Diplomātu cīņu par Latvijas starptautisko atzīšanu izgaismo apkopotie Parīzes Miera konferences protokoli

Grāmata veidota Latvijas Nacionālais arhīva, Ārlietu ministrijas un Latvijas Arhīvistu biedrības sadarbībā.

„Šis rokraksta paraugs vēl ir ļoti labs, bet ir arī daži, ko bija ļoti grūti atšifrēt,” stāsta nule klajā nākušās grāmatas „Latvija Parīzes Miera konferencē 1919.gadā” zinātniskais redaktors, vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Viņš rāda izdevumā pārpublicētos rokrakstu paraugus no Latvijas delegācijas sēžu protokolu pierakstu klades – dekoratīviem vijumiem rotātas līniju burtnīcas, kurā ar melnu un lillā tinti protokolētas 113 sēdes visa 1919.gada garumā. Tās parakstījuši delegāti Jānis Čakste, Oļģerts Grosvalds, Jānis Seskis un citi.

„Ir runa par ārkārtīgi būtisku notikumu starptautiskā mērogā – Parīzes Miera konferenci – kurā Latvija piedalās ļoti sarežģītā laikā. Karš, vairākas valdības, ļoti nestabils stāvoklis… Un vienlaikus Latvijas pagaidu valdība mēģina panākt, lai Latvija tiktu atzīta starptautiski. Fons ir Parīzes Miera konference, kurā tiek izlemts Eiropas un lielā mērā arī pasaules liktenis pēc Pirmā pasaules kara. Latvijas delegācija, līdzīgi kā citas jaunās valstis, šeit ierodas, lai panāktu starptautisko atzīšanu,” vēstures faktus atgādina Jēkabsons.

Lai gan Parīzes Miera konferencē Latvijai juridisko atzīšanu panākt vēl neizdevās, jo lielvaras vēl nogaidoši skatījās uz notikumu attīstību Krievijā, tas bija viens no svarīgākajiem soļiem ceļā uz atzīšanu divus gadus vēlāk, stāsta vēsturnieks. Gandrīz četrsimt lappušu biezā grāmata ļoti dzīvi ļauj sekot Parīzes konferences gaitai gandrīz gada garumā.

„Latvijas puse, protams, vēl pie galda netiek pielaista. Bet ar mums jau rēķinās.

Te var redzēt, ka Latvija piedalās pusoficiālās sarunās aizkulisēs ar lielvalstu pārstāvjiem, un mēs šeit redzam ļoti interesantu diplomātisko cīņu.

(..) Protams, tā ir arī pirmā starptautiskās pieredzes skola Latvijas jaunajiem, topošajiem diplomātiem. Viss ir jāsāk no nulles, arī ārlietu dienesta veidošana. Tāpēc Parīzes Miera konference ir ļoti svarīga, jo šeit pirmo reizi par Latviju dzird lielo valstu diplomāti un politiķi, arī [ASV prezidents Vudro] Vilsons,” konferences nozīmi skaidro vēsturnieks.

Fragments no 1919.gada 1.februāra sēdes protokola:

„Sapulces dalībnieki (..) pasvītro, ka memorandumā vajadzīgs valdošo tautu – krievu un vācu – attiecības pret latvju tautu jo spilgti formulēt, it sevišķi aizrādot uz rusifikācijas, ģermanizācijas plāniem un mēģinājumiem, kā arī kolonizācijas nodomiem. Memorandumā sevišķi jāaizrāda uz krievu sabiedrības politiskiem centieniem un iespējamību latvju tautai neatgriezties zem Krievijas, ne arī federēties, vismaz šimbrīžam.”

Ārlietu ministrijas arhīva vadītāja Iveta Šķiņķe norāda, ka Parīzes Miera konferenci var uzskatīt par vienu no četriem svarīgākajiem pieturpunktiem Latvijas ceļā no neatkarības proklamēšanas 1918.gadā līdz starptautiskajai atzīšanai 1921.gada 26.janvārī. Ministrija savā īpašumā pērn ieguvusi arī kādu svarīgu vēsturisku liecību par šo dienu.

„Šajā no Francijas Ārlietu ministrijas iegūtajā protokolā redzams, kā notika diskusijas par de iure piešķiršanu Latvijai un Igaunijai. Tas ir franciski un ļoti dzīvā valodā – mēs zinām gan šīs pretrunas, gan argumentus, kāpēc vajag vai nevajag piešķirt. Un, kad Augstākā padome to nolēma tomēr piešķirt, Latvijas delegācija saņēma konferences prezidenta [Francijas premjera un ārlietu ministra] Aristīda Briāna notu par Latvijas valsts atzīšanu de iure,” stāsta Šķiņķe.

Latvijas starptautiskai atzīšanai veltītā Ārlietu ministrijas brošūrā redzama fotogrāfija, kurā ļaužu pūlis Rīgā apsveic šo notikumu. „Cilvēki izgāja ielās, gāja uz ārvalstu vēstniecībām, dziedāja himnu. Valsts atzīšana de iure nozīmē ļoti daudz – faktiski valsts ir kļuvusi par starptautisko tiesību subjektu,” uzsver arhīva vadītāja.

Tieši pirms 96 gadiem iegūtā starptautiskā atzīšana vēlāk palīdzēja Latvijai arī neatkarības atgūšanā pēc padomju okupācijas, piebilst Ārlietu ministrijas arhīva pētniece Silvija Križēvica:

„De facto var atņemt, bet de iure, ja jau reiz ir iedots, to atņemt var tikai tad, ja šīs tautas vispār vairs nav.

Bet tā kā tas nu absolūti nebija, tad visus okupācijas gadus de iure mēs skaitījāmies kā valsts. Un to nu PSRS nekādi nevarēja likvidēt.”

Godinot Latvijas starptautiskās atzīšanas 96.gadadienu, amatpersonas rīt noliks ziedus diplomātu atdusas vietās I un II Meža kapos.