Lāčplēša Kara ordeņa stāsti. Pēteris Apkalns – vienīgais apbalvotais mācītājs

Šajās dienās aprit tieši simt gadu kopš Bermontiādes, kas noslēdzās ar Rīgas atbrīvošanu 1919. gada 11. novembrī. Par godu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta spēkiem šī diena tika pasludināta par kritušo varoņu piemiņas dienu jeb Lāčplēša dienu un tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis. Ar to apbalvots arī mācītājs Pēteris Apkalns – arī viņa stāsts pašlaik skatāms Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem.

Lāčplēša Kara ordeņa stāsti. Pēteris Apkalns – vienīgais apbalvotais mācītājsMāra Rozenberga
    "Pēc studijām Tērbatas universitātē Pēteris Apkalns sākotnēji kļuva par Cēsu lauku draudzes mācītāju, tur tika ordinēts. Bet 1916. gadā 1. Daugavgrīvas strēlnieku pulka vadība uzaicināja viņu kļūt par šī pulka mācītāju un garīgā atbalsta sniedzēju kareivjiem. Nav noslēpums, ka tika domāts ne tikai par to, lai karavīrs būtu paēdis, padzēris un apģērbts, bet arī par to, lai viņš būtu psiholoģiski un morāli gatavs karot. Lai spētu pieņemt arī nāves tuvumu," saka vēsturnieks Arnis Strazdiņš.

    Jau dažus mēnešus pēc uzaicinājuma no Daugavgrīvas strēlnieku pulka Pēteris Apkalns saņēma lūgumus arī no pārējiem latviešu strēlnieku bataljoniem, aicinot kļūt par visu bataljonu kara mācītāju. "Tajā laikā, 1916. gada rudenī, presē rakstīja apmēram šādi: "Pēteris Apkalns ir nozvērinājis gandrīz visus latviešu strēlniekus, pavadot bataljonus uz cīņu, apmācību vietās un pat pozīcijās. Viņš ir atstājis savu draudzi un atnācis uz karalauku, kur viņam jauna draudze – vairāki desmiti tūkstošu jaunu dvēseļu."," presē rakstīto citē Strazdiņš.

    Interesants fakts – būdams mācītājs, Apkalns savu Lāčplēša ordeni nevarēja nēsāt pie krūts kā citi.

    Vēl rubrikā par Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem:

    "Apkalns tika apbalvots 1926. gadā, bet lēmumu, kā mācītājam šo ordeni nēsāt, ordeņa dome atstāja augstākās garīdzniecības ziņā. Un tā tikai 1934. gadā izlēma, ka Apkalns ordeni drīkst nēsāt virs talāra, iekārtu lentē," stāsta vēsturnieks Mārtiņš Vāveris. Nacionālā vēstures muzeja fotogrāfijās Apkalns tāds arī redzams – talārā, ar ordeni ap kaklu. "Interesanti – kad Baznīcas virsvadība 1934. gadā pieņēma šo lēmumu, tā atsaucās uz Krievijas impērijas militārā apbalvojuma – Svētā Jura krusta – nēsāšanas likumiem un tradīcijām," piebilst Strazdiņš.

     

    Lai gan Pēteris Apkalns bija vienīgais mācītājs, kuru apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni, viņš nebūt nebija vienīgais garīdznieks, kurš Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā strādāja karalaukā. "Bija gan citu konfesiju pārstāvji, gan arī citi luterāņu mācītāji, bet Pētera Apkalna gadījums ir viszīmīgākais un redzamākais," norāda Strazdiņš.

    Mācītāju nozīme kara laikā bija ļoti liela – atbalstu pie viņiem meklēja ne tikai ticīgie karavīri. Psiholoģisko atbalstu vajadzēja ikvienam.

    "Līdzīgi piemēri Pirmā pasaules kara laikā, protams, ir arī Rietumu frontēs, kur mācītāji ieņēma ļoti redzamu vietu militārajās vienībās. Vēsturiskās fotogrāfijās bieži redzams, ka gan pirms, gan pēc kaujām mācītājs mēdz lasīt kādu sprediķi un apkārt ir liels karavīru pulks. Tas nenozīmē, ka viņi visi noteikti ir ticīgi, taču mācītājs bija atbalsta persona, uz kuru viņi varēja paļauties," uzsver Vāveris.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti