrošina, lai tur būtu cilvēki. Darbojās koordinācijas centrs, tomēr lielākā slodze bija jāiztur aktīvistiem.

"Tik garam ceļam no Latvijas ziemeļiem līdz Lietuvai bija jābūt izplānotam katram metram. Mums bija jau diezgan lieli telefona sakari, mums jau bija izveidota tautas frontes struktūra," teica Škapars.

Baltijas ceļa veidošanai atvēlēja stundu. Dalībniekus aicināja klausīties radio, lai zinātu, kur radušies sastrēgumi un trūkst cilvēku. Taču 23. augusta rītā notika negaidītais. Kompartijas Centrālkomitejas aizliedza ķēdes veidošanu koordinēt radio tiešajā ēterā, izmantojot  milicijas operatīvos sakarus, lai gan iepriekš tam bija dota piekrišana. Acīmredzot bija nācis rīkojums no Maskavas.

"Lielākās bažas bija satiksmes sastrēgumi. Toreiz gan nebija tik daudz mašīnu kā šodien, bet 50 kilometri ārpus Rīgai bija atstāti rīdziniekiem. Ar aicinājumu, tiem, kuriem ir auto, doties un šos posmus aizpildīt. Bez radio koordinācijas aizgāja viss pašplūsmā," stāstīja Kalniete.

Pulksten septiņos vakarā ļaudis roku rokā sadevās uz 15 minūtēm.

"Tas bija pilnīgi nebijis pasākums, šodien atskatoties liekas kā brīnums, ka tur nebija neviena incidenta. Neviena satiksmes negadījuma," sprieda Kalniete.

"Baltijas ķēde ir tikai viens posms ceļā uz neatkarību. Efektīva. Tā iegāja vēsturē. Sāka rasties interese par Baltiju, brauc delegācijas no rietumiem beidzot veras vaļā slūžas. Tas ir kā sakrājies ūdens, kas gāžas pāri visiem padomju aizsprostiem," vērtēja Škapars.

Par to, kā tapa Baltijas ceļš, šodien stāsta arī izstāde "No idejas līdz rokās sadošanās mirklim". Tā skatāma pie Ministru kabineta. Kartē ikviens var atzīmēt, kur ir stāvējis Baltijas ceļā, un blakus ir automobiļi, no kurām cilvēki ir nogādāti Baltijas ceļa norises vietās.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti