Par varonību karā un atbalstu Latvijas valsts nodibināšanai no 1920. līdz 1928. gadam Lāčplēša kara ordeni pasniedza vairāk nekā 2000 cilvēku, tai skaitā trīs sievietēm. Ideja par šāda apbalvojuma nepieciešamību presē parādījusies jau 1919. gada sākumā, zina teikt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Mārtiņš Vāveris.
"Sākotnēji tika izvirzīti divi karavīri, kuri diemžēl vēlāk Lāčplēša kara ordeni neieguva. Viņus virzīja tā saucamajam Imantas kara ordenim, kāds tobrīd nemaz neeksistēja, vienkārši bija doma par tādu," stāsta vēsturnieks.
Lāčplēša kara ordeņa izveidi 1919. gada rudenī uzņēmās Apsardzības ministrija, kuras paspārnē izveidotajai Statūtu komisijai bija jāizlemj, kāds izskatīsies jaunais militārais apbalvojums un par kādiem nopelniem to piešķirs.
Rubrikā par Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem:
-
Elza Žiglevica – viena no trim ordeņa kavalierēm sievietēm.
-
Vācbaltietis Konrāds Dekerts – spiegs Bermonta armijā.
-
Alberts Ameriks – vienīgais trimdas «Lāčplēsis», kurš atgriezās Latvijā.
-
Pēteris Apkalns – vienīgais apbalvotais mācītājs.
-
Jānis Osvalds Zēbergs un kara šausmu atstātās sekas.
Ordeņa dizainu veidoja Neatkarības kara dalībnieks Jānis Aleksandrs Liberts, ordeņa diplomu – grafiķis Rihards Zariņš, bet ordeņa statūtus izstrādāja kapteinis un vēlākais ordeņa kavalieris Alberts Stalbe.
"Ordeņa kavalierus vēlāk dēvēja par varoņiem, tādēļ es reizēm saku, ka ordeņa statūti bija strikti reglamentēts veids, kā definēt varoņus," ar smaidu saka Arnis Strazdiņš.
Lāčplēša ordenim bija trīs šķiras. Zemāko – trešo – piešķīra par operatīvām darbībām kaujas laukā, radot apjukumu pretinieku rindās, otro – par taktiskām darbībām, kauju organizēšanu, tādēļ to pārsvarā saņēma armijas virsniecība. Bet pirmo šķiru par īpaši lielu ieguldījumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā un starptautiskā nostiprināšanā saņēma tikai 11 cilvēki - ģenerāļi Jānis Balodis un Krišjānis Berķis, pulkveži Fridrihs Briedis un Oskars Kalpaks, igauņu ģenerālis Johans Laidoners, poļu maršals Juzefs Pilsudskis, franču maršals Ferdinands Fošs un ģenerālis Eižens Žanens, Itālijas karalis Viktors Emanuels un Ministru prezidents Benito Musolīni, kā arī Beļģijas karalis Alberts I.
Fakts, ka Lāčplēša ordeni saņēmis arī diktators Musolīni, izbrīna daudzus. „Šo jautājumu mums uzdod katru 11. novembri,” atzīst vēsturnieks Vāveris.
Ierosinājums piederot tā laika Latvijas ārlietu ministram. "Viņam [Musolīni] šo ordeni piešķīra par īpašiem nopelniem Latvijas atzīšanā starptautiskajā arēnā," skaidro pētnieks. "Viņš kā Itālijas premjers lielā mērā veicināja Latvijas starptautisko atzīšanu. Itālijas premjera amatā varēja būt arī kāds cits, un, visticamāk, ordenis būtu piešķirts tam konkrētajam politiķim," piebilst vēsturnieks Strazdiņš.
Gatavojoties pašlaik Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā skatāmajai izstādei, abi jaunie vēsturnieki padziļināti pētījuši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīvesstāstus. "Mēs gribējām atkāpties no kopējās vēstures uz individuālo," paskaidro Strazdiņš, "pārnest uzsvarus uz individuāliem dzīvesstāstiem.
Un mans lielākais atklājums šīs izstādes gatavošanas laikā bija tas, cik ļoti šo ordeņa kavalieru statuss un gods bijis noturīgs cauri visam 20. gadsimtam.
Varbūt citādi varētu šķist jocīgi, ka mēs runājam par dažiem tūkstošiem cilvēku, kas tika apbalvoti astoņu gadu periodā 20. gadsimta sākumā. Bet šie kavalieri bija cilvēki, kas cīnījās Latvijas Neatkarības karā – vienā no visbūtiskākajiem Latvijas vēstures posmiem."
Daļa no Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem arī 20. un 30. gados bija augsta ranga virsnieki, strādāja iekšlietu struktūrās, tādēļ bija starp pirmajiem, kas pēc Latvijas okupācijas tika represēti. Vēsturnieks Strazdiņš lēš, ka tādu bija vairāk nekā 400. Bet vairāki simti devās trimdā, tai skaitā Alberts Ameriks, kurš vienīgais 90. gadu sākumā atgriezās Latvijā no Kanādas, kur bija pavadījis lielāko sava mūža daļu. Viņš arī bija pēdējais Latvijā dzīvojošais Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, kurš aizgāja mūžībā 1997. gadā, 97 gadu vecumā.
Ko šodien paturēt prātā, noliekot svecīti 11. novembrī Brāļu kapos vai pie Rīgas pils mūra?
"Mums būtu jāsaprot, ka brīvība un neatkarība nav pašsaprotamas lietas. Daudzi ir ieguldījuši tajā ne tikai savu laiku un enerģiju, bet arī savas dzīvības. Jā, mēs – vismaz mana un Arņa paaudze – esam dzimuši 90. gados un lielus satricinājumus neesam piedzīvojuši, tomēr to nedrīkst aizmirst," saka Mārtiņš Vāveris. "Neaizmirst, ka 1919. gada 11. novembris, Lāčplēša diena – tā ir uzvaras diena. Lai gan Neatkarības karā bija arī citas uzvaras, šī bija izšķiroša. Un to ir vērts svinēt," piebilst Arnis Strazdiņš.