Sadaļas Sadaļas

Agrārajai reformai 100: sādžu sadalīšana viensētās Latgalē

1920. gada septembrī Satversmes sapulce pieņēma Agrārās reformas likuma 1. un 4. daļu. Tas bija aizsākums Latvijas agrārajai reformai (1920–1937). Reforma paredzēja muižu zemju, ēku, inventāra, lopu konfiskāciju un zemes, ko ieskaitīja Valsts zemes fondā, sadalīšanu bezzemniekiem un sīkzemniekiem. Latgalē bez tam viens no svarīgākajiem reformas uzdevumiem bija sādžu zemju dalīšana viensētu saimniecībās. Zemes ierīcības darbu šo pasākumu dēvēja pat par otro lielo agrāro reformu.

ĪSUMĀ:

  • Sādža – vēsturiski izveidojies saimnieciskās dzīves pamatelements Latgales laukos.
  • Svarīgākais agrārās reformas pasākums Latgalē.
  • Izmaiņas pēc sādžu sadalīšanas. 

Sādžu izveidošanās

Lai labāk izprastu sādžu sadalīšanas nozīmi, nepieciešams vēsturisks ieskats sādžas kā apdzīvotās vietas un kā saimnieciskās un sociālās vienības īpatnībās.

Latgale bija vienīgais novads Latvijā, kur kopš 17. gadsimta līdz pat agrārās reformas beigām dominēja tāds lauku apdzīvotas vietas tips kā sādžas jeb ciemi.

Salīdzinoši nedaudz, bet sādžas bija arī atsevišķos pārējās Latvijas apriņķos: Valkas apriņķī (10 sādžas) un no Kauņas guberņas pievienotajā daļā — Ilūkstes apriņķī (32 sādžas), Jelgavas apriņķī (15 sādžas) un Bauskas apriņķī (58 sādžas). Kopā minētajos apriņķos bija 115 sādžas. Latgales apriņķos sādžu skaits bija gandrīz 45 reizes lielāks – 5264 sādžas.

Latgalē pastāvēja arī viensētas. 19. gadsimta 80. un 90. gados Rēzeknes un Ludzas apriņķī bija apmetušās aptuveni 1000 ģimenes no Vidzemes. Sekojot šim paraugam, arī daži vietējie zemnieki sāka atteikties no dzīves sādžās un apmetās atsevišķos zemes gabalos. Iziešana viensētās 19. gadsimta beigās diezgan aktīvi bija risinājusies Latgales ziemeļrietumu reģionā – Ludzas un Rēzeknes apriņķos. 1904. gadā Latgalē minētajos apriņķos bija jau 2900 viensētas.

Vārds sādža ir aizguvums no lietuviešu "sodžià", kas atvasināts no apvidvārda "soda" – "ciems, sādža". Sākotnēji "sādžai" bija vairākas nozīmes: mežā nolīsta aramzeme vai neliela kompakti apdzīvota vieta ārpus pilsētas, vai arī – neliela zemnieku apmetne bez savas baznīcas. Sādža raksturota arī kā neliela lauku grupveida apdzīvota vieta, kurai ir kopīgs nosaukums, bet atsevišķām mājām sava nosaukuma nav. Dažos apgabalos Latgalē sādžas dēvēja par salām ("solām"). Slāviskais apzīmējums "dzeraune" (no krievu "деревня" – "sādža, ciems") Latgalē parādās 17. gs. otrajā pusē, kad, bēgot no vajāšanām, te apmetas vecticībnieki. Plašāk vārds "dzeraune" ieviešas 19. gs. pārkrievošanas procesā.

Sādžu izveides pamatā noteicošie bija saimnieciskie (nodevu ievākšana, klaušu atstrādāšana, zemnieku kopatbildība) faktori, kuri palīdzēja muižniekiem un valstij pārvaldīt zemniekus.

Pirmās sādžas nereti veidojās no vienas dzimtas pārstāvjiem. Laika gaitā palielinājās sādžu iedzīvotāju skaits, bet precību rezultātā – arī sastāvs.

Pēc Latgales teritorijas pievienošanas Krievijas impērijai 1772. gadā te dominēja Krievijas likumi un tāpat kā Krievijā tika sekmēta sādžu saimniekošanas sistēmas attīstība. 

Augusts Bīlenšteins 1882. gada apcerējumā "Augšzemes ceļojuma piezīmes" izvirza pieņēmumu, ka daļa no sādžām sākotnēji bijušas viensētas. [1] Sociālajā atmiņā saglabājušies nostāsti apstiprina A. Bīlenšteina pieņēmumu, kā arī sniedz informāciju par sādžu nosaukumu izcelsmi: "Un tad divi brāļi atdalījušies no tiem līdumniekiem, atnākuši uz tagadējo Kaļves sādžu un uzcēluši kalvi, kur viņi nodarbojušies ar kalšanu [..]. Nu tad no tiem diviem brāļiem izveidojusies Kaļves sādža. Kādreiz bijuši vieni radi, viens otram tuvāki." [2] 

Sādžas veidojās gan Polijas–Lietuvas valsts un cariskās Krievijas lauku saimnieciskās politikas rezultātā, gan arī (nomaļās vietās) kāda (-u) uzņēmīga cilvēka (-u) darbības pamatā.

Dekters [3] par Dorvas (Dekteru) sādžas izcelsmi Ludzas apriņķī raksta: "Ogrōkūs laikūs šeit auguši leli meži. Īsaradīs kaids pōrdrūšnīks, pastatejis pērteņu un nu prīžu calmim tacynōjis dorvu. Jam izauguši pīci dāli [..]. Nu šim pīcim veirim izaveidōjis tagadējais Dorvas cīms ar 118 dvēselem." ("Agrākos laikos šeit auguši lieli meži. Ieradies kāds drosminieks, uzcēla pirtiņu un no priežu celmiem tecinājis darvu. Viņam izauguši pieci dēli [..]. No šiem pieciem vīriem izveidojās tagadējais Darvas ciems ar 118 dvēselēm".) [4] 

Sādža kā saimnieciska vienība

Sādžai raksturīga blīva apbūve. Visas ēkas, t.sk. saimniecības ēkas, atradās atsevišķi no lauku zemes. Sādžu plānojums bija atkarīgs no reljefa un pastāvošajiem satiksmes ceļiem. Līdzenās vietās ēkas bija izvietotas rindās cieši kopā gar ceļa vai ceļu malām, kas šķērsoja sādžu. Paugurainās vietās atsevišķas sētas bija izvietotas bez īpaša plānojuma. Latgalē vairāk bija izplatīts izkliedēto sādžu apbūves tips. Sādžu lielums bija nevienāds – no dažām saimēm līdz vairākiem desmitiem ģimeņu.

Latgales sādžas atšķīrās no Krievijas sādžām ar to, ka, izņemot sādžas, kur 19. gadsimtā tika izmitināti karavīri no citām Krievijas guberņām, Latgalē bija dzimtas zemes valdījuma veids.

Krievijā sādžas kopiena ("obščina") bija noteicēja pār visu sādžas zemi un to periodiski pārdalīja, savukārt Latgalē – tikai kopējās pļavas un ganības.  

Sādžai parasti bija arī sava kopēja rija, ganības, dažkārt arī kūtis. Ceļi, kas gāja caur sādžu, bija kopējais sādžas īpašums. Kopējās lietas tika uzturētas kārtībā kopējiem spēkiem, savstarpēji vienojoties. Piemēram, Rēzeknes apriņķa Varakļānu pagasta Kozusolas sādžā ar 26 iedzīvotājiem bija kopēja pirts, aka, sile lopu dzirdināšanai, kā arī kopējs bullis, kuru katram saimniekam noteiktā secībā vajadzēja uzturēt divus gadus pēc kārtas. 

Dekters Dorvas sādžu ar 118 iedzīvotājiem raksturo kā pašpietiekamu saimniecisku organizāciju: "Pošu cīmā beja kurpnīki, sedlinīki, skrūderi, galdnīki, kalēji, vyrpōtōji, ōdmiņi, pūdnīki un citi amatnīki. Pagatavot pajyuga pīdarumus, dorba reikus, rotus, rogovas, siles, pīstas, kipus, lōpstas, teines, kvāšņas un mōjas dzērnovas prota gondreiž kotrys". ("Pašu ciemā bija kurpnieki, sedlinieki, skroderi, galdnieki, kalēji, virpotāji, ādmiņi, podnieki un citi amatnieki. Pagatavot pajūga piederumus, darbarīkus, ratus, ragavas, siles, piestas, kipas (koka trauki – aut. piezīme), lāpstas, tīnes, kvāšņas (maizes abra – aut. piezīme) un mājas dzirnavas prata gandrīz katrs." [5]

Lauks ar šņoru zemēm

Vienam saimniekam parasti piederēja pastāvīga mājas vieta, uz kuras tika celtas ēkas, iekopts augļu un sakņu dārzs pastāvīgai lietošanai, aramzeme – izkaisīta pa visiem ciema tīrumiem šņoru veidā, pļavas – lietojamas šņoru veidā, ganības – visiem saimniekiem kopīgas. Kopīgās pļavas un ganības ik gadus pārdalīja. Tas bija sarežģīts un laikietilpīgs process. Nereti siena pļāvēji vairāk laika patērēja pie pļavu uzmērīšanas un strīdiem nekā pie pašas pļaušanas. Meži, ganības un pļavas dažkārt bija konfliktu cēlonis ne tikai starp vienas sādžas saimniekiem, bet arī starp divām un vairāk sādžām. Tāpēc pļavu uzmērīšanas darbs tika veikts pietiekami skrupulozi. 

Tā dēvētās šņoru zemes izveidojās, pastāvot tradīcijai dalīt saimniecības zemi starp visiem pieaugušajiem dēliem.

Meitām nebija tiesību mantot tēva zemi, izņemot gadījumus, kad viņas izgāja pie vīra un viņām bija bērni, tad kāda zemes daļa tika norakstīta uz znota vārda.

Pieaugot iedzīvotāju skaitam, zemes daudzums sādžās nepārtraukti samazinājās. Lai gan bija noteikums, ka saimniecības nedrīkst iedalīt mazākas par 10 desetīnām (1 desetīna – 1,09 hektāri), praksē to maz kas ievēroja. Zemi parasti dalīja gareniski, tādējādi, mainoties paaudzēm, radās 2–3 hektārus lielas saimniecības ar 2–3 metriem platām šņoru zemēm. Apzīmējums "šņoru zemes" pirmo reizi oficiāli tika lietots Latvijas Agrārās reformas likumā. Apzīmējums ''šņores'' ātri izplatījās arī latviešu žurnālistikā un sabiedrībā.

Vienas saimniecības zeme, kas bija sadalīta šņorēs, parasti bija izkaisīta pa visu sādžu. Nereti vienas sētas saimnieka zeme sastāvēja no vairākiem desmitiem šņoru, šņore dažkārt bija tikai 2–3 metrus plata, 100 un vairāk metrus gara. Tā, piemēram, 20. gs. 20. gadu sākumā Daugavpils apriņķa Aulejas pagasta Drongānu sādžā 11 saimniekiem piederēja 83,913 hektāri (ha) zemes, kas bija sadalīti 880 šņorēs –  katram saimniekam 80 šņores.

Attēlā rindu sādža Latgalē. No Bērziņš O.

Rēzeknes apriņķa Viļānu pagasta Brikuļu sādžā sešiem saimniekiem zemes daudzums svārstījās no 6,63 līdz 13,26 ha un bija sadalīts 264 šņorēs – 44 šņores katram saimniekam. Šņores viena no otras dažkārt atradās pat vairāku kilometru attālumā. Tāpēc katrai šņorei bija savs nosaukums, parasti norādot arī kādu reljefa vai kādu ģeogrāfiskā izvietojuma īpatnību, piemēram: "šņore aiz lielā ceļa nr. 1, šņore aiz lielā ceļa nr. 2 , šņore gar strautu nr. 1, nr. 2, nr. 3, nr. 4".

Šaurās šņores varēja apart tikai gareniski. Turklāt bija jāuzmanās, lai neaizskartu ežu vai cita saimnieka šņori. Mēslojumu taupības nolūkos lika šņores vidū. Tādējādi šņores vidū labība pārauga un sakrita veldrē, bet šņores malās tā tikko uzdīga.

Šņoru saimniekošanas sistēma bija galvenais trūkuma cēlonis. Daudzās Latgales sādžu saimniecībās savas labības pietika tikai līdz Ziemassvētkiem. 

Šņores dažkārt bija arī konfliktu cēlonis starp pašiem sādžiniekiem. Labību stiprākās saimes no savām šņorēm parasti novāca pirmās. Tāpēc vājākajām saimēm vajadzēja strādāt pat naktīs, jo nenopļautās šņores bieži tika nobradātas.

Viens no galvenajiem sādžu saimniekošanas sistēmas principiem bija atsevišķu tās locekļu saimnieciskās darbības saskaņošana, mazākuma pakļaušanās vairākumam. No vienas puses, sādžā valdīja kolektīvisma un savstarpējās palīdzības princips, no otras puses, – visa saimnieciskā dzīve bija pakļauta sādžas diktātam, ko noteica šņoru zemju sistēma. Sējas, ražas novākšanas un pļaujas darbiem visā sādžā bija jānotiek vienlaicīgi, lai nekaitētu kaimiņa laukam. Ja kāds no sādžiniekiem gribēja atdalīties viensētā, tam bija vajadzīga pārējo sādžinieku piekrišana.

Sādža kā sociāla vienība

Sādžās valdīja demokrātiska, bet tajā pašā laikā konservatīva un patriarhāla sociālā vide. Jaunas idejas tika uzņemtas ar neuzticību un noraidi. No sādžinieku vidus izvirzīja sādžas vecāko – izglītotāko, pieredzes bagātāko sādžinieku, – tādu, kam sādžā bija autoritāte. Sādžas vecākais sasauca sādžinieku sapulces par sādžai aktuāliem jautājumiem – kopējo sādžas objektu uzturēšanas kārtību, kopējo ganību un pļavu sadali, muižas nodevu normas sadali starp atsevišķam saimēm, palīdzības organizēšanu atraitnēm un bāreņiem, dažkārt arī izskatīja strīdus sādžinieku starpā, sīko zādzību gadījumus u. tml. Sapulcēs piedalījās un pieņēma lēmumus tikai pieaugušie vīriešu kārtas sādžinieki; sievietes un bērni sapulcē nepiedalījās. Arī ģimenes priekšgalā bija saimnieks – parasti vecākais vīrietis.

Sādžu sabiedrība, sevišķi lielo, neapšaubāmi bija daudzveidīga. Neskatoties uz to, sādžinieku vidū noslāņošanās pēc materiālā stāvokļa nebija īpaši izteikta.

Kopīgi noturētas kāzas, bēres, dažādi saviesīgi pasākumi (ziemas vakaros sestdienās vai svētdienās pēc kārtas pie kāda saimnieka rīkoja vakarēšanas vai danču vakarus – "večerinkas"), sādžas krucifikss vienoja šo daudzveidīgo sabiedrību un palīdzēja aizmirst trūkumu. Vecākie sādžas iedzīvotāji svētdienas vakaros mēdza satikties, lai apspriestu dažādus jaunumus. 

Objekts ar nozīmīgu sociāli reliģisku funkciju sādžā bija krucifikss. Tradicionāli maija mēnesī pie krucifiksa tika noturētas kopējās vakara lūgšanas un reliģiskie dziedājumi par godu Jaunavai Marijai.

No sādžām uz viensētām

Iziešana no sādžām uz viensētu saimniecībām Latgalē sākās 19. gadsimta beigās. Dažkārt par iemeslu tam bija arī ugunsgrēka izcelšanās kādā mājā, kad nereti nodega visa sādža. Tomēr galvenais iemesls iziešanai viensētās bija ekonomisks.

Lielā daļā sādžu saimniecību šņores bija kļuvušas tik šauras, ka tās vairs nebija iespējams dalīt, zemes bija tik maz, ka no tās nevarēja pārtikt.

Tā daudzi vīriešu kārtas sādžinieki devās iztikas meklējumos ārpus savas sīksaimniecības (uz Vidzemes, Kurzemes un Zemgales turīgajām sētām, arī uz Pēterburgu, citām vietām Krievijā).

Sādžu sadalīšanu viensētās uzsāka cariskās Krievijas valdība. Intensīvi darbi sākās ar tā dēvēto Stolipina likumu (1906., 1910., 1911.) izdošanu. Pamatojoties uz tiem, sādžinieki, savstarpēji vienojoties, varēja dalīt sādžas zemi viensētās brīvas tirgošanās ceļā un nostiprināt iegūtās īpašuma tiesības uz sava vārda.

Līdz 1920. gadam tika sadalīta 901 sādža, iedalot 13 450 viensētas (Latvijas agrārā reforma 1930: 385). Tas veidoja 17%-18% no Latgales sādžu kopskaita. 

Latvijas agrārajā reformā tika plānots sadalīt vēl 5264 Latgales sādžas ar 78 383 saimniecībām. Tā kā Latgalē bija tradīcija sadalīt zemi starp visiem saimnieka pieaugušajiem dēliem, uz 1920. gadu lielā daļā sādžu saimniecību šņores bija kļuvušas tik šauras, ka tās vairs nebija iespējams dalīt, zemes bija tik maz, ka no tās nevarēja pārtikt.

Uzsākot sadalīšanu, visas sādžas zemes (šņoru zemes, piegriezumi no Valsts Zemes fonda, par likvidētājiem ganību servitūtiem saņemtās un pirktās zemes) tika apvienotas vienā veselā. Tas nebija vienkārši, jo vajadzēja panākt sādžas zemnieku vienošanos attiecībā uz katram piederošo zemes vērtību. Pēc vienošanās katram potenciālajam viensētniekam tika noteikts, uz kādu zemes daudzumu viņam bija tiesības. Visus sadalīšanas darbus uz vietām pildīja mērnieki, kuru darbu vadīja apriņķa mērnieks.

Mērnieki izstrādāja sadalīšanas projektu, bet pašas viensētas projektēja uz sādžinieku vienošanās vai mazāksolīšanas ("torgu") pamata.

"Torgu" princips noteica, ja bija vairāki pretendenti uz vienu zemes gabalu, tad viensētu tajā vietā dabūja tas, kurš prasīja no viņam piederošā hektāra vismazāko normu. Tā, piemēram, saimniekam bija tiesības uz 12 ha no kopējās zemes. Mazāksolīšanā viņš pieprasīja katra hektāra vietā 0,80 ha. Ja mazāk neviens nebija prasījis, tad šis pieprasītājs norādītajā vietā saņēma viensētu ar zemes platību 12 × 0,80 = 9,60 ha. Nereti torgi izvērtās par azartisku pasākumu – atsevišķi zemes gabali varēja būt izsolīti no dažām līdz pat vairākiem desmitiem reižu. 

Daudzi sādžinieki ne tikai negribēja iziet viensētās, bet bija pat gatavi atdot daļu savas zemes citiem, lai tikai paliktu vecajās vietās, lai dalīšanā neiekristu agrāk neapstrādātās zemes. Daudzos gadījumos sādžinieks, būdams neuzņēmīgs saimnieks, neievēroja pat savas intereses.

Lielāko pretestību iziešanai viensētās izrādīja trūcīgākie sādžinieki – lai nezaudētu kopējās ganības un citas sādžu saimnieciskās dzīves "privilēģijas".

Ēku pārcelšana uz jaunu saimniecības vietu bija viens no galvenajiem faktoriem, kas baidīja sādžiniekus no iziešanas viensētās. Ēkas no jauna bija jāceļ gandrīz 1/3 sādžu saimniecību. Daudzas, it īpaši vecās ēkas, atradās sliktā stāvoklī, saimnieki remontam neieguldīja nekādus līdzekļus, jo, izejot viensētās, tāpat būs jābūvē jauna māja. 

Tomēr, neskatoties uz dažādām grūtībām un sarežģījumiem, līdz reformas noslēgumam Latgalē bija sadalītas 4526 sādžas, ierīkojot 67 673 viensētas.

Latgales lauki, 20.gs. 30. gadi.

Sādžu sadalīšanas rezultāti un refleksijas mūsdienās

Agrārās reformas rezultātā tika sekmēta Latgales agrārās atpalicības pārvarēšana un lauksaimniecībā tika panākts vienāds saimniekošanas veids visā valstī. Izmainījās Latgales lauku kultūrainava – kompakti apdzīvoto sādžu vietā izveidojās atsevišķas viensētu saimniecībās.

Mainījās sīkzemnieku – bijušo sādžinieku – dzīvesveids un saimniekošanas metodes, kā arī zemnieku psiholoģija, jo notika pāreja no nosacītās sādžu kopatbildības un individuālo atbildību.

Iziešana viensētās diezgan radikāli mainīja ierasto dzīvesveidu, sekmēja uzņēmību un atbildību par nu jau savu saimniecību.

Nebija vairs jāmēro lielie attālumi uz izkaisītajām šņorēm, jo tagad apstrādājamie tīrumi atradās blakus mājas vietai.

Mūsdienās Latgalē tradicionālās sādžas praktiski vairs nepastāv, faktiski ir arī izmirusi tā paaudze, kura bija dzīvojusi sādžās. Tomēr sādžas koncepts ir saglabājies sociālajā atmiņā. Pirmkārt, tas izpaužas dzīvesvietas identifikācijā. Latgalē līdz pat mūsdienām nav iesakņojušies oficiāli piešķirtie māju nosaukumi. Nereti, sevišķi vecāka gadagājuma cilvēki, sevi joprojām identificē kā bijušās sādžas iedzīvotāju. Izņēmumi ir tirgum ražojošas zemnieku saimniecības, kā arī tās saimniecības, kurās atrodas lauku tūrisma objekti. 

Sādžas koncepts ir aktuāls dažādos izteicienos kādas parādības raksturošanai. Daži izteicieni tiek lietoti latgaliešu sarunvalodā, tos pat netulkojot no krievu valodas. Par skaistu un spēcīgu vīrieti, pat ja viņš dzīvo pilsētā, mēdz teikt: "Первый парень на деревне" (krievu val.) jeb "Pirmais puisis ciemā (sādžā)". Par "dzerauni" var nodefinēt lauku, arī pilsētas, iedzīvotāja nezināšanu, lētticību; tāpat neaudzinātu, rupju cilvēku – "деревня" (krieu val.) jeb "lauķis".

                                                                    

[1] Bīlenšteins A. Augšzemes ceļojuma piezīmes. Poļu Vidzeme (Krās­lava, Volkenburga, Rozitene, Ludzene, Varklāni). "Ai, māte Latgale. At­ska­ti Latgales vēsturē un kultūrvēsturē" (sak. P. Zeile). Rīga: Annele, 2001, 383.–410. lpp.

[2] Kā no diviem brāļiem izveidojusies Kaļves sādža. (Skat.: http://dzivesstats.lv/lv/free.php?d=1542 (06.12.2017.)).

[3] Katoļu garīdznieka un literāta Donata Mūrnieka (1901–1963) pseidonīms.

[4] Dekters. "Dorvas cīma ļaudis". Minhene: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970, 8. lpp.

[5] Dekters. "Dorvas cīma ļaudis". Minhene: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970, 10. lpp.

Kulšanas talka, 20.gs. 30. gadi.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt