Gāztā elite cer uz veco kārtību. 1924. gada karikatūra par konservatīvo minoritāšu gaidām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem un 7 mēnešiem.

Agrārā reforma un pieaugošā latviešu valodas loma bija vieni no galvenajiem iemesliem, kas raisīja neapmierinātību jaundibinātās valsts mazākumtautību vidū 20. gadsimta 20. gados. Mākslinieka Indriķa Zeberiņa karikatūra vēsta par konservatīvo minoritāšu utopiskajām cerībām uz vecās kārtības atgriešanos.

Karikatūrā attēlotas Latvijas mazākumtautības (krievs, ebrejs, vācbaltietis) ar revanšistiskiem uzsk...
Karikatūrā attēlotas Latvijas mazākumtautības (krievs, ebrejs, vācbaltietis) ar revanšistiskiem uzskatiem. “O, alte Putschenherrlichkeit! Батюшки! Wann kehrst du wieder, goldne Zeit? Матушки!” (Ak, vecā puču greznība! Batjuški! Zelta laiki, kad jūs atgriezīsities? Matuški!”) – tā karikatūrists 1924. gadā satīriski komentēja lojalitātes trūkumu daļā Latvijas minoritāšu.

Jaundibinātā Latvija 1918. gadā dzima kā nacionāla valsts, kas pirmoreiz vēsturē nodrošināja latviešu pamatnācijas interešu ievērošanu, bet vienlaikus – kā moderna politiskā nācija, iekļaujot arī citas Latvijā dzīvojošas tautības. Etnisko minoritāšu attieksme pret Latvijas Republiku, sevišķi tās pirmajos pastāvēšanas gados, nebija viennozīmīga. Teju likumsakarīgi, ka cittautiešiem – 12 % krievu, 5 % ebreju, 4 % vācbaltiešu, 3 % poļu un citiem – vispirms bija jāpierod pie savā jaunā etnisko minoritāšu statusa, kamēr vadošo lomu nu uzņēmās latviešu vairākums.

Visnogaidošāko attieksmi ieņēma abas “no troņa gāztās” sabiedrības elites grupas – vācbaltieši, kuru rokās joprojām koncentrējās ievērojams saimnieciskais kapitāls, kā arī krievi – bijusī cara impērijas titulnācija, kuru pārstāvēja gan senāk Latvijā ieceļojušie strādnieki, zemnieki un ierēdņi, gan arī 20. gadu sākumā no Padomju Krievijas pārbēgušie politiskie emigranti (tā sauktie “baltie” jeb monarhistiski noskaņotie krievi).

Demokrātijas jubilejas

Aktualizējot un skaidrojot Latvijas demokrātijas vēsturi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sadarbībā ar LSM.lv iepazīstina lasītājus ar karikatūrām muzeja krājumā – vizuāli spilgtām liecībām par starpkaru Latvijas demokrātiju.

 

Latvijas parlamentārajai demokrātijai – šodien tik pašsaprotamajai valsts un sabiedrības iekārtai – 2020. gada maijā aprit divas apaļas gadskārtas. Tieši pirms gadsimta, 1920. gada 1. maijā darbu uzsāka Satversmes sapulce – pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments, kas izstrādāja valsts konstitūciju un radīja stabilu pamatu jaundibinātās Latvijas attīstībai.

 

Nesenākā pagātnē pirms 30 gadiem – 1990. gada 4. maijā – Latvijas PSR Augstākā Padome, kas bija padomju ēras norietā pirmais brīvi ievēlētais parlaments, pieņēma vēsturisko deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Katrs no šiem notikumiem ievadīja jaunu laikmetu Latvijas valstiskuma vēsturē.

 

Demokrātijas jubileju gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs īsteno daudzveidīgu aktivitāšu programmu “Demokrātijas (at)dzimšana. 1920-1990-2020”.

 

Pilntiesīgi Latvijas pilsoņi – teju visi

Saskaņā ar 1919. gada “Likumu par pavalstniecību” pilsoņa statuss (un līdz ar to balsstiesības) tika garantētas gandrīz visiem bijušajiem Krievijas pavalstniekiem, kas līdz 1. pasaules karam dzīvojuši Latvijas teritorijā “bez tautības un ticības izšķirības”. Tiesa, vēlāk gan tika ieviesti nelieli ierobežojumi pilsonības iegūšanai, bet kopumā 1925. gadā 96,47 % iedzīvotāju bija pilntiesīgi Latvijas pilsoņi.

Mazākumtautību vēlētāji un politiķi veiksmīgi izmantoja parlamentārās demokrātijas iespējas. Vācu, ebreju, krievu un poļu partijas ar kopumā 15-18 mandātiem bija pārstāvētas gan Satversmes sapulcē, gan visos četros Saeimas sasaukumos. Arī minoritāšu partijas savstarpēji konkurēja, vairojot parlamenta sadrumstalotību – tā 1. Saeimā darbojās veselas četras ebreju partijas, arī krievu pārstāvniecība bija sašķelta pareizticīgo un vecticībnieku partijās. Labāk organizēti bija vācu politiskie spēki – tie vēlēšanās startēja ar apvienotu Latvijas vācu-baltiešu partiju kandidātu sarakstu, ikreiz iegūstot 4-6 deputāta mandātus.

Reti toleranta minoritāšu politika

Dramatiskie Neatkarības kara notikumi vēl līdz 1920. gadam konservatīvajās cittautiešu aprindās viesa utopiskas cerības uz “vecās kārtības” atjaunošanu, taču vienlaikus daudzi mazākumtautību karavīri upurēja savu dzīvību un veselību kaujās par jaunās valsts brīvību. Latvijas Republikai 20. gados nostiprinoties iekšpolitiski, kā arī gūstot panākumus starptautiskajā arēnā, pieauga arī mazākumtautību lojalitāte.

Minoritāšu drošības sajūtu vismaz līdz 1934. gada Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam stiprināja arī priekšzīmīgi tolerantā minoritāšu politika, kāda pastāvēja reti kur Eiropā. Visspilgtāk tā izpaudās izglītības sistēmā – mazākumtautību skolas baudīja autonomiju un saņēma valsts finansējumu. Rezultātā pamatizglītību Latvijā varēja iegūt 10 valodās – blakus latviešu arī vācu, krievu, poļu, baltkrievu, lietuviešu, igauņu, franču valodā, ivritā un jidišā. Taču vēl plašākas “kultūras autonomijas” projekts, kuru iesniedza minoritāšu politiķi Saeimā, tomēr neguva parlamenta un valdības atbalstu, jo latviešu partijas (gan labējās, gan kreisās) tajā saskatīja draudus līdzsvarotai valsts attīstībai. Tas gan 20. un 30. gados netraucēja uzplaukt virknei minoritāšu biedrību, kultūras organizāciju un preses izdevumu, kas bija labi pamanāmas publiskajā vidē.

Agrārā reforma un latviešu valoda

Ik pa laikam neapmierinātības viļņi par “latviešu valsts” īstenoto politiku uzbangoja pavisam augstu – pāri Latvijas preses slejām un Saeimas tribīnei līdz pat starptautiskas ažiotāžas līmenim. Galvenais strīds bija agrārā reforma. Konsekventi atsavinot lielos muižu īpašumus laukos, lai tos izdalītu bezzemniekiem, 20. gados tika sāpīgi “apcirpti” turīgo vācbaltiešu (un Latgalē – poļu) dzimtu eksistences pamati, kā arī bija cietusi ticība valsts deklarētajam līdztiesības un privātīpašuma neaizskaramības principam. Pēc nesekmīgiem centieniem reformu apturēt Saeimā vācbaltiešu politiķi Pauls Šīmanis, Vilhelms fon Firkss un citi iesniedza sūdzību Tautu Savienībā, bet arī starptautiskā mērogā nespēja panākt Latvijas valsts lēmuma atcelšanu.

Daļā cittautiešu neapmierinātību raisīja arī pieaugošā latviešu valodas loma. Piemēram, 1921. gadā, reglamentējot valsts valodas lietojumu, Satversmes sapulce noteica, ka valsts iestāžu ierēdņiem, kuri nepietiekami pārvalda latviešu valodu, jānokārto pārbaudījums. Daļai cittautiešu ierēdņu tas ne tikai radīja praktiskas grūtības saglabāt darbavietu, bet arī izsauca aizvainojumu. Vienlaikus pašā parlamentā – Satversmes sapulcē, vēlāk Saeimā – no tribīnes teorētiski drīkstēja teikt uzrunas arī vācu un krievu valodā. Interesanti atzīmēt, ka 20. gadu sākumā latviešu valodu prata 74 % vietējo vāciešu, 43 % ebreju, 29 % poļu un tikai 14 % krievu (pārsvarā savrup dzīvojošie vecticībnieki Latgalē). Starpkaru laikā latviešu valodas prasme krietni pieauga starp visām mazākumtautībām.

Zemnieku dēls, strēlnieks, karikatūrists

Karikatūras autors Indriķis Zeberiņš (1882-1969) mākslas cienītājiem pazīstams kā talantīgs lauku ainavu un sadzīves ainu gleznotājs, taču savā daiļradē viņš daudz pievērsies arī karikatūrām, saržiem un vinjetēm. Kuldīgas apriņķa Snēpelē dzimušais zemnieku dēls pēc skolas gaitām Kuldīgā 1906. gadā devās uz Rīgu, lai mācītos Jaņa Rozentāla studijā, bet profesionālo izglītību turpināja prestižajā Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā.

Karodams 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā, 1918. gadā Zeberiņš kļuva par žurnāla “Strēlnieks” ilustratoru. Norimstot kara vētrām, viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un 1925. gadā absolvēja Figurālās glezniecības meistardarbnīcu cita klasiķa – Jāņa Roberta Tillberga – vadībā. Starpkaru laikā publika iepazina Zeberiņu kā grāmatu ilustratoru (piemēram, Annas Brigaderes un latviešu pasaku izdevumiem) un kā grafiķi, kurš publicēja humoristiskus zīmējumus presē, visvairāk – satīriskajā žurnālā “Svari”.

Pēc 2. pasaules kara mākslinieks palika Latvijā, bet 1951. gadā Zeberiņu arestēja Valsts drošības komitejas darbinieki. Pret septiņdesmitgadnieku izvirzītajā apsūdzībā teikts, ka viņš veicis pretpadomju aģitāciju citu mākslinieku un Rīgas Mākslas skolas audzēkņu vidū, apmelojis Padomju armiju, fotografējis rindas pie veikaliem, piedevām mājās glabājis pretpadomju literatūru (tostarp līdz 1932. gadam iznākušā žurnāla “Svari” numurus). Zeberiņu no ieslodzījuma atbrīvoja tikai 1955. gadā un atkal uzņēma Latvijas PSR Mākslinieku savienībā. Indriķis Zeberiņš miris 1969. gadā Rīgā.

No kariķēšanas nav pasargāts neviens

Starpkaru karikatūras

 

 

Asa, dzēlīgi ironiska, bieži arī pārspīlēta – politiskajai karikatūrai nav raksturīgs samiernieciskums vai ielaišanās lādzīgos kompromisos. Tā ir arī vienpusīga, jo kariķēt kādu politisku parādību vai “tautas kalpu” trūkumus nozīmē paust mākslinieka (vai pasūtītāja) izteikti subjektīvo viedokli.

No kariķēšanas nav pasargāts neviens, tieši otrādi – karikatūristi vislabprātāk “ņem uz grauda” aktīvākos, pamanāmākos politiķus, nesaudzējot arī valsts augstākās amatpersonas. Tādēļ politiskā karikatūra vēl trāpīgāk par citiem mākslas žanriem kalpo kā indikators tam, cik brīva un demokrātiska ir sabiedrība – jo lielāka vārda brīvība, jo drošāk un atklātāk mākslinieks drīkst kritiski norādīt uz problēmām, kuras pieļāvuši sabiedrības priekšstāvji.

Tādēļ nav nejaušība, ka politiskā satīra, kuras aizmetņi Latvijā meklējami jau aizpagājušā gadsimta vidū, viskrāšņāk uzplauka tieši neatkarīgajā Latvijas Republikā no 1918. līdz 1934. gadam, vārda brīvības un parlamentārās demokrātijas apstākļos. Tolaik karikatūras bija neiztrūkstošs “ierocis” politiskās cīņas arsenālā, un tās regulāri publicēja teju visos lielākajos preses izdevumos un kalendāros, bet jo īpaši partiju laikrakstos un priekšvēlēšanu laikā. Arī lasītāji labprāt gaidīja kārtējo zīmējumu – joku, kurā noteikti būs daļa patiesības par aktuālajām norisēm partiju dzīvē, Saeimā un valdībā. Tādējādi var teikt, ka karikatūrai bija būtiska loma politikas uztverē starpkaru Latvijas sabiedrībā, kura tobrīd tikai iepazina parlamentārismu praksē.

Karikatūristu savstarpējās cīņas

Karikatūrista lomā 1920. un 30. gados darbojās virkne pazīstamu latviešu gleznotāju un grafiķu, tostarp gan akadēmiskie vecmeistari, gan vēl tikai uzlecošas zvaigznes. Pats karikatūras žanrs brīžiem bija konkurences cīņas arēna starp dažādām paaudzēm un stiliem. Žurnāls “Svari” (1920-1932) publicēja reālisma stilā ieturētas Jāņa Roberta Tillberga, Riharda Zariņa, Indriķa Zeberiņa un citu klasiķu karikatūras. Krasā kontrastā pret šo tradīciju nostājās žurnāls “Ho-ho” (1922-1924) ar drosmīgu vizuālās izteiksmes stilu – modernismu, ekspresionismu, kā arī neierastu asumu politiskajā satīrā. “Ho-ho” darbojās slavenās Rīgas mākslinieku grupas dalībnieki – Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs.

Mākslinieciski augsta līmeņa politiskās karikatūras publicēja arī kalendāri, piemēram “”Kultūras Balss” satīriskais kalendārs” Dr. Orientācija (Valda Grēviņa) redakcijā un Jāņa Rozes izdotais “Satīriskais laika zoba kalendārs”. Līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam 1934. gadā satīriska rakstura izdevumu skaits sniedzās padsmitos.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā tiek uzglabāta unikāla kolekcija – 213 Sergeja Civinska, Aleksandras Beļcovas, Kārļa Krauzes, Aleksandra Vernera Bundžas, Ludolfa Liberta, Sigismunda Vidberga, Indriķa Zeberiņa, Romana Sutas un citu mākslinieku karikatūru oriģinālzīmējumi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti