Kāpēc mēs šodien (ne)atceramies «mūsu» vāciešus

Šis mazākums ir sāpes latviešu tautas organismam. Šovinisti. Izliekas, ka ir lojāli Latvijai, taču īstenībā ir uzticīgi savai etniskajai dzimtenei. Lai atgriežas savās mājās, bez viņiem latviešu sabiedrība kļūs tīrāka un latviskāka. Skolas viņu valodā mēs šeit nepieļausim, tostarp privātās. Kāpēc viņi runā savā valodā ne tikai savā starpā, bet arī valsts iestādēs un kafejnīcās? Bet vēl viņiem, redziet, nepatīk burts ''s'' viņu uzvārda beigās!

Pirms astoņdesmit gadiem Ulmaņa Latvijā šādi izteikumi par saviem līdzpilsoņiem, vācbaltiešiem, nebija retums, bet drīzāk dominēja – gan Latvijas ministru atskaitēs un ierēdņu ziņojumos, gan arī tā laika presē un literatūrā. 

Nemanāma, taču apaļa gadskārta –

1939. gada 15. decembrī, tieši pirms 80 gadiem, vēl neatkarīgajā Latvijā pēc “repatriācijas” oficiāli beidza pastāvēt vācu kopiena – ar 700 gadu vēsturi,

trešā lielākā pēc ebrejiem un krieviem.  No 62 tūkstošiem cilvēku apmēram 80% aizbrauca 1939. gadā. Gandrīz visi pārējie – nedaudz vēlāk, 1941. gada pavasarī.

Mūsdienās, kad vācbaltiešu kultūras nesēji jau gandrīz pilnībā pieder vēsturei, Latvijā no jauna radusies interese par to, kas viņi bijuši, kā dzīvojuši, kādu redzējuši savu valsti. Dažkārt atsevišķas nianses, kā bija “toreiz” un kā ir “tagad”, sakrīt precīzi.

Piemēram, Latvijā gan latvieši, gan krievi nereti joko, ka latviešu valoda lielajā pasaulē, kur to gandrīz neviens nesaprot, ir mūsu “slepenais ierocis” – tajā ar savējiem var droši runāt gan Maskavā, gan Ņujorkā, īpaši nebaidoties, ka kāds varētu noklausīties. Interesanti, ka gandrīz to pašu – par “slepeno valodu” – saka Baltijas vācieši 30. gadu beigās, Zigfrīda fon Fēgezaka grāmatā.  Un tādu lietu ir daudz: lasot par 1939. gadu, šķiet – jā, daudz kas ir kardināli manījies, bet daudz kas ir ļoti pazīstams arī tagad. 

Zigfrīds fon Fēgezaks un viņa traģēdija 

“Katrs akmentiņš, katrs zāles stiebriņš, katrs smilšu graudiņš, ko viņš sajuta zem kājām, bija daļa viņa paša, vai viņš pats šīs zemes daļa.”

Тā Zigfrīds fon Fēgezaks, pazīstamais vācbaltietis, rakstnieks un aristokrāts, Kampenhauzenu pēctecis pa mātes līniju, grāmatā “Baltiešu traģēdija” aprakstījis, ko jūt viņa personāžs Aurels, - muižnieku pēctecis, kurš mīlēja Latviju, un… tāpat kā 80% vācbaltiešu, 1939. gadā aizbrauca uz visiem laikiem – kad Hitlers pasauca, Staļins atļāva, Ulmanis skubināja. 

Fēgezaka varonis Aurels ir muižnieku pēctecis, kas mēdz gremdēties pārdomās par apkārtējo pasauli. Jaunībā viņu pārņem iztēlē radītā savu senču varonīgā pagātne šajā zemē (lai gan viņš saprot, ka šai pagātnei tagadnē nav vietas), uz latviešiem viņš skatās nedaudz no augšas; viņš jūt, ka viņu starpā ir nepārvarams bezdibenis vai necaursitama stikla siena. 

Kāpēc tā ir traģēdija, ir saprotams, jo tas ir skats ar vāciešu acīm – no zaudētāju puses.

"Mēs savu mūsdienu skatījumu reducējam uz to laiku, bet toreiz situācija un ļaudis bija citādi," - LSM.lv saka vēsturnieks Artis Buks. "Piemēram, kaut vai izglītība. 1919. gada Pagaidu valdībā praktiski bija tikai viens cilvēks ar vērā ņemamu augstāko izglītību — Miķelis Valters, kuru vācbaltiešu vadītāji atzina par sev līdzvērtīgu. Pārējie ministri — daži bija kur pastudējuši, taču nebija izglītotības ziņā līdzvērtīgi Vācbaltiešu nacionālajai komitejai (Deutschbalte Nationalausschuss) — tur absolūtais vairākums bija Dr., t.i. ar zinātņu  doktora grādu. Tas ir tas, ko Fēgezaks apraksta: vācbaltiešu un latviešu komunikācijā bija neredzama “stikla” siena starpā. Un tas bija neizbēgami, jo atšķīrās “civilizētības” līmeņi. Runājot par vācbaltiešiem - vismaz par aristokrātiju, - tā bija vietējās sabiedrības elite, izglītotākā tas daļa. Viņiem bija pamats būt iedomīgiem, snobiem, kaut ne visi tādi bija. Savukārt latviešiem bija pamats negatīvi uztvert, ka uz tiem kāds raugās no augšas," skaidro vēsturnieks.

Par kungu snobisma (un otras puses negatīvās attieksmes) vēsturiskajiem priekšnosacījumiem var lasīt citā Fēgezaka grāmatā - “Senči un pēcteči”, kurā autors par vietas vēsturi raksta caur savas ģimenes vēsturi, citējot saglabājušos savu senču saraksti vairāku gadsimtu garumā.  

Lūk, piemēram, viens no viņiem 19. gadsimta pirmajā pusē spriež par dzimtbūšanas atcelšanu: “Nē, šī ir nepateicīga tauta, uz kuru es skatos ar citādām acīm nekā senāk. Viņi bija vergi, un tādiem viņiem būtu jāpaliek… Jo vairāk viņiem dod, jo pieaug viņu nenovīdība, alkatība un mantkārība. No vergu dvēselēm tu nekad negūsi pateicību. Vergi saprot un klausa tikai vienai valodai: ne saprātam, vēl mazāk labestībai — bet tikai un vienīgi pātagai!” 

Lasi (un ne tikai šo) – un it kā pilnībā saproti, kāpēc pēc pāris paaudzēm, 1905. gadā, “nepateicīgā tauta” dedzinās baronu muižas. Taču, tā kā mūsu priekšstatus par vēsturi veido faktu atlase, pieminēsim arī, ko uz šo vēstuli atbildēja adresāts, cits šīs aristokrātiskās ģimenes loceklis: “Ja mūsu laikos ir kaut kas nožēlojamāks par vergiem, tiem jābūt vergu turētajiem. Un, ja mūsdienās dižciltībai vispār ir kāda jēga, tā nevar pagātni iekonservēt un pat atsaukt, bet gan nākamajām paaudzēm pavērt ceļu uz labāku nākotni. Dižciltība nav ārēja forma, bet gan pienākums: noblesse oblige (franču val. — “dižciltība uzliek pienākumus”). Cik liela taisnība izteikta Felkerzāma devīzē: “Nevis tiesības, ko kāds izpilda, bet gan pienākumi, ko sev uzliek, ir tas, kas nosaka viņu vērtību!””

Zigfrīds fon Fēgezaks aizbrauca no Latvijas vēl pirms Pirmā pasaules kara, vispirms uz Jurjevu (agrāk – Tērbata, tagad – Tartu), uz universitāti, pēc tam – mācīties tālāk, uz Vāciju, kur arī nodzīvoja lielu daļu dzīves. Taču līdz pagājušā gadsimta 30. gadu beigām regulāri brauca uz Latviju pie šeit dzīvojošā brāļa, bet pēdējo reizi ieradās jau Otrā pasaules kara laikā kā vācu armijas tulks. Karu pārdzīvoja, un nodzīvoja ilgi – piedzima 1888. gadā cara Aleksandra III valdīšanas laikā, bet nomira 1974. gadā, vēlajā Brežņeva periodā.

Viņš bija labi pazīstams rakstnieks gan vācbaltiešu vidē, gan pirmskara Latvijā, un ir atkal ieguvis šeit zināmu atpazīstamību pēdējos desmit gados, kad latviešu valodā no jauna tika izdotas dažas viņa grāmatas, bet pēc vienas no tām tetraloģijas — “Baltiešu traģēdija” (latviešu tulkojumā — “Baltiešu gredzens”) — Viesturs Kairišs šogad iestudēja izrādi Nacionālajā teātrī. Savukārt Artis Buks uzrakstīja recenziju -  tajā ir gan vēsturiski paskaidrojumi, gan pārdomas, gan tas, ko angliski dēvē par soul-searching, “meklējumi savā dvēselē”. 

Neērtā mazākumtautība

“Mūsu zaļās egles un bērzi, mūsu līči un tērces likās kā nāvi nesoši tanki un vilku bedres vietējo vāciešu dzīvības spēkiem. Šis klimats viņiem nebija veselīgs. Viņi nevarēja paciest zemnieku episko dzīvi.” Tā uz vācbaltiešu aizbraukšanu 1939. gada 30. novembrī reaģēja izdevums “Mūsu Mājas Viesis”.  Interesanta “sasaukšanās” ar Fēgezaku, ar viņa dzimtās zemes “akmentiņiem un zālītēm”. 

Latviešu prese par vācu līdzpilsoņu pārcelšanu reti izteicās ar satraukumu un līdzjūtību, tā galvenokārt pauda piekrišanu, nereti – vienlaikus ar ļaunu prieku un sajūsmu. 

Dažas avīzes par vāciešiem raksta tik nievājoši, ka 1940. gada janvāra sākumā, jau pēc vācbaltiešu pārvietošanas beigām, Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš ziņo ārlietu ministram Vilhelmam Munteram: Vācijas varas iestādēs uzmanīgi lasa un apspriež Latvijā publicētos rakstus, un vācieši esot “nepatīkami pārsteigti”, jo “mūsu prese sākusi zemisku noniecināšanu pēc tam, kad noniecināmie projām un nevar paši vairs atbildēt un aizstāvēties”.

Var teikt, ka vācbaltieši jaunajai Latvijai tā arī palika vairāk vai mazāk “neērtais mazākums”. Iemeslu pietika, un nereti var saskatīt pazīstamas paralēles ar mūsdienām. Zemes un muižu nacionalizāciju Saeimas vācu deputāti apstrīdēja Tautu Savienībā, cenšoties pierādīt, ka tā ir diskriminācija tautības dēļ (bez panākumiem – galu galā saņēma nevis kompensācijas, bet apsūdzības par nelojalitāti Latvijai). Fēgezaks “Baltiešu traģēdijā” apraksta neapmierinātību saistībā ar to, ka vāciešiem neatkarīgajā Latvijā liek uzvārda beigās pievienot burtu "s" (“šeit ir Latvija!” — tiek norādīts vienam no viņiem), bet augstākā izglītībа pāriet uz latviešu valodu: Krievijas impērijā vietējie vācieši domāja, ka latviešu valoda ir tāda slepena valoda, kuru ir labi zināt, taču tagad šajā slepenajā valodā jāliek eksāmeni…  Un pēc tam grāmatas varonis sūrojas – ja vēl būtu krievu valoda, ar tās starpniecību vismaz būtu iespēja ieiet lielā nācijā… 

Vietējos vāciešus varas iestādes nereti turēja aizdomās par to, ka viņi ir ietekmes aģenti, kuri jebkurā piemērotā brīdī sāks darboties Vācijas interesēs, īpaši starptautiskā saspīlējuma brīžos, kad ir iesaistīta Vācija, un nav svarīgi, vai vācieši deva iemeslu tā domāt. Tikai vienu no daudziem šādiem piemēriem mēs varam redzēt Politiskās policijas pārvaldes ierēdņa ziņojumā 1939. gada 30. septembrī, kad Vācija un PSRS jau bija sadalījušas Poliju: “Vietējie vācieši arī visus valdības rīkojumus cenšas izpildīt pilnīgi un atklāti izliekas par lojāliem valsts pilsoņiem, bet viņu slēptās domas tomēr ir citādas, un tie labprāt Latvijā redzētu valdam savus ciltsbrāļus.” Un pretēji – kad nebija vēlams bojāt attiecības ar Vāciju, centās nesaniknot arī “savus” vāciešus. Piemēram, kad 1938.-1939. gadā Vācija nostiprināja savas pozīcijas Austrumeiropā, pretvāciska politika Latvijā tika apturēta („Latvijas ārlietu simtgade. I sējums”, Latvijas Ārpolitikas institūts, Martins Hausdens).

Daļēji aizdomas par “piekto kolonnu” var izskaidrot gan ar seno vēsturi, gan – tiem laikiem – arī ar neseno: ar neviennozīmīgo Neatkarības kara un Andrieva Niedras valdības vēsturi. Tolaik bija arī aktuālie iemesli satraukumam – šodien to nosauktu par “vācu pasaules” ietekmi: izveidojušies vācbaltiešu biznesa sakari ar partneriem Vācijā, kontakti ārlietu iestādēs Berlīnē un Ženēvā, ”etniskās dzimtenes” palīdzība savai diasporai – Vācija Latvijā palīdzēja finansēt vācu skolas un izdot laikrakstu “Rigasche Rundschau”. 

Pat zaudējuši varu un privilēģijas, vācbaltieši 30. gados joprojām bija vietējā elite – gan labklājības, gan kultūras līmeņa ziņā. Kaut no iedzīvotāju kopskaita vācbaltiešu bija tikai 3%, viņiem piederēja 17% fabriku, tirdzniecības uzņēmumi ar 16% no kopējā tirgus apgrozījuma un gandrīz 30% Rīgas lielo dzīvokļu. Un vēl — savas biedrības, baznīcas, korporācijas, skolas un Herdera institūts.

Kāpēc viņi aizbrauca. Spiediens no trīs pusēm

Vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošana 1939. gada beigās, kas notika atbilstoši Latvijas un Vācijas līgumam (tas tika noslēgts drīz pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas), vienos avotos tiek dēvēta par brīvprātīgu, bet citos avotos teikts, ka tā notika piespiedu kārtā.

Formāli izvēle bija brīvprātīga – taču tiem, kas nevēlējās aizbraukt, valsts Politiskās pārvaldes personā skaidroja, kas viņus gaida: vairs nebūs nekādu tiesību uz vācu kultūras telpu

(skolas, sabiedriskās organizācijas, baznīcu draudzes), palikušie tiks uzskatīti vienīgi par “konjunktūras pilsoņiem”. Šajā pašā Politiskās pārvaldes cirkulārā ir tieši teikts, ka vāciešiem “tagad būtu pienākums repatriēties atpakaļ uz savu zemi”. Aizbraukšanas propagandēšanā piedalījās arī vietējie nacistu aktīvisti. Viņi arī staigāja pa tautiešu mājām un cita starpā biedēja, ka drīz te atnāks lielinieki (šajā ziņā viņiem izrādījās taisnība). 

Neskatoties uz vairākiem vēlākiem pētījumiem (ar ļoti dažādiem secinājumiem), uzzināt aizbraukušo motivāciju no viņiem pašiem ir jau par vēlu, bet tolaik – ar kuģiem aizbraucošie vācieši dziedāja gan “Dievs, svētī Latviju!”, gan Deutschland über alles,  gan NSDAP himnu Horst-Wessel-Lied. Aptaujas 1939. gadā valsts veica, taču tikai starp tiem, kuri negribēja aizbraukt (tika noskaidrots — kāpēc, un atbilstoši aptauju rezultātiem tika veikts izskaidrošanas darbs). 

Taču šķiet neapšaubāmi, ka bija arī Latvijas politikas iekšējais faktors (Ulmaņa režīma etniskais raksturs), kā arī ārējie faktori (Hitlera aicinājumi, bažas par Latvijas sovetizāciju un nacistu uzskatu popularitāte), un tie savstarpēji savijās. Kā norādījis oficiālais Latvijas Institūts, prohitleriskā noskaņojuma nostiprināšanos veicināja tostarp arī Ulmaņa “latviskošanas” politika. 

"Manuprāt, reti kurš no viņiem labprātīgi pameta dzimteni uz mūžīgiem laikiem," uzskata vēsturnieks Artis Buks. "Ja nebūtu tie starpvalstu līgumi, masīvā propagandas kampaņa vāciskajā presē un pastāvīgais spiediens latviešu presē, kur tev katru dienu jālasa, ka šī ir tikai latviešu valsts, tu kā vācietis esi svešais… Un tad vēl politpārvaldes un policijas ierēdņu apciemojumi, lai izskaidrotu situāciju tiem, kuri nesteidzās izceļot, vācbaltiešu sabiedrisko organizāciju slēgšana. Tā pati Krēgera vadītā “Kustība” — vietējie nacisti, — tur bija tikai knapi tūkstotis biedru. Protams, tas ir daudz uz 60 tūkstošiem vācbaltiešu, — bet tomēr no 60 cilvēkiem tas bija tikai viens, kas atbalstīja fīrera aicinājumu, pārējie uz to raudzījās skeptiski. Ja tā visa nebūtu, visdrīzāk, vairākums būtu palikuši dzimtenē, un tad piedzīvotu to pašu likteni, ko latviešu elite un krievu baltemigranti," skaidro Buks.

1940. gada janvārī Vācijas sūtnis Ulrihs fon Koce apmeklē ārlietu ministru Munteru un izsaka pateicību Ulmaņa valdībai par atbalstu pārcelšanas akcijai. Abas puses ir vienisprātis:

no 15. decembra vācu mazākumtautība (kā grupa ar atsevišķām tiesībām) Latvijā vairs nepastāv, bet visas problēmas, kuras saistībā ar šo mazākumtautību bija starp abām valstīm, ir atrisinātas.

Tobrīd bija aizbraukuši 80% vācbaltiešu kopienas – apmēram 50 tūkstoši cilvēku.  

Kopā ar citiem 1939. gadā aizbrauca arī Manfrēds fon Fēgezaks, “Baltiešu traģēdijas” autora vecākais brālis, jurists, uzņēmējs, 1. Saeimas deputāts, starp citu, tas pats, kurš kopā ar citu deputātu, baronu Firksu, 1925. gadā mēģināja apstrīdēt Tautu Savienībā vāciešu zemju nacionalizāciju. Viņa vārdu var atrast aizbraukušo sarakstos, norādīta arī pēdējā adrese Latvijā – Rīgā, Kazarmu ielā 6-6. 

Pēc dažiem datiem, viņš drīz vien atgriezās Rīgā – tāpat kā brālis, kopā ar vācu аrmiju. Palika dzīvs karā. Tāpat kā daudzi Fēgezaku dzimtā, nodzīvoja garu mūžu – piedzima Volmārā (Valmierā) 1879. gadā, nomira Veisenšteinā, Vācijā, 1966. gadā.

Vai viss varēja notikt citādi, ja Ulmaņa Latvija nebūtu bijusi tāda, kāda tā bija – ar etnisko politiku un mazākumtautību apspiešanu kultūras un ekonomikas jomās? Šķiet, ka diez vai – jo gandrīz visi no tiem 20% vāciešu, kas sākumā nolēma palikt, aizbrauca, kad Latviju sagrāba Staļins. 

Kā panākt vācu elites atgriešanos. Grūtupa sapņi

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā atkal radās jautājums par to, ko darīt ar vācbaltiešu īpašumiem: tad to uzdeva to pēcteči, kuri aizbrauca 1939. gadā. Jautājums tika apspriests ar Vācijas valdību un tika slēgts. 

par to 2005. gadā stāstīja tagad nelaiķis advokāts, denacionalizācijas likuma autors Andris Grūtups: “Pēc neatkarības atjaunošanas es pētīju repatriācijas īpašuma aspektu: Latvijā tika izveidota īpaša akciju sabiedrība, kas nodarbojās ar vāciešu īpašumu pārdošanu. Faktiski vāciešu īpašumi vairumā nonāca Latvijas valdījumā, galvenokārt valsts rokās Кredītbankas un citu iestāžu personā. Valsts par to ar Vāciju norēķinājās ar eksporta piegādēm. Man personīgi 90. gadu sākumā šķita, ka mēs esam zaudējuši svarīgu iedzīvotāju daļu, ka vajag kaut kā atrisināt īpašumu jautājumu. Taču iniciatīvas no Vācijas nebija nekādas, tikai no atsevišķām personām. Savukārt oficiālā Vācija pateica – kā paši izlemsiet, tā arī lai notiek. Tā arī tas palika – nekā…” 

Un te ir atbilde uz jautājumu par to, vai bija vērts aicināt vāciešus atpakaļ: “90. gadu sakumā dažiem bija tādi apsvērumi – ka Latvijai ir ļoti izdevīgi, lai tai būtu augsti izglītoti, kulturāli cilvēki, kuri zina, kas ir Latvija. Mana motivācija bija tieši tāda. Bet šodien jau ir par vēlu – neko vairs nevar atgriezt atpakaļ. Privatizācija un denacionalizācija ir aizgājušas tik tālu, ka kaut ko atdot un atkal rīkot īpašuma pārdalīšanu būtu neiedomājami. Lai gan vēl 90. gadu sākumā uzskatīju, ka ir vērts tiem, kas vēlēsies atgriezties Latvijā, atdot kaut kādu īpašumu. Taču ne pilnīgu kompensāciju.” 

Precizēsim: pēcteči tiem vāciešiem, kuri aizbrauca vēl 1939. gadā saskaņā ar Latvijas un Vācijas līgumu – kopienas vairākums, apmēram 50 tūkstoši cilvēku, savus īpašumus saskaņā ar denacionalizācijas likumu atgūt nevarēja, jo viņi jau agrāk bija saņēmuši kompensācijas (nelielas) no Vācijas.

90. gados saistībā ar šo jautājumu bija ne mazums tiesas prāvu, un tās visas beidzās ar prasītāju zaudējumu.

Savu nekustamo īpašumu varēja atgūt tikai tie pilsoņi un viņu pēcteči, kuri aizbrauca jau no Padomju Latvijas 1940.-1941. gadā, kā arī tie nedaudzie, kuri tomēr palika šeit. 

Pēdējā tiesas prāva, kurā prasītājs bija vācbaltiešu pēctecis, beidzās pavisam nesen, 2018. gadā, un tā bija nevis par īpašumu, bet par pilsonību – uz to pretendēja pazīstamā tieslietu profesora Dītriha Andreja Lēbera dēls. 

Stāsts ir interesants: Dītrihs Andrejs Lēbers (1923 — 2004) izbrauca no Latvijas kopā ar vecākiem, vēl būdams pusaudzis. Aizbraukušie zaudēja arī tiesības uz Latvijas pilsonības atjaunošanu nākotnē, pat naturalizācijas kārtībā. Tomēr Lēberam tas izdevās – 1954. gadā viņš vērsās Latvijas vēstniecībā Londonā, lūdza atjaunot pilsonību, un sūtnis Kārlis Zariņš izsniedza viņam pasi. 

Jau mūsdienu Latvijā pilsonību lūdza piešķirt viņa dēls Aleksis Lēbers, taču viņam tika atteikts… atsaucoties uz 1939. gada Latvijas un Vācijas līgumu. Viņam bija jāiziet cauri visām tiesu instancēm, līdz Augstākā tiesa pagājušajā gadā pieņēma galīgo lēmumu: Lēberam jaunākajam ir tiesības uz pilsonību kā pilsoņa pēctecim. Pārstāstot īsumā, Augstākās tiesas loģika bija šāda: Latvijas diplomāti ārvalstīs bija vienīgie, kas bija rīcībspējīgas Latvijas amatpersonas laikā, kad valsts bija okupēta. Un viņu lēmumi tādējādi ir likumīgi un saistoši.

Vai arī citu pēc līguma pārcēlušos vācbaltiešu pēcteči var analoģiskā veidā pieprasīt pilsonību, vai šī vēsturiskā netaisnība ir jālabo attiecībā uz visiem, šāds jautājums pēc Lēbera lietas radās juristu vidū. No vienas puses, Latvijas un Vācijas 1939. gada līgums nav atzīts par spēkā neesošu, no otras puses – ir precedents. 

"Šajā konkrētajā gadījumā tiesa ņēma vērā viena konkrēta cilvēka rīcību, kurš daudzus gadus mēģināja saglabāt saikni ar Latviju, - uzskata jurists un Eiroparlamenta “zaļo” frakcijas padomnieks Aleksejs Dimitrovs. "Domāju, ja būtu citi līdzīgi gadījumi, kad pēcteči varētu pierādīt, piemēram, ka viņu sencis pastāvīgi bijis kontaktā ar Latvijas vēstniecību (pēc 1940. gada), tiesai būtu jāpiemēro tā pati metodoloģija," LSM.lv saka Dimitrovs. 

Pēc Dimitrova domām, Augstākā tiesa atzinusi, ka tai ir tiesības uz individuālu pieeju katrai lietai, ņemot vērā divus apstākļus:

  • Pirmais: neskatoties uz to, ka formāli līgums nav atzīts par spēkā neesošu, zināms piespiešanas faktors bija, tas tika noslēgts laikā, kad nebija mūsdienu cilvēktiesību izpratnes, un cilvēku likteni lēma bez viņu ziņas.
  • Otrais apstāklis: Latvijas vēstniecība atradās īpašos apstākļos, un nevarēja pilnā mērā dogmatiski pieiet juridiskajiem jautājumiem, jo bija ieinteresēta, lai maksimāls to cilvēku skaits, kuri gribēja saglabāt saikni ar Latviju, to varētu izdarīt. Ņemot vērā šos apstākļus, Augstākā tiesa pateica, ka šajā gadījumā primāra nav līguma formāla piemērošana, bet gan tas, kā rīkojās pats cilvēks un vēstniecība, kas izrādīja viņam pretimnākšanu.

“Baronu” bērni atbrauc paskatīties. Taču nepaliek

Ar Latvijas pilsonību vai bez, bet vairāki vācu “baronu” pēcteči arī tagad turpina apmeklēt savu senču dzimtās vietas. Ko viņi jūt? Varbūt apsver iespēju atgriezties un dzīvot šeit? Vēsturnieks Buks, kuram ir paziņas vācbaltiešu pēcteču vidū, teic, ka tie drīzāk ir skaisti sapņi.

"Pafantazēt jau var, kā būtu, ja vecās aristokrātu dzimtas atgrieztos Latvijas laukos, un pārņemtu tās savas muižas. Bet praktiski tas ir nereāli, jo muižas uzturēt tikai dzīvošanai ir pārāk dārgi," saka vēsturnieks. "Muiža — tas bija lielsaimniecības komplekss, un bez lauksaimniecības zemēm tā ir vienkārši liela māja, kas prasa milzīgus līdzekļus. Bet par to atgriešanos drīzāk pašiem vācbaltiešiem jāprasa."

"Kas man bija interesanti, 2014. gadā bija uz Latviju atbraukuši divi lieli autobusi, pilni ar Kurzemes bruņniecības dzimtu pārstāvjiem. Augstākā aristokrātija. Viņi bija atbraukuši apraudzīt senču mājas, senču vietas. Es tur biju līdzi kā fotogrāfs. Kā smējos, pēc tam divus mēnešus negribēju roku mazgāt, tik daudz baroniem roka spiesta. Kas man šķita ļoti interesanti: vecākā paaudze — virs 60 gadiem, — vairāk vai mazāk runāja latviski. Viņi lielākoties vai nu dzimuši jau emigrācijā, vai arī šeit dzimuši un kā zīdaiņi, divu trīs gadu vecumā, izvesti uz Vāciju. Tas nozīmē, viņi latviešu valodu mācījušies mājās. Protams, runāja ar akcentu, taču lielāka daļa latviski labāk nekā es vāciski," atceras Buks.

Vēsturnieks stāsta, ka no jaunās paaudzes viņam ir labs draugs Andrē fon Kleists, — regulāri brauc uz Latviju, apciemo dzimtas īpašumus pie Tukuma. "Bet neesmu dzirdējis, ka būtu vēlme atgriezties pavisam. Tā tomēr ir senču dzimtene. Pirmā paaudze visu mūžu pavadīja, ilgojoties pēc dzimtenes, bet otrā trešā... Man grūti spriest, kā mūsdienās vācbaltieši raugās uz šodienas Latviju. Priekš kam? Vilciens ir aizgājis. Jā, viņiem Vācijā ir savas avīzes, biedrības, balles, — bet liela daļa tomēr jau ir asimilējušies, saglabājies tikai kodols. Man šķiet, tas baltiskums arī viņiem šodien ir drīzāk nodeva tradīcijai," saka Buks.

Līdzīgas domas ir arī bijušajam žurnālistam Jānim Stundiņam, kurš daudzus gadus draudzējas ar fon Mēdemu, Bīronu, Pālenu, Hānu, Bēru dzimtu pēctečiem. Novembrī viņš “Facebook” rakstīja par to, kāpēc vācbaltiešu pēcteči diez vai izpirks savu dzimtu īpašumus. 

Sergejs Pavlovs: Vai bija iespēja, ka Bīroni un Pāleni varēja pārcelties uz dzīvi šeit 90. gadu sākumā, kā par to domāja Grūtups?  

Jānis Stundiņš: Tas ir sarežģīts jautājums, jo starp tiem, kuri aizbrauca pirms Otrā pasaules kara, bija neliels daudzums konkrēti bruņniecības pārstāvju jeb nobiļu. Lielāka daļa aristokrātu dzimtu pārstāvju izceļoja Pirmā pasaules kara laikā kā bēgļi, un vēl viena daļa — pēc agrāras reformas. Konkrēti no maniem paziņām neviens nepretendēja, ka valsts viņiem būtu kaut ko parādā. Daļa no viņiem interesējas par iegādi, tīri biznesa kartībā. Protams, viņiem ir sava nostalģija, ir jūtas pret šo zemi. Daudzi ir mantojuši Latvijas pilsonību vai pat to nokārtojuši. 

1939.gada aizbraukšanas hronoloģija

23. augusts. Maskavā tiek parakstīts Padomju Savienības un Vācijas Molotova-Ribentropa pakts. Tā slepenais protokols paredz, ka Latvija nonāk PSRS interešu sfērā. 

1. septembris. Sākas Otrais pasaules karš.

29. septembris. Vācijas un PSRS sarunas noslēdzas ar papildu līgumu parakstīšanu. To slepenajos protokolos PSRS apņemas nelikt šķēršļus etnisko vāciešu  pārcelšanai uz Vāciju no savas interešu sfēras, tostarp arī no Latvijas. 

6. oktobris. Pēc iebrukuma Polijā Hitlers uzstājas ar runu Reihstāgā, aicinot Eiropas Volksdeutsche “atgriezties” Vācijā. 

30. oktobris. Vācija un vēl neatkarīgā Latvija paraksta līgumu “Par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārcelšanu uz Vāciju”. Atbilstoši līgumam pārcelšana ir brīvprātīga, taču abas valstis atzīst, ka pēc tās Latvijā vairs nebūs vācu mazākumtautības (ar visām no tā izrietošajām sekām par neesošu kļuvušajai mazākumtautībai). 

15. decembris. Latvijas vāciešu masveida pārcelšana noslēdzas ar vācu skolu slēgšanu un dievkalpojumu vācu valodā aizliegumu. Apmēram 50 tūkstoši cilvēku no vairāk nekā 60 tūkstošu cilvēku lielās vācu kopienas pametuši Latviju un pārcēlušies uz galvenokārt Vācijas tolaik jau sagrābto Polijas daļu, Poznaņas rajonu.

Vēl apmēram 500 cilvēku emigrē 1940.gadā, bet vēl apmēram 10 500 cilvēku (tostarp daudzi latvieši) – 1941.gada pirmajos mēnešos, kad Latvija jau ir inkorporēta PSRS. Nav zināms, cik Latvijas vāciešu padomju vara represēja 1940.gadā. Vismaz 36 cilvēki tika deportēti austrumu virzienā 1941.gada 14.jūnijā.

Bet jaunākas pēcteču paaudzes emocijas daudz neatšķiras no mūsu pašu latviešu kara bēgļu pēctečiem. Proti, tā paaudze, kas vēl redzējusi Latviju, dzimusi šeit, — viņus tas interesē, bet mazmazbērniem — varbūt ne galīgi nē, bet stipri mazākā apjomā. Tas pats grāfs Teodors Mēdems vēl nesen apsvēra - varbūt atgriezties Latvijā, lai vecumdienas šeit pavadītu, — viņam tā nostalģija ir, lai gan viņš dzimis jau Francijā un pirmā dzimtā valoda viņam ir franču, latviski un vāciski jau nav tik labi. Interese pavadīt šeit laiku viņam ir, savukārt viņa dēlam — galīgi ne, viņam tā Latvija jau neko neizsaka. Kaut mēdz būt dažādi. Vasarā vadāju Hānu ģimeni, tur kundzei bija virs 40, un viņa bija atvedusi bērnus — vesels bariņš, kādi septiņi. Visa ģimene atbraukuši apskatīt senču vietas.

Par deviņdesmitajiem runājot, tās pilis valsts un pašvaldības haotiski pārņēma: zeme ir uz vienu iestādi, pati ēka uz citu iestādi. Ne viņu uz izsoli var palaist — jo tad jāapvieno zeme ar ēku, neviens taču negrib pirkt zemi bez ēkas vai otrādi. Vēl kad bija robeža ar Lietuvu un Igauniju, un daudziem pēctečiem vēl nebija tā pilsonība atjaunota, — līdz ar to ārzemniekiem pierobežā nepārdeva vispār neko. Vēl pagastu līmeņos bija shēmošanas un mahinācijas tolaik un negatīva pieredze, kad cilvēkam piedāvāja muižu par baigo naudu, bet rezultāts bija nekāds. Manu paziņu lokā nav tādu gadījumu, kad pēcteči nopirktu savas dzimtas muižas. Tas gandrīz notika ar “Villa Medem” Jelgavā, jo tur bija privātīpašnieks, kurš bija saņēmis kredītu, un pēc krīzes banka viņam atņēma, — bet tā bija tik bēdīgā stāvoklī, un tolaik vēl nebija blakus vecā linu fabrika nojaukta... Tur tā vide šķita degradēta, un no pašvaldības arī nebija nekādas informācijas, vai viņi to fabriku nojauks. Tāpēc viņi zaudēja to apetīti. Bet Mēdemi kā ģimene ir apmierināti tīri patriotiski, ka tas Vācijas uzņēmējs ar latviešu sievu, kas to objektu ir nopircis, — ka tur viss ir sakārtots, un jūtams, ka tas neaizies bojā.

Sergejs Pavlovs: Vai vēl pēc 30 gadiem pēcteču jaunās paaudzes joprojām brauks apskatīt dzimtas mājas? 

Jānis Stundiņš: Pēc manas saskarsmes — domāju, brauks, bet stipri mazāk. Piemēram, Hānu ģimenei jau bija otrā vai trešā paaudze, kas dzimuši ārvalstīs. Un viņus tas joprojām interesē, tur nododas tās izjūtas. Bet citiem... ja tikai tie vecīši, kuri dzimuši pirms vai pēc Otrā pasaules kara...

.. Apmēram tāpat vēl pirms 14 gadiem, 2005. gadā, runāja Ojārs Spārītis, tolaik – Melngalvju nama vadītājs: “Tā ir izzūdoša parādība, un pat latviešu un vācbaltiešu biedrība “Domus Rigensis” izjūt skaistas novecošanas periodu. Šī skaistā novecošana un miršana paātrina tostarp arī to vācbaltiešu skaita samazināšanos, kuri atceras to Latviju, savu Dzimteni. Viņu ir aizvien mazāk, bet viņu bērni un mazbērni jau nespēj just tās enerģētiskās un intuitīvās saiknes ar senču dzimteni. Viņiem dzimtene ir Dortmunde, Hamburga… Viņi atbrauc uz Latviju paskatīties uz savu senču zemi, un ar to viņiem pietiek. Bet tie vācieši, kuri palika šeit, audzina mazbērnus, kuri dzied vācu dziesmas un nāk pie mums uz Ziemassvētkiem. Taču viņu kļūst aizvien mazāk.”

Interese atgriežas

Pēdējos gados, kad vācbaltiešu kultūras nesēji jau gandrīz pilnībā pieder vēsturei, Latvijā pieaug interese par to, kas viņi bija, kā dzīvoja, kā redzēja savu valsti. Fēgezaka grāmatu tulkošana un izdošana, Kairiša luga ir tikai viens no piemēriem.

"Man liekas, ka latviešu publikai interese par vācbaltiešu mantojumu atgriežas līdz ar lauku muižu renesansi," uzskata Buks. "Mēs daudz vairāk ceļojam, arī pa muižām, un automātiski rodas interese par to, kas to vidi ir radījis savulaik. Piemēram, Spāres muiža pa ceļam uz Ventspili, tur saimnieko Tabita — uzrakstīja fon Grothūsiem, kuru ģimenei tas piederēja. Sapazinās. Atbrauca kāds no Grothūsu dzimtas, tagad viņiem ir lielisks kontakts. Parādās vesela grupa vietējo cilvēku, kuri sāka interesēties par to. Taču, domāju, lielākai daļai sabiedrības tomēr šis kultūras mantojums svešs." 

Vēsturnieks atminējās kādu smieklīgu gadījumu: "Viens no baronu pēctečiem vēl deviņdesmitajos atbrauca uz Latviju, un viens cienījams vēsturnieks, profesors, viņu aizveda uz to dzimtas muižu, kur tolaik bija pagastskola. Bija vasara, bērnu nav, pie kalpu mājas sēž vietējie treniņbiksēs, dzer aliņu. Profesors pieved to kungu klāt un saka: viņš grib ar jums parunāt. “Es gribu šiem zemniekiem nolasīt fragmentu no dzimtas hronikas, ka mana dzimta te dzīvojusi!”. Vietējie sūta abus kungus turp, kur pat ķeizars kājām iet. Taču situācija mirklī mainījās — “Viņš ar mieru jums samaksāt par patērēto laiku — 10 doičmarkas stundā,” saka šiem profesors. Un tā sirmais barons stāvēja uz celma savu senču muižas pagalmā un kalpu pēctečiem lasīja vāciski dzimtas hroniku — un visi vietējie saskrējuši, uzmanīgi klausās un neuzkrītoši skatās pulkstenī! (smaida) Pēc tām viss ciems viņu pavadīja ar ovācijām: lai brauc vēl! Vācu kungs apraudājās no aizkustinājuma, cik tie "baueri" (zemnieki) viņu mīl. Nesaprata, ka mīlēja viņa naudu. Bet varbūt tomēr kāds no viņiem arī sāka interesēties, kas tas bija par dīvaino ārzemnieku."  

Buks norāda, ka pēdējā laikā interese parādās vairāk caur kultūru, īpaši feisbukā, kur ir vairākas grupas, piemēram, “Vācbaltieši”, “Muižas un pilis”, “Heraldika”, arī lielai daļai lauku muižu savas feisbuka lapas. 

Režisoram Viesturam Kairišam pirms teātra iestudējuma bija kritiskāks skats: "Vācbaltiešu jautājums joprojām ir neizrunāts, joprojām “paslaucīts zem tepiķa”, to skaudri nodalot no glamūrās virsbūves — greznajām pilīm, muižām, pilsētu vēsturiskajiem centriem — visam, kas tā piesaista tūristus" 

… Zigfrīda fon Fēgezaka alter ego – Aurels – “Baltiešu traģēdijas” pēdējās lappusēs kopā ar mīļoto sievieti atrodas uz kuģa, kurš miglā tuvojas Vācijas krastiem: 

"Skaties, tur krasts! Vai tas neizskatās gluži tāds pats kā mājās?" 

"Jā. Un tagad šī zeme ir mūsu mājas!" 

Fēgezaka pirmā māja - Lobergu muiža (Blumbergshof) Smiltenes novadā, kurš viņš dzimis un audzis, saglabājusies līdz pat šai dienai. Netālu no tās atrodami bijušo muižas īpašnieku apbedījumi.

Turpinājums sekos. Turpmākajās nedēļās rakstīsim par to, kā vācieši aizbrauca no Daugavpils un Liepājas. Arī stāsti par dažiem no tiem, kas palika, vai tādiem, kas pēc laika Vācijā tomēr atgriezās Latvijā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti