Bez maksas un dzimtajā valodā. Kā Latvija pirms 100 gadiem izveidoja unikālu skolu sistēmu

1919. gadā Latvijā, vēl pirms Neatkarības kara beigām, tika izveidota jauna skolu sistēma. Tā katram bērnam garantēja bezmaksas izglītību, turklāt – dzimtajā valodā. “Ja runājam par demokrātiju, tad tika maksimāli pilnīgi ņemtas vērā visu iedzīvotāju intereses,” LSM.lv skaidro vēstures doktore Irēna Saleniece. Latvijas pieredze ir tam laikam tikpat kā unikāla no likumdošanas viedokļa. Likumi, kas bija šīs sistēmas pamatā, stājās spēkā tieši pirms simt gadiem.

Likumi “Par Latvijas izglītības iestādēm” un “Par Latvijas mazākumtautību skolām” tika pieņemti Latvijas Republikas Tautas padomes sēdē 1919. gada 8. decembrī. Oficiālajā “Valdības Vēstnesī” tie tika publicēti 17. un 18. decembrī, un tos bija parakstījis nākamais pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste.

Irēna Saleniece – vēstures doktore, profesore un Daugavpils Universitātes Mutvārdu vēstures centra vadītāja, viena no vadošajām speciālistēm Latvijas pirmās neatkarības laika izglītības vēsturē, – šos likumus intervijā rus.lsm.lv dēvē par “pirmās Latvijas Republikas lielisku marku”.

Ludmila Vessele: Vispirms – vai var teikt, ka viens no likumiem ir galvenais, bet otrs – papildu?

Irēna Saleniece: Tie ir pieņemti vienā dienā, un likums “Par Latvijas mazākumtautību skolām” papildina likumu “Par Latvijas izglītības iestādēm”. Pirms runāt par pašiem likumiem, es gribētu pievērst uzmanību vairākiem svarīgiem apstākļiem.

Likums ir tautas gribas izpausme, kuru noformējuši tautas pārstāvji. Tas skan tā nedaudz ar patosu. Šajā gadījumā pārstāvniecība ir Tautas padome. Tā netika ievēlēta – būtībā šie cilvēki paši sapulcējās pēc konkrētu politisko spēku aicinājuma, lai izveidotu Latvijas valsti. Un likumus viņi pieņēma, vadoties no savām izjūtām un domām par to, kādai jābūt šai valstij.

Faktiski visi Tautas padomes locekļi kā savu ideālu redzēja demokrātisku valsti; izglītība, skola vairākumam no viņiem bija līdzeklis, instruments šādas valsts izveidošanai, iespēja visus padarīt vismaz par lasīt un rakstīt pratējiem, lai cilvēki varētu piedalīties vēlēšanās, iesaistīties politiskajā dzīvē u.t.t.

Ja runājam par demokrātiju, tad tas nozīmē – maksimāli pilnīgi ņemt vērā visu attiecīgās teritorijas iedzīvotāju intereses.

Tautas padomē lielākā teikšana bija sociāldemokrātiem?

Jā, tolaik visietekmīgākā bija Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Sociāldemokrāti Latvijā nebija lielinieku novirziena, bet tādi… īsti. Viņi lūkojās uz Eiropas tradīciju. Viens no kultūrnacionālās autonomijas idejas autoriem bija austriešu domātājs un sociāldemokrāts Oto Bauers, viņš latviešiem bija autoritāte. Neapšaubāmi svarīga ir arī Raiņa figūra – viņš atbalstīja kultūras autonomijas idejas, ļoti cienīja jebkuru kultūras izpausmi savā valodā. Taču nevajag aizmirst, ka sociāldemokrātiem galvenais nav etniskais, nacionālais, bet gan sociālais taisnīgums, cīņa pret nabadzību, cienīgu dzīves apstākļu radīšana visiem.

Kultūrnacionālajai autonomijai jābūt pašsaprotamai, taču svarīgāki ir sociālā taisnīguma jautājumi.

Otra svarīga partija bija Latviešu Zemnieku savienība, dibināta 1917. gadā. Tai bija spilgti līderi, piemēram, Miķelis Valters, Kārlis Ulmanis. Viņiem arī vissvarīgākās bija sociālās problēmas, pirmām kārtām – zemnieku problēmas.

Vēl bija arī “Demokrātiskais centrs” – latviešu inteliģences partija. Tā uzskatīja, ka latviešu nācijai jāveido latviešu valsts. Taču pagaidām tai nebija lielas lomas, visi priekšlikumi par likumiem par vēlēšanām tika pieņemti faktiski vienbalsīgi, vienprātīgi.

Tautas padomē bija arī vācu, krievu un ebreju mazākumtautību, kā arī Latgales pārstāvji. Taču latgaliešu līderis Francis Trasuns bija neapmierināts – viņš uzskatīja, ka latgaliešiem ir nodarīts pāri, ka likumi par izglītību nerisina jautājumus, kas attiecas uz latgaliešu valodu un tradīcijām.

Tomēr gribu uzsvērt, ka nebija īpaši asu strīdu, bija vienprātība. Žurnālistiem reizēm gribējās asuma. Piemēram, no publikācijām krievu valodā iznākušajā laikrakstā “Segodņa” (“Сегодня”) skaidri saprotams, ka tiek gaidīta ļoti smaga cīņa, ka mazākumtautībām neklāsies viegli… Un pēc tam – atvieglojuma nopūta: pаt Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju jaunākajās klasēs tika atļauts mācīt mazākumtautību valodās, latviešu valodā šie priekšmeti tika mācīti jau nākamajā pamatizglītības posmā. Tas pārspēja jebkuras gaidas.

Тādi likumi par izglītību ir bezprecedenta gadījums.

Un tātad - kāda ir to būtība?

Likums

33. Katram Latvijas pilsonim obligatoriski jāmācās no pilna sestā līdz sešpadsmitajam mūža gadam.

(...)

36. Obligatoriskās skolās jāuzņem visi skolas iecirknī dzīvojošie bērni bez ticības, kārtas, šķiru un dzimumu izšķirības.

37. Obligatoriskās valsts un pašvaldību iestāžu skolās visiem bērniem mācība par brīvu.

(...)

39. Visās obligatoriskās skolās mācība jāsniedz skolēnu ģimenes valodā.

40. Par skolēnu ģimenes valodu atzīstama tā valoda, kuru uzdod bērnu vecāki, bērnu skolā pieteicot, un kurā viņš var brīvi savas domas izteikt.

(...)

[Mazākumtautību] bērni, kuriem aiz viņu mazā skaita nav ierīkota ne skola, ne klase viņu ģimenes valodā, var mācīties vai nu privātā kārtā vai izņēmuma veidā skolās ar citu mācības valodu.

Likums “Par Latvijas izglītības iestādēm”, oriģināls Nacionālās bibliotēkas vietnē.

 

1929. kalendārajā gadā, pēc Latvijas Statistikas gada grāmatas datiem, Latvijā no 1944 pamatskolām 1413 bija latviešu, 231 – krievu, 90 – vācu, 88 – ebreju, 36 – poļu, 24 – baltkrievu, astoņas – lietuviešu, četras – igauņu un vēl 40 – jauktās.

Tajās mācījās 122,7 tūkstoši bērnu – latviešu valodā, 19,7 tūkstoši – krievu valodā, 11,1 tūkstotis – jidišā un/vai ivritā, 8,7 tūkstoši – vācu valodā, 4,6 tūkstoši – poļu valodā, 2,5 tūkstoši – baltkrievu valodā, 714 – lietuviešu valodā un 165 bērni – igauņu valodā. Jauktajās skolās mācījās vēl 2,6 tūkstoši bērnu.

Līdz šo likumu pieņemšanai Latvijā jau kopš 1919. gada 28. augusta bija spēkā Ministru kabineta Pagaidu noteikumi, kuros bija teikts, ka pašvaldībām visiem bērniem jānodrošina izglītība bez maksas un dzimtajā valodā. Šie noteikumi arī kļuva par pamatu likumiem.

Runa ir par vispārēju obligātu bezmaksas pamatizglītību dzimtajā valodā. Valsts pienākums ir sniegt visiem bērniem no septiņu līdz 16 gadu vecumam izglītību. Ģimenei vai aizbildņiem (bet pēc kara tas nebija mazsvarīgi) jāsūta bērns skolā, un pastāvēja pat sodu skala gadījumā, ja vecāki vai aizbildņi nelaida bērnu mācīties.

Taču, protams, bija savas nianses.

Ne visi vecāki vai aizbildņi uzskatīja par vajadzīgu sniegt bērniem izglītību, īpaši meitenēm.

Pirms pāris gadiem vienā no Mutvārdu vēstures centra ekspedīcijām man Preiļos iznāca runāt ar sievieti, kas bija analfabēte (!), paraksta vietā viņa ievilka krustiņus. Viņa pastāstīja, ka 30. gados tēvs nav laidis viņu skolā, lai arī nav dzīvojuši nabadzīgi. “Skuķiem skola nav vajadzīga,” teicis tēvs.

Protams, bija arī citādi gadījumi. Atmiņās var izlasīt - kā sūtīt skolā septiņus bērnus, ja uz visiem tikai vieni velteņi? Redzēju dokumentus par sodanaudas iekasēšanu, vienā no tiem rakstīts: “Krāslavas apriņķī iekasēt neizdevās, iemesls – nav naudas.” Tās bija teritorijas, kur pēc kara bija pilnīga nabadzība. Taču pakāpeniski attīstījās sociālā palīdzība, sociāldemokrāti, runājot par bezmaksas izglītību, pat izteica domu par bezmaksas mācību grāmatām un kancelejas piederumiem, taču to panākt neizdevās.

Tagad par valodām. Tika izveidotas vācu, krievu, ebreju, poļu un baltkrievu skolas.

Interesants ir jautājums par šo skolu pārvaldi. Tautas padomē izglītības komisiju vadīja Valērija Seile (dzimusi Rēzeknes apriņķī, Sanktpēterburgā beigusi Bestuževa augstāko sieviešu kursu vēstures un filoloģijas nodaļu). Vienīgā sieviete, kas 1917. gada pavasarī piedalījās Latgales latviešu kongresa organizēšanā. Strādāja Tautas padomē un Satversmes sapulcē, bija izglītības ministra biedre. No 1923. līdz 1940. gadam vadīja Daugavpils Valsts skolotāju institūtu. Padomju vara pret Seili izturējās ar neuzticību, taču neaiztika. Viņa mirusi 1970. gadā, apbedīta Daugavpilī – L.V.), viņa deva lielu ieguldījumu mazākumtautību skolu sistēmas attīstībā.

Sākumā ideja bija tāda: Izglītības ministrijā būs latviešu skolu departaments un departaments, kura pārziņā atrodas mazākumtautību skolas. Un šī otra departamenta vadītājam jābūt “vadošās mazākumtautības” pārstāvim. Bet kuru uzskatīt par vadošo? Vairāk nekā astoņi procenti Latvijas iedzīvotāju bija krievi, vācieši – nedaudz mazāk par četriem procentiem, taču pēc autoritātes izglītības jomā vācieši bija daudz ietekmīgāki. Un kā lai šādā gadījumā rīkojas? Kas ir svarīgāks – skaits vai autoritāte? Un ko par to teiks citu mazākumtautību pārstāvji?

Valērija Seile pauda šādu viedokli: nevajag nostādīt priviliģētā stāvoklī nevienu no nacionālajām grupām, visām ir jābūt vienlīdzīgām, tāpēc lai ir departaments bez vadītāja. Un katras nodaļas vadītājs lai ir pakļauts ministram, tādējādi mēs izvairīsimies no iekšējām pretrunām. Tā arī notika, un departaments šādi ilgi un veiksmīgi strādāja. Nodaļas vadītājs bija ne tikai pakļauts ministram, bet viņam bija arī padomdevēja balsstiesības Ministru kabineta sēdē, kad tika lemti ar viņa etnisko grupu saistīti jautājumi.

Es tajā saskatu lielu cieņu citam pret citu…

Un tas nav vienīgais piemērs, pie savstarpējās cieņas mēs vēl atgriezīsimies. Kaut vai šāds fakts: avīzes rakstīja, ka Tautas padomes sēdes pirms likumu par izglītību pieņemšanu notika vakaros, un telpās bija ļoti auksti. Tie deputāti, kas sēdēja pie logiem, bija spiesti iziet gaitenī, lai kaut kā paglābtos no aukstuma.

Un tādos apstākļos cilvēki domāja par demokrātijas smalkumiem.

Debatēs pirms likumu pieņemšanas 8. decembrī pirmais uzstājās vācu minoritātes pārstāvis mācītājs Kārlis Kellers. Viņš tik izjusti runāja par Latvijas valsts saules uzlēkšanu un par to, cik svarīgi ir nevienam nepalikt ēnā…

Atgriežamies pie skolām. Ar krievu un vācu skolām viss ir skaidrs. Poļu daudz dzīvoja Daugavpilī un apkārtnē, kā arī Liepājā, Rīgā. Daugavpils tika atbrīvota no lieliniekiem ar Polijas armijas palīdzību, un tika apsvērta kaut kāda kompensācija…  Tika domāts par astoņu Ilūkstes apriņķa pagastu pievienošu Polijai, poļiem 20.gadu sākumā tur bija zināms separātisks noskaņojums, taču nekādas teritoriālās izmaņas nenotika. Poļu skolu nodaļa, protams, tika izveidota.

Speciālisti norāda, ka baltkrievi bija grupa ar vismazāk izteiktu etnisko pašapziņu. Tas ir, baltkrievi katoļi sliecās pie poļiem, savukārt pareizticīgie baltkrievi sevi asociēja ar krieviem. Šajā ziņā

svarīgs ir Rainis, viņš kopš bērnības dzirdēja baltkrievu valodu, to mīlēja un saprata, ka baltkrievu etniskā grupa reāli pastāv. Tie nepavisam nav poļi, bet nav arī krievi. 

Pēc Raiņa iniciatīvas un ar atbalstu no baltkrievu pārstāvjiem, starp kuriem bija arī tādas pretrunīga figūras kā Konstantīns Jezovitovs  (viņš vadīja baltkrievu ģimnāziju Ludzā, 1924. gadā tika arestēts kopā ar skolotāju grupu tāpēc, ka ģimnāzijā pie sienas karājās karte, kurā Baltkrievijas robežās bija redzamas citu valstu, tostarp Latvijas, teritoriju daļas. 1925. gadā tiesa Daugavpilī attaisnoja visus – L.V.), tika izveidota arī baltkrievu nodaļa.

Ebreju nodaļā izveidojās divi virzieni – skolas, kurās mācības notika jidišā, un skolas, kurās mācījās ivritā. Pirmās bieži atradās spēcīgā komunistu ietekmē, otrās turpretī bija ļoti konservatīvas, nebija retums cionistisks virziens ar domu par Palestīnu u.t.t.

Visas mācības skolās notika savas etniskās grupas valodā. Protams, izņemot latviešu valodu, Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju - šos divus priekšmetus no 3. klases mācīja latviski. Klasē bija jābūt ne mazāk kā 30 cilvēkiem, citādi klasi neveidoja.

Statistika

1930.gadā Latvijā dzīvoja: 

  • 1,395 miljoni latviešu (+3% salīdzinājumā ar 1925.gadu)
  • 202 tūkstoši krievu (+4,2%)
  • 94,4 tūkstoši ebreju (-1,3%)
  • 69,9 tūkstoši vāciešu (-1,5%)
  • 59,3 tūkstoši poļu (+16%)
  • 36 tūkstoši baltkrievu (-5,3%)
  • 25,9 tūkstoši lietuviešu (+12%)
  • 7,7 tūkstoši igauņu (-2,3%)

1935.gadā Latvijā dzīvoja:

  • 1,473 miljoni latviešu (+6% salīdzinājumā ar 1930.gadu)
  • 207 tūkstoši krievu (+2,3%)
  • 93,5 tūkstoši ebreju (-1%)
  • 69,9 tūkstoši vāciešu (-11%)
  • 59,3 tūkstoši poļu (-18%)
  • 36 tūkstoši baltkrievu (-25%)
  • 25,9 tūkstoši lietuviešu (+12%)
  • 7,7 tūkstoši igauņu (-9,0%)

Šie dati (tie ietver gan migrācijas sekas, gan tautības maiņu) ir no  1930. un 1935.gada tautskaites. Komentāros par 1930.gada tautskaites rezultātiem minēts, ka dzimstība vairākām “lielajām” mazākumtautībām ir būtiski augstāka par vidējo, un tas radījis īpašu demogrāfisko dinamiku:

“Kamēr latvieši 1925.gadā bija 73,4%, tikmēr no visa dabīgā pieauguma latviešiem piederēja tikai 58,5 %. Tas nozīmē, ka, salīdzinot ar citām tautībām, latviešu procentam citādi līdzīgos apstākļos vajadzēja sistemātiski samazināties. Toties krievu Latvijā ir tikai 12,6%, bet viņiem pieder 31,4% no visa dabīgā pieauguma, kas nozīmē, ka krievu skaits Latvijā pieaug relatīvi trīsreiz ātrāk neka latviešu skaits. Arī poļi vairojas ātrāk nekā latvieši. Kamēr no visiem valsts iedzīvotājiem 2,8% bija poļi, tikmēr no visa dabīgā pieauguma viņiem pērn piederēja 4,1%. Žīdi ar dabīgā pieauguma palīdzību nepalielina savu piederīgo procentu, jo kamēr Latvijā bija 5,2% žīdu, tikmēr no dabīgā pieauguma tikai 4,6% piederēja žīdiem. Vācieši un igauņi ir vienīgie, kuru piederīgo skaits, pateicoties lielākai mirstībai, ar katru gadu samazinās. Nevienādi lielā dabigā pieauguma dēļ Latvijā relatīvi samazinās latvīešu un žīdu skaits. Vāciešu un igauņu skaits samazinās pat absolūti. Turpretim krievu un poļu skaits absolūti un relatīvi palielinās.”(62.lpp)

1930.gada tautskaite notika demokrātijas apstākļos, bet 1935.gada tautskaite – pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma.

Ticības mācība visās skolās bija obligāts priekšmets, taču nedrīkstēja skolotāju piespiest mācīt šo priekšmetu, ja viņš to negribēja.

Parasti tika aicināti garīdznieki. Dokumenti valsts un pašvaldību iestādēs tika iesniegti latviešu valodā, bet mazākumtautību struktūru iekšienē dokumenti bija mazākumtautības valodā.

Skolas tika finansētas no valsts un pašvaldību līdzekļiem atbilstoši tam procentam, kādu no kopējiem valsts iedzīvotājiem veidoja attiecīgā mazākumtautība.

Tātad šie likumi Latvijā ieviesa mazākumtautību skolu autonomiju? 

Jā, tā ir tāda lieliska pirmās Latvijas Republikas marka. Kaut kas līdzīgs tajā periodā bija Igaunijā. Latvijas Universitātes profesore Lilita Zemīte, kas pētījusi Latviju Tautu savienībā, norāda, ka Tautu savienība atzinusi, ka

Latvijas un Igaunijas pieredze mazākumtautību izglītības jomā tajā periodā uzskatāma par paraugu, tā ir unikāla no likumdošanas viedokļa Eiropā un pasaulē. 

Par nākamo soli varēja kļūt kultūras autonomija, taču tas nenotika, un mēs runājam par skolu autonomiju.

Gribu pieminēt vēl vienu likumu. Tam priekšā ir simtā jubileja, to pieņēma vēlāk – jau Satversmes sapulce 1921. gada 30. septembrī, taču vēl pirms Satversmes. Tas ir likums par mācību un svētku dienām skolās. Tajā laikā mazākumtautību skolas bija jau izveidotas un darbojās, un šis likums reaģēja uz reālo situāciju un reālajām problēmām. Piemēram, pareizticīgie un vecticībnieki svin Ziemassvētkus un Lieldienas citās dienās nekā katoļi un luterāņi. Ebrejiem ir īpaša situācija attiecībā uz sestdienu, un likumā ir skaidri teikts, ka ebreju skolas sestdienās drīkst nestrādāt, bet tās strādā svētdienās.    

Protams, radās dažādas situācijas. Piemēram, inspektoriem, kuri apmeklēja skolas, pie ebreju skolotājiem bija jāiet svētdienas, bet viņi, protams, to negribēja darīt, taču kompromisi kaut kā tika atrasti. Likumā skaidri bija teikts, ka pamatskolā jābūt 170 – 200 mācību dienām gadā, vidusskolā – 200 – 220 mācību dienām gadā, bet tālāk - tā jau bija skolu pašu darīšana. Kādi svētki jāatzīmē, lēma vietējā kopiena un skolas vecāku sapulce.

Bet, lai neapvainotu konkrēto cilvēku, likumā norādītas reliģisko konfesiju svētku dienas, kad mācībām noteikti nav jānotiek. Piemēram, Pesahs, Salīdzināšanas diena, Purims un citi svētki ebreju skolās.

Vēl viens interesants apstāklis. Ebreju skola varēja būt Bunda (ebreju sociālistiskā partija – L.V.) vai citu organizāciju ietekmē, tajā reliģiju varēja vispār noliegt, direktors varēja būt latents komunists, taču ģimenei bija tiesības pieprasīt – mans bērns uz skolu neies, šodien ir svētki, un tas ir nostiprināts ar likumu. Tas, ja runājam par cieņu pret personību.

Un tas viss nav nejaušība, tā ir pārdomāta politika. Tālāk mēs redzam Satversmi, kuru Satversmes sapulce pieņēma 1922. gadā, un tajā rakstīts, ka Latvijas valstī suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Nevis latviešu tautai, bet Latvijas tautai. Sistēma, kas bija noteikta likumos par izglītību, tika nostiprināta Satversmē.

Un te būtu vietā paralēles ar mūsdienām.

Nevilkšu šādas paralēles. Viss ir ļoti mainījies, tostarp iedzīvotāju demogrāfiskais sastāvs.

30. gados viss sāka iet uz slikto pusi…

Sākās krīze, bet nodarboties ar izglītību, kad ir maz naudas, ir ļoti nepatīkami. Izglītības ministrija pirmo reizi nonāca “Demokrātiskā centra” rokās – kā jau teicu, tā bija nacionālistiska partija. Viņiem nekas nebija pret mazākumtautībām, taču viņi uzskatīja, ka valstij vispirms jārūpējas par latviešiem, bet par pārējiem – kā nu iznāks.

Tika pievērsta uzmanība gadījumiem, kad bērni mācījās citas mazākumtautības skolās. Kāpēc Latvijas valstij jāfinansē ebreju bērna mācības vācu skolā? Vai poļu bērna mācības krievu skolā? Kādu apsvērumu dēļ, turklāt vēl krīzes apstākļos?

Par izglītības ministru kļuva Atis Ķeniņš, un viņš likumu interpretēja šādi: ja krievs grib mācīties krievu skolā, lai mācās. Taču, ja viņš grib mācīties vācu skolā, lai iet privātā vācu skolā un lai viņa ģimene maksā par mācībām. Bet latviešu skolā viņš var iet vienmēr. Te ir sava dzelzs loģika, īpaši, kad valstij ir maz naudas.

Tātad – vai nu skola pēc pasē ierakstītās tautības vai latviešu?

Jā, un šī Ķeniņa ideja tika nostiprināta jaunajā 1934. gada izglītības likumā. Tas jau ir nedaudz ārpus manas jomas, es pētīju iepriekšējo periodu, kad viss vēl bija ļoti skaisti.

Atceros, Joels Veinbergs  (ievērojams Austrumu pētnieks, biblists. Trīsdesmit gadu – no 1962. gada septembra līdz 1993. gada pavasarim – Veinbergs strādāja Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, pēc tam aizbrauca uz Jeruzalemi. No 1994. gada – Bībeles un Seno Austrumu nodaļas profesors Dāvida Ben-Guriona universitātē Negevā. Miris 2011. gadā, apbedīts Jeruzalemē – L.V.),kad rakstīju disertāciju, to lasīja vēl pirms aizstāvēšanas un teica: “Cik ļoti es gribu tikt līdz pētījumam par Ķeniņa skolu politiku, kā es viņu neieredzēju…” Veinbergs Rīgā mācījās vācu skolā, viņš bija no pārvācojušās ļoti sekulāras ebreju ģimenes, kas bija orientēta uz Eiropu. Taču pēc Ķeniņa lēmuma vecāki viņu sūtīja mācīties ivritā. Un tā šajā skolā iegūtās zināšanas, galvenokārt par Veco Derību, noteica visu tālāko zinātnieka dzīvi – viņš kļuva par vienu no pazīstamākajiem biblistiem Padomju Savienībā.

Mazākumtautību skolas netika slēgtas arī pēc tam, kad 1934. gadā tika pieņemts jaunais izglītības likums, izņemot vācu skolas pēc Latvijas vāciešu izceļošanas 1939. gadā. Viss beidzās 1947.-1948. gadā, un arī tad tika stingri reglamentēts: Latvija ir viena no Padomju Savienības Republikām, un skolas var būt vietējā valodā, tas ir, latviešu, un PSRS starpnacionālās saziņas valodā, tas ir, krievu.

Jūs sen nodarbojaties ar mutvārdu vēsturi, daudz esat braukusi ekspedīcijās un pierakstījusi dažādu Latvijā dzīvojošu cilvēku stāstījumus. Kā viņi atcerējās savus skolas gadus?

Mutvārdu vēstures centra arhīvā ir vairāk nekā 1200 atmiņu stāstījumu. Tagad tikpat kā vairs nav dzīvu liecinieku tam laikmetam, par kur mēs runājam, taču mēs sākām pierakstīt atmiņas 2001. gadā, tad vēl bija daudz to, kuri mācījās ja ne 20. gados, tad 30. gadu sākumā.

Ļoti daudzi bijušie baltkrievu, krievu, ebreju skolu audzēkņi intervijai izvēlējās latviešu valodu, tā viņiem bija izglītības pamatvaloda. Kad cilvēki sniedz interviju, kas tiek ierakstīta diktofonā, viņi dod priekšroku izglītības valodai, nevis valodai, kurā runā ģimenē, ja runa nav par etnogrāfisku pētījumu.

Kopīga iezīme ir totāla nostalģija pēc pirmskara Latvijas, pēc Ulmaņa Latvijas. Un pretnostatījuma līnija ir nevis “mēs – poļi, viņi – latvieši”, bet “mēs – vietējie, viņi – padomju”.

Tas ir faktiski visur. Visas nenozīmīgās nesaskaņas, kas bija pirms kara, pēc turpmākajiem notikumiem sāka izskatīties kā tāds sīkums, vienkārši bērnu spēles. Tajos gados tika ielikta piederības Latvijai izjūta.

Kāpēc jūs tik neatlaidīgi atsakāties no paralēlēm ar mūsdienu situāciju?

Es sevi uzskatu par tradicionālu vēsturnieci, kas, izmantojot savus pētnieciskos instrumentus un metodoloģiju, strādā ar vēstures avotiem, un šie avoti nevar būt “jaunāki” par 50 gadiem.

Lūk, 1969. gads un agrāk – tas ir tas, par ko varu runāt kā vēsturniece, viss pārējais ir spekulācijas. Nedomāju, ka lasītājiem ir vajadzīgas un interesē spekulācijas.

Un neaizmirsīsim vēsturi: pirmskara Latvijas mazākumtautības ar vairāk vai mazāk izteiktu etnisko pašapziņu un tagadējās nacionālās grupas – tās ir divas ļoti dažādas lietas. Mūsdienu Latvijā man nedaudz pietrūkst savstarpējās cieņas.  

Esmu pateicīga liktenim, ka, nodarbojoties ar mutvārdu vēsturi, esmu paspējusi izbaudīt saskarsmi ar pirmskara paaudzes cilvēkiem – neparasti tolerantiem, citus cienošiem un humāniem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti