"Katru dienu slimniekam, kurš uzturējās slimnīcā un kuram ārsts bija parakstījis noteiktu uzturu jeb 1. galdu, pienācās: mārciņa liellopu gaļas, 1/3 mārciņas auzu putraimu, 1/3 stopa skābu kāpostu vai biešu, vasarā – svaigi zaļumi, piemēram, nātres, skābenes, biešu lapas un svaigi kāposti."
Tā par šo slimniekiem noteikto diētu 19. gadsimta vidū Liepājas vājinieku barakās var lasīt Gaitnieces grāmatā "Dziednīca pie jūras", kas tika izdota 2017. gadā. Nesen nācis klajā viņas jaunākais pētījums, kas apkopots grāmatā "Jūrmalas slimnīcas vēsture."
Kā abu pilsētu atrašanās vieta pie jūras ir ietekmējusi to darbību gadu gaitā?
Berči celtā slimnīcas ēka Liepājā
19. gadsimta otrajā pusē, tūlīt aiz tagadējā Liepājas jūrmalas parka Ostas ielā 31 (tagad Dārtas iela), salīdzinoši netālu no pilsētas centra, atradās plaša neapbūvēta teritorija, kurā tika nolemts celt jauno slimnīcu.
Gaitniece skaidroja, ka 1830. gadā liepājniekus un, iespējams, arī kādu pilsētas viesi ārstēja baraku tipa medicīnas iestādē, kuru no mūsdienu viedokļa saukt par slimnīcu būtu diezgan jocīgi.
"Liepājnieki paši bija sapratuši, ka tā turpināt nevar, ka ir jāuzceļ viena normāla un kārtīga slimnīca. Mērķis bija skaidrs, bet no vārdiem līdz darbiem pagāja ļoti ilgs laiks. Un apdomājot, kā būtu labāk, kur būtu labāk, tika pieaicināts labs un savam laikam talantīgs arhitekts Makss Pauls Berči, kurš ir projektējis pusi no vecajām Liepājas mājām, un viņš vai kāda domubiedru grupa izdomāja, ka vajag celt ārstniecības iestādi Baltijas jūras krastā. Kāpēc? Pirmais – blakus ir Baltijas jūra, svaigs gaiss, augi, priedes, un gaiss neļautu vairoties baktērijām – tāds tolaik bija uzskats. 1880. gados, kad slimnīca bija jau uzcelta, laika gaitā atklājās, ka tas sevi attaisnoja, jo, piemēram, ķirurģijas nodaļā ķirurģiskajiem pacientiem nepievienojās strutainas komplikācijas, kas ir ļoti svarīgi," skaidroja Gaitniece.
Grāmatā par Liepājas slimnīcu viņa rakstīja: "Makss Pauls Berči izgudroja pat speciālu ierīci palātu logu augšējā daļā, ar kuras palīdzību vienā mirklī logu varēja atvērt, lai izvēdinātu telpu…. un ēkas projektētājs bija paredzējis arī īpašas ventilācijas lūkas, pa kurām ieplūda svaigais, dezinficējošais jūras gaiss".
Pētniece arī skaidroja, ka vecā slimnīca atradās pilsētas centrā, ļoti tuvu tirgum, tuvu svarīgiem objektiem.
"Tad, kad veco slimnīcu, ja tā var teikt – pārcēla uz to ēku, kur tā atrodas tagad, daudzi cilvēki bija diezgan neapmierināti, ka tas ir tālu. Aizbraukt, nokļūt tur ir grūti. Piemēram, ja ar ātro palīdzību cilvēks tiek vests vai brauc ciemos pie tuvinieka, ilgs laiks jāpavada ceļā," viņa sacīja.
Savukārt lūkojoties uz slimnīcu jaunākos laikos, iestādes vēstures pētniece teic, – lai gan pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados jau sen bija asfaltēti ceļi un arī aviosatiksme ar galvaspilsētu, tomēr bija gadījumi, kad pacientam vajadzēja steidzamu operāciju un neatlika laika viņu vest uz Rīgu.
"Ja bija vajadzīgs veikt ļoti sarežģītas operācijas, tad bija tā, ka operāciju zālē ienesa fiksētu telefonu, piezvanīja profesoram uz Rīgu – viens bija vienā galā, otrs otrā, un trešais, ceturtais bija pie galda, darīja, kas bija vajadzīgs. Cik es zinu, šādā veidā operēja sirdi un arī neiroķirurģiskas lietas, galvas traumas. Un veiksmīgi," viņa atklāja.
Nav zināms, cik piejūras klimats to ietekmēja, cik slimnīcas plašais parks, bet savulaik pirms gadiem 40–50 tur labi esot iedzīvojušās stirnas, kas priecēja gan pacientus, gan arī mediķus.
"Bija vairāki ārsti, kuriem bija vaļasprieks medības. Brīvos brīžos viņi ar veco rentgena mašīnu brauca uz mežu. Tā medīšana esot bijusi diezgan nosacīta, vairāk bijis svaigs gaiss, daba utt. Un ir vairāki stāsti. Viens ir, ka mežsargs esot uzdāvinājis stirnu mazuli, cits ir, ka mazulis vai mazuļi palikuši bez mātes, bet beidzās tas ar to, ka viens stirnu mazulis atvests uz Liepājas slimnīcas plašo teritoriju un palaists," norādīja Gaitniece.
Stirnas mazulis Jurītis tur esot labi iedzīvojies, ar laiku stirnas tur savairojušās, kas, protams, paticis pacientiem. Gaitniece arī zināja stāstīt, ka bijis pat tā – dakteris, ķirurgs Helmuts Klēšmits gājis stirnai pieņemt dzemdības.
Jūrmalas slimnīcas pagātne
Savukārt grāmatā par Jūrmalas slimnīcu, kas savas gaitas uzsāka pēc Otrā pasaules kara bijušajās vasarnīcu ēkās, Gaitniece rakstīja: "Tieši tāpat kā Dzemdību un Terapijas nodaļas, arī Jūrmalas slimnīcas Ķirurģijas nodaļa savos pirmsākumos bija iekārtota divstāvu koka ēkā – bijušajā vasarnīcā Vienības prospektā. Pirmajā stāvā atradās viena operāciju zāle 20 kvadrātmetru platībā ar palīgtelpām, otrajā – četras palātas un palīgtelpas (pārsiešanas istaba u.c.). Slimnieku sagatavošana operācijām notika šaurā, koridorveida telpā, kur ārstam pat īsti nebija iespējams sekot līdzi sagatavošanas gaitai. Ja bija nepieciešams, pēc operācijas pa stāvām kāpnēm uz otrā stāva palātu pacientu nesa uz nestuvēm, jo par liftu nevarēja pat sapņot. Galvenās, kuras šo darbu veica, bija sievietes – māsas, sanitāres."
Pētniece skaidroja, ka par Jūrmalas slimnīcu kā par slimnīcu mēs varam runāt, sākot no 1946. gada.
Slimnīca "aizsākās" bijušajās vasarnīcas telpās, un, lai arī ēka bija plaša, izveidot un pielāgot tās slimnīcas vajadzībām ir neiespējamā misija.
Gaitniece sacīja: "Daudz vieglāk būtu kādu skolu ierīkot, nevis ārstniecības iestādi. Pārsvarā tās bija bijušās vasarnīcas, un kaut kā pielāgoja. Piemēram, tur ir brīva veranda, un tur mums būs operāciju stūris. Tādi bija laiki, tāda bija dzīve – nepatīk, brauc uz Rīgu. Kaut gan, kas man arī bija pārsteigums – Jūrmala ir slavena ar savu dzemdību klīniku augsta līmeņa ārstu dēļ, taču tur nevarēja tā izvēlēties, ka rīdziniece varēja Jūrmalā braukt dzemdēt. Nē, varēja tikai Jūrmalas iedzīvotāji. Bija varbūt gadījumi, kad viņu aizveduši un [dzemdības] sākās, bet bijuši gadījumi, kad atteica. Mēs runājam tagad par padomju laikiem – ja neesi Jūrmalā pierakstīts, tad tev nepienākas."
Atsevišķas grāmatas vērts būtu stāsts par arhitekta Eižena Laubes projektēto un 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē uzcelto savrupnamu ar kolonādi Dzintaru prospektā 18, kas, beidzoties Otrajam pasaules karam, tika pārveidots par ārstniecības iestādi – dzemdību namu. Līdz tam māja piederēja operdziedātājai Mildai Langenfelds, kura 1935. gadā to ieguva īpašumā.
Gaitniece rakstīja: "Nodaļa Dzintaros – tā bija aristokrātija," kādā sarunā atzina ārste E. Dibaņina. Kā jau savrupnamam pieklājas, ieejot pa galvenajām durvīm, atklājās plašs skats uz greznu halli jeb foajē, no kura pa labi tika iekārtota uzgaidāmā telpa, bet pa kreisi atradās uzņemšanas istaba. Grīdas bija parketa, bet griestus greznoja lustras… Savrupnama viesistabā tika iekārtota viena no četrām palātām, pati lielākā – ar 12 gultasvietām, kas tika atvēlēta grūtnieču patoloģijas nodaļas vajadzībām. Savukārt pati mazākā palāta, kas iekārtota nama iepriekšējās īpašnieces guļamistabā, bijusi īpaša, proti, tās griestus greznoja skaists ģipša dekors ar rozītēm. Sanitārēm no šīm rozītēm slaucīt putekļus bijis liels pacietības pārbaudījums."
Cik ilgi vasarnīcās atradās slimnīcas telpas, līdz beidzot uzbūvēja piemērotu slimnīcu?
"Jāsaka tā – kā kura. Jo ķirurģijas nodaļa bija uzbūvēta ātrāk, septiņdesmitie gadi. Tā ēka, ko mēs mūsdienās zinām – to nodeva ekspluatācijā 1988. gadā," skaidroja pētniece.
