Izglītības ministra Kārļa Šadurska iniciatīva lojalitātes nostiprināšanai mācību iestādēs izraisījusi neviennozīmīgu reakciju. Skolas, kuras jau cietušas saistībā ar savu mācībspēku ārpusklases politnonodarbībām (un vienkārši mazākuma skolas), runā par mēģinājumu ierobežot demokrātiju. Ministrs mierina - pasākums ir preventīvs un, visticamāk, netiks izmantots. Tātad, vai ir vērts no tā baidīties? Ir vērts: kad prevencija kļūst par pašmērķi, nav tālu līdz nelaimei vai nepatikšanām. Un, lai to saprastu, nevajag biedēt sabiedrību ar staļiniskām represijām un gaidāmo totalitārismu. Pietiek ieskatīties Latvijas vēsturē – turklāt tās demokrātiskajā periodā, līdz 1934.gadam.
Tā laika Latvija kā valsts "buržuāziskās pasaules" nomalē atbilda sava laika vidējam demokrātijas līmenim ar visiem ekscesiem cīņā pret ienaidniekiem – acīmredzamiem (komunistiem un nacistiem) un iedomātiem. Bet
ekscesiem īpaši grozījumi lojalitātes nostiprināšanai nav vajadzīgi. Pietiek ar dedzīgu patriotismu, vēlmi un mērķtiecību.
Kas notiek, kad ir visas šīs trīs komponentes, redzams pēc 1925.gada "baltkrievu prāvas" piemēra Latvijā.
Mazākums bez "savas" valsts
Kas bija baltkrievi Latvijā 1925.gadā? Nacionālā minoritāte, kurai bija problēmas ar pašidentifikāciju un kas bija spiesta pierādīt savas tiesības pastāvēt gan krieviem, gan latviešiem. Dzīvoja visā Latvijas teritorijā, bet kompakti – tikai pie austrumu robežas, "pie PSRS durvīm". Minoritāte, kas dzīvoja lielākoties laukos, taču ar eliti, kas Latvijai bija visnotaļ neērta, – tā sastāvēja no bijušajiem neveiksmi cietušās baltkrievu nacionālās valsts piekritējiem. Baltkrievijas Tautas Republika (Беларуская Народная Рэспубліка), kuru atzina Latvija, 1918.gadā tika pasludināta baltkrievu etnogrāfiskajā teritorijā un paspēja izsniegt pases saviem pilsoņiem. (Pēc tautskaites datiem, Latvijā 1920.gadā bija 7833 Baltkrievijas Tautas Republikas (BTR) pilsoņi jeb 0,49% no visiem iedzīvotājiem. Baltkrievu minoritātes īpatsvars bija 6,6%. 1925.gadā Latvijā bija tikai 13 BTR pilsoņi.)
BTR pases tostarp ieguva arī vairāki Latvijas ebreji. Šie tā dēvētie biržas baltkrievi, pēc latviešu antisemītiskās preses domām, "piesedzās" ar "ārzemju" pasēm, lai izvairītos no mobilizācijas Latvijas armijā irredentiskā 1918.-1920.gada Atbrīvošanas kara laikā.
Kopumā – nelojāli cilvēki, kaitīgi spekulanti, kuriem nav godīga cilvēka cienīga darba.
BTR pieņēma realitāti – teritorijas (bijušajā Krievijas impērijas Vitebskas guberņā), kuras tā bija noskatījusi pati, kļuva par Latvijas daļu, - taču BTR gaidīja referenduma sarīkošanu Latgales pagastos, kuros vairākums iedzīvotāju bija baltkrievi. Latvija sākumā referendumam piekrita, taču drīz kļuva skaidrs, ka BTR tā īsti arī nav iemācījusies kontrolēt savu teritoriju.
Latvija laipni atļāva Rīgā rīkot padomju un Polijas miera sarunas, kas Latviju atbrīvoja no galvassāpēm Latgales dēļ saistībā ar atlikušās BTR teritorijas sadalīšanu starp "balto" Poliju un "sarkano" Krieviju.
Vēlāk Latviju lūdza atstāt arī neveiksmi cietušās valsts pārstāvjus. Taču "baltkrievu problēma" nekur nepazuda.
Tautība – "kreisais"
Latvijas Politpārvalde (ņemot vērā toreizējo situāciju – aptuvens mūsdienu Drošības policijas analogs) šādi aprakstīja1 "draudus", kurus radīja baltkrievu mazākums: "Baltkrievu kā Latvijas teritorijā iedzīvojušās minoritātes separātiskā kustība sākās jau 1921.gadā. Šīs kustības galvenais vadītājs un virzītājs tolaik bija kādreizējais pulkvedis Jezovitovs, kurš pēc Baltkrievijas pievienošanas PSRS pārcēlās dzīvot uz Latviju, veidojot Daugavpilī un baltkrievu apdzīvotajos pagastos nacionālistisku baltkrievu organizāciju "Бацькаўшчына" ("Tēvzeme)"".
"Бацькаўшчына" patiešām ir dibināta 1921.gadā Daugavpilī – to izdarīja dzejnieks Jans Harlaps ar Jāņa Raiņa atbalstu2. Statūtos bija teikts, ka tās mērķis bija kultūras un izglītības izplatīšana baltkrievu vidū.
Sazvērestība ar graujošu mērķi
Tomēr pēc varas iestāžu domām, organizācijas mērķis bija BTR atjaunošana, atdalot teritorijas no Latvijas, Polijas un PSRS. Minska bija "sarkana" – boļševistiska, bet minoritāte dzīvoja pie pašas robežas un patiešām simpatizēja kreisajiem - no sociāldemokrātiem līdz komunistiem. Tā 1936.gadā Politpārvalde konstatēja: "...Un tagad, tāpat kā līdz 1934.gada 15.maijam, viskreisākais noskaņojums novērojams pie baltkrieviem. Tomēr Latvijas baltkrieviem nav savas noteiktas politiskās sejas, taču baltkrievi kopumā, tāpat kā sīkzemnieki, kā arī bezzemnieki, simpatizē kreisām teorijām, vienlaikus neesot baltkrievu kustības vadītāju vadībā un ietekmē. (..) Kas attiecas uz tiem baltkrieviem, kuri mēģina īstenot savu nacionāli sabiedrisko dzīvi, šo aprindu vadībā stāvēja un arī tagad stāv baltkrievu skolotāji. Šie skolotāji ir no bezzemnieku un sīkzemnieku vidus un tiem pastāvīgi ir kreisi uzskati"3.
Pats Konstantīns Jezovitovs nekautrējās no PSRS (bet vēlāk arī nacistiskās Vācijas) atbalsta un piedalījās "nepareizo" organizāciju darbībā vai arī atbalstīja to darbību. Sākumā viņš strādāja organizācijā "Бацькаўшчына", kura tika slēgta 1924.gadā, bet pēc tam atbalstīja komunistisko fasādi – Neatkarīgo sociālistu partiju, kuru Latvijas varas iestādes slēdza 1928.gadā.
Pie tādas "sarkano karogu" pārpilnības bija jārīkojas, lai novērstu nenovēršamo. 1924.gadā
skolu inspektors Ozoliņš devās uz pierobežas baltkrievu skolām Latgalē. Tur viņš atrada sazvērestību – vairākās skolās pie sienas bija Baltkrievijas etnisko robežu karte, kas, protams, ietvēra prāvu daļu Latgales.
Ozoliņš par to nekavējoties ziņoja priekšniecībai Izglītības ministrijā. Par šo lietu ieinteresējās Politpārvalde. Sekoja aresti.
"Pedagogu-kaitnieku prāva"
Lieta, kas sākās ar skolu inspektora vizīti 1924.gadā, kam sekoja vairākus mēnešus ilga baltkrievu skolu pārbaude, meklējot pierādījumus, beidzās ar trīs dienas ilgu (no rīta līdz naktij) tiesu – no 1925.gada 2. līdz 4.aprīlim, piedaloties 67 apsūdzības lieciniekiem un 42 aizstāvības lieciniekiem.
Uz apsūdzēto sola bija septiņi cilvēki: bijušais Ļucinas (Ludzas) baltkrievu ģimnāzijas direktors Konstantīns Jezovitovs, tās pašas ģimnāzijas vicedirektors Vladimirs Piguļevskis (Валадзiмер Пiгулеўскi), bijušais Dvinskas (Daugavpils) baltkrievu ģimnāzijas direktors Jans Kraskovskis (Ян Краскоўскi), šīs pašas ģimnāzijas skolotāji Andrejs Jakubeckis (Андрэй Якубецкi), Pavļina Mjadjolka-Griba (Паўліна Мядзёлка- Грыб), Porfirijs Žerdzs (Парфiры Жэрдзi), Vladimirs Korcs (Валадзiмер Корцi), un, visbeidzot, Ļucinas (Ludzas) baltkrievu ģimnāzijas dziedāšanas skolotājs Mihails Ivanovs.
Viņus visus apsūdzēja pēc Latvijas Sodu likuma attiecīgiem pantiem dažādās darbībās, kuru nolūks bija mēģinājums atšķelt Latgales teritoriju no Latvijas. Apsūdzētajiem tika inkriminēti divi lieli pārkāpumu bloki:
1) stāšanās attiecībās ar dažādām organizācijām, kas atrodas ārvalstīs, Prāgā un citās vietās, kurām ir tādi paši mērķi (tas netika pierādīts, lai gan saziņa ar baltkrievu organizācijām ārvalstīs bija notikusi, bet ārvalstu partneru atbalstu teritoriju atšķelšanai no Polijas un PSRS tiesa par noziegumu pret Latviju neuzskatīja;
2) aģitācija par labu šiem mērķiem, konkrēti -
starp skolēniem un citām personām tika izplatītas tipogrāfijās iespiestas kartes, kurās daļa Latvijas teritorijas bija iekļauta Baltkrievijas sastāvā, kā arī "nelojālas" mācību grāmatas.
Figurēja arī stundās stāstītais par to, ka Latvija ir sagrābusi daļu Baltkrievijas, un par to, ka šīs zemes drīzumā tika Latvijai atņemtas. Tika pieminēta arī žurnāla "На чужыне" izplatīšana (žurnālu izplatīt savulaik bija atļāvis Latvijas iekšlietu ministrs un tas pat ticis reklamēts tolaik līdzi jūtošajā latviešu presē, bet pēc tam tas tika konfiscēts uz vāka esošās kartes dēļ, taču pēc tam atkal atļauts – pēc tam, kad tika paskaidrots, ka mēdz būt ne tikai valstu, bet arī etnogrāfiskās robežas). Žurnālā bija aicinājums baltkrieviem ar ieročiem rokās celties cīņai pret valstīm, kuras savā starpā ir sadalījušas baltkrievu valsts teritoriju, tostarp arī pret Latviju. (Tomēr pēc Jezovitova domām, runa bija par pagājušo karu, nevis par baltkrievu nacionālistu pašreizējiem vai nākotnes plāniem, – kuriem, starp citu, ar Latviju vispār nebija saistības).
Bija arī citas apsūdzības, kas galvenokārt bija saistītas ar dumpiniecisku materiālu glabāšanu, saraksti ar nepareizajiem cilvēkiem (dažas vēstules, kā tika noskaidrots tiesā, bija laipni sagatavojusi Politpārvalde, savukārt citās nebija nekā nosodāma), vai viedokļu drumslas, kas paustas šaurā vai plašākā lokā.
Savukārt Ļucinas (Ludzas) baltkrievu ģimnāzijas skolotājs Mihails Ivanovs tika apsūdzēts par to, ka 1923./24.gadā kopā ar skolēniem mācījies baltkrievu revolucionāro himnu,
kurā ir vārdi: "Mēs draudzīgi sacelsimies ar izkaptīm, sirpjiem, padzīsim no zemes bendes" 4 un rādījis viņiem minēto žurnālu (tomēr tiesā tika noskaidrots, ka tika apgūts mainīts dziesmas teksts).
Tīkla centrā
Taču visas "baltkrievu prāvas" kodols bija organizācija "Бацькаўшчына". To, pēc izmaklēšanas domām, sākotnēji izveidojis Jezovitovs pēc līdzīgu baltkrievu organizāciju ārvalstīs parauga, tā no ārzemēm ir saņēmusi instrukcijas un propagandējusi Baltkrievijas neatkarības atjaunošanas ideju. Acīmredzot, ņemot vērā, ka arī pats Jezovitovs bija skolotājs,
tika domāts, ka viņš kopā ar citiem prāvas dalībniekiem koordinēja darbības un kaitīgi ietekmēja baltkrievu skolēnus (kā teiktu šodien – "izstrādājot viņiem nepareizu attieksmi").
Organizācijas paspārnē pastāvēja skolotāju kursi, kuros pieņēma, neņemot vērā etnisko piederību. Tajos, tāpat kā skolās (neskatoties uz Skolu departamenta aizliegumu – tas tika noteikts tikai 1924.gadā), tika izmantota Arkādija Smoļiča ģeogrāfijas mācību grāmata (iespiesta Viļņā). Tajā bija frāzes, kuras varēja apšaubīt vairāku Latgales daļu teritoriālo piederību.
Tiesājamie apgalvoja, ka grāmata ir tikai palīgmateriāls, turklāt – vienīgā pieejamā ģeogrāfijas mācību grāmata baltkrievu valodā.
Pēc apsūdzētāja domām, mācīt Baltkrievijas ģeogrāfiju un vēsturi skolotājiem vispār nebija tiesību, lai gan Latvijas Izglītības ministrijas struktūras pastāvēja uz pretējo. Biežo kursu dalībnieku maiņu tiesa izskaidroja ar greizsirdīgu attieksmi pret mazākumtautību izglītību. Apsūdzības puse tajā saskatīja konspirētu "vajadzīgo" cilvēku atlasi.
Tāpat apsūdzības pusei arī ļoti nepatika, pēc tās domām, notikusī autoritāšu pārklāšanās jaunatnes vidū – baltkrievu skauti zvērēja uzticību Dievam, Tēvzemei un Latvijai5.
Latvija izrādījās trešajā vietā, lai gan, kā noskaidroja tiesa, ar tēvzemi tika domāta ne BTR un pat ne "Бацькаўшчына" (t.i., "Tēvzeme"), bet Latvija. Tas bija tikai vārda "Tēvija" tulkojums baltkrievu valodā no Latvijas skautu standarta zvēresta.
Lietai tika pievienoti arī dokumenti, konkrēti, dažādas kartes: 1919.gada karte, Baltkrievijas etnogrāfiskā karte, skolēnu zīmētās kartes "Baltkrievijas augstienes un zemienes", kuras vairāk vai mazāk ietvēra Latgales daļas. Taču tas, ko apsūdzība uzskatīja par separātistu propagandu, izrādījās mēģinājums paskaidrot etnogrāfiju un pastāstīt par Baltkrieviju kā par novadu, nevis valsti. Savukārt apsūdzības paziņojumu par skolotāju kursos izskanējušajiem apgalvojumiem par to, kā Latvija ir ieņēmusi daļu Baltkrievijas, tiesa noraidīja apsūdzības liecinieku slikto baltkrievu valodas zināšanu dēļ.
Tomēr rūgtums palika
Galu galā Latgales apgabaltiesa attaisnoja tiesājamos. Vai tika "attaisnota" baltkrievu minoritāte kopumā, ir liels jautājums.
Gadu no gada sarūkošo Latvijas baltkrievu skaitu var izskaidrot dažādi – ar dabīgajiem bioloģiskajiem un sociālajiem procesiem (piemēram, disimilāciju un asimilāciju ar latviešiem, poļiem un krieviem), bet
skolu skaits ir visnotaļ uzskatāms administratīvs rādītājs valsts attieksmei pret nacionālo minoritāti.
1939.gadā izdotajā "Krievu gadagrāmatā 1940.gadam" ("Русский ежегодник на 1940-ой год" ) teikts: "Krievu skolu skaita samazināšanās notika galvenokārt baltkrievu skolu skaita samazināšanās dēļ, un, piemēram, aizvadītajā mācību gadā pavisam bija 150 lielkrievu un viena baltkrievu skola, taču bija gadi, kad baltkrievu skolu skaits sasniedza 46-50".
1. "Latvijas izlūkdienesti 1919-1940", Rīga, 2001, 239.lpp 2. "Mazākumtautību vēsture Latvijā", Rīga, 1998, 126.lpp. 3. "Latvijas izlūkdienesti 1919-1940", Rīga, 2001, 240.lpp. 4. "Беларускi працэс у Латвii", 1925, Рыга, 66.lpp., vai šeit 5. ibid
