Nedzirdīgajiem

Astoņas zvaigznes. Dokumentāla filma (12+)

Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Rīgas gidu stāsti»

Atslēgas: «Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990.gada 4.maijā»

4. maija deklarācija. Gads līdz

1990. gada 4. maija deklarācija par neatkarības atjaunošanu pagrieza varenāko mūslaiku vēstures atslēgu. Jau pēc gada Latvija kļuva patiesi brīva. Bet kādas durvis bija jāatslēdz pirms 4. maija, lai sapnis taptu par īstenību?  

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

1990. gada 4. maiju uzskata par otru svarīgāko gadsimta datumu aiz 1918. gada 18. novembra. Neatkarīgas valsts sākums, bez šaubām, ir tās proklamēšana. Taču neatkarības atjaunošana vienā ziņā bija pat pārāka. 1918. gadā Latviju dibināja viedi valstsvīri, paši uzņēmušies atbildību, un tautas mandātu ieguva vien vēlāk. Turpretī 1990. gada 4. maijs bija tiešs, pat trīskāršs, tautas gribas izpildījums, ko īstenoja Latvijas vēsturē masveidīgākā organizācija – Latvijas Tautas fronte (LTF). Gada laikā notika trīs vēlēšanas, kurās spontāna tautas kustība mērķtiecīgi pārauga leģitīmā politiskā varā un izcīnīja solīto. Neatkarību.

Citi 4.maiju sagaida ar baltu galdautu, "Atslēgas" – ar neticamu stāstu, kas toreiz notika zem galdauta. Gads līdz 4.maijam – izšķirošu notikumu sprints, pateicoties kuram mūsu neatkarība vispār tapa iespējama. "Atslēgām" patīk par klišejām stāstīt bez klišejām

Gads līdz deklarācijai bija ārkārtīgi saspringts.

1989. gadā vissvarīgākā ēka Latvijā nebija parlaments vai valdība, pat ne komunistu Centrālkomiteja, bet kāds nams Vecrīgā, Vecpilsētas ielā 13/15 – LTF mītne. Tā burtiski ņudzēja kā skudrupūznis, frontē tolaik bija ap 230 000 biedru!

Latvijas Tautas frontes nams

Arī LTF līdz neatkarības idejai brieda pamazām un piesardzīgi. Pirmā reize, kad topošā vara par to sāka runāt oficiāli un bez aplinkiem, bija 1989. gada 31. maija LTF valdes aicinājums tautai sākt apspriest jautājumu par neatkarības atjaunošanu. Tas bija pamatīgs blīķšis pat LTF iekšienē, daļa biedru to uzskatīja par pārsteidzīgu. Vēsture pierādījusi – tas bija īstais atslēgas pagrieziens īstajā brīdī.

Tobrīd aiz muguras jau bija pirmās vēlēšanas, kas fronti tuvināja varai. 1989. gada martā tika vēlēta PSRS augstākajā lēmējvara – Tautas deputātu kongress. No 52 Latvijas deputātiem absolūtais vairākums – 40 – bija LTF cilvēki. LTF aicinājums sākt neatkarības ceļu iedrošināja arī viņus.

Tieši pēc baltiešu spiediena Maskavas kongress pieņēma divus vēsturiskus lēmumus – atcēla Padomju Savienības Komunistiskās Partijas vadošo statusu un pasludināja par spēkā neesošu Molotova-Rībentropa paktu.

Tam bija milzu svars divās nākamajās vēlēšanās, kas LTF ļāva iegūt varu un Latvijai – neatkarību. 

1989. gada decembrī Latvijā notika vietējo padomju jeb pašvaldību vēlēšanas. LTF tā bija vienreizēja iespēja iegūt reālu tautvaldību. Par svarīgāko LTF šūniņu kļuva jaunizveidotais vēlēšanu centrs. Konspirācijas nolūkos tas mitinājās necilā puspagrabā kādā Baznīcas ielas pagalmā, kaut tepat ap stūri bija visu redzošā čeka.

Nams, kurā bija jaunizveidotais vēlēšanu centrs

Centrs bija kā cepure daudzgalvainai vietējo koordinātoru mašinērijai, vēl vienam tautas skudrupūznim. Tautfrontiešu kampaņas paņēmieni tolaik bija jaunums, ar trimdas palīdzību viņus apmācīja zviedri un amerikāņi. Reklāmas medijos, vēstules pastkastēs, socioloģija... Komunisti agrākās bezkonkurences komfortā bija atrofējušies un netika līdzi. Rīgas pašvaldības vadītājs, rubikietis Arnolds Klaucēns esot nikni mētājis tautfrontiešu skrejlapas, lamājot savējos par tūļību.

Vēlēšanu rezultāts pārsteidza pašu fronti – absolūta uzvara! Bija iegūti apmēram 80% varas krēslu.

Ar vienas vietas pārsvaru iekarota pat komunistu citadele Rīga, kaut tikai trešdaļa rīdzinieku bija latvieši. Ko ar klēpī iekritušo varu iesākt? Laika domāt bija maz, priekšā vēl lielāks darbs – trešās, izšķirošās vēlēšanas. Jau pēc trim mēnešiem jāvēl jauna Augstākā Padome.

Parlamenta vēlēšanu priekšdarbi norisa vienlaicīgi ar pašvaldību kampaņu. Traucēja ne tik vien laika deficīts, bet arī pašu ķildas. Nupat, 1989. gada oktobrī, LTF 2. kongresā šķeltnieku dēļ tā bija gandrīz izjukusi. Politikas kaujas lauku vairs nešķēla tikai viena frontes līnija, kam vienā pusē Tautas fronte, otrā – komunistu Interfronte. Ierakumi gāja krustu šķērsu, arī starp savējiem. LTF vadība izmisīgi centās sabāzt vienā maisā visus, kas varētu balsot par neatkarību – no radikāliem nacionālistiem līdz kolhozu “sarkanajiem baroniem” un “gaišo komunistu” nomenklatūrai. Katrs centās peldēt pa savam, lai tiktu (vai paliktu) pie varas. Anatolijs Gorbunovs vēl mēnesi pirms vēlēšanām grasījās dibināt savu listi. Kad tas nesanāca, pieslējās tautfrontiešiem, tad pēdējā brīdī atkal leca nost, bet bija jau par vēlu. 1990. gada 18. marta vēlēšanās absolūtais vairākums neatkarībai lojālo startēja zem LTF karoga. 

Arī šoreiz LTF uzvarēja, pārsvars – vairāk nekā divkāršs. Lai droši nobalsotu par neatkarību, pāris vietu gan pietrūka, taču bija pamatotas cerības uz dažiem neitrālajiem deputātiem. Lielākās bažas tobrīd bija – ko teiks Maskava? 11. martā neatkarību jau bija pasludinājuši lietuvieši, Gorbačovs dusmās zvēroja. Arī Rietumi nebija sajūsmā.

Lai atmaidzinātu Maskavu un pierādītu, ka neatkarība ir visas tautas griba, LTF izspēlēja gudru politisku kārti – sasauca Vislatvijas tautas deputātu sapulci.

21. aprīlī Daugavas stadionu Rīgā piepildīja jaunievēlētie parlamenta un visu lojālo pašvaldību deputāti, vairāk nekā astoņi tūkstoši clvēku. Gandrīz visi sanākušie parakstīja aicinājumu jaunajai Augstākajai Padomei – balsot par Latvijas neatkarību. Atsauce uz šo vēsturisko tautas mandātu vēlāk tika iestrādāta arī Neatkarības deklarācijas tekstā.

Deklarācijas pirmās skices tapa vien dažas dienas pēc vēlēšanām. Iniciatīvu bija uzņēmies trimdas politologs Egils Levits. 22. martā viņš tikās ar trim jaunajiem deputātiem – juristu Romānu Apsīti un zinātniekiem Vilni Eglāju un Rolandu Rikardu. Tikšanās notika Rikarda dzīvoklī Dzirnavu ielā 63. Māja gan tagad ir tukša, un Rikarda kungs dzīvo citur, bet dzīvoklī joprojām ir saglabājies galvenais – deklarācijas galds! "Atslēgās" mēs to, protams, parādījām!

Unikāls galds, mūsu neatkarības vēstures liecinieks. Tieši uz tā tapis 4.maija deklarācijas pirmais mets. 1990. gada 22. martā, uzreiz pēc uzvarētām Augstākās Padomes vēlēšanām, kopā sanāca četri vīri – trimdas jurists un politologs Egils Levits un jaunievēlētie LTF deputāti Rolands Rikards, Romāns Apsītis un Vilnis Eglājs, Rikarda Rīgas dzīvoklī

Tolaik par neatkarības juridiskajām niansēm bija domāts maz, viss šķita vienkārši – jādibina jauna valsts. Levita grupas priekšlikums bija daudziem mulsinošs, kaut šodien pašsaprotams – ir nevis jātaisa jauna Latvija, bet jāatjauno bijusī, patiesībā – joprojām esošā. Kopš okupācijas Latvija turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts, un "de iure" to atzina daudzas pasaules valstis. Jau nākamajā dienā Levits bija uzrakstījis pirmo deklarācijas metu.

Tūlīt tika dibināta arī oficiāla LTF darba grupa – tai pieslēdzās arī juristi Andrejs Krastiņš, Ilmārs Bišers, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš. Sapulces notika Endziņa kabinetā Latvijas Valsts Universitātē. Viņš tolaik bija augstskolas komunistiskās partijas organizācijas vadītājs.

Kārtējais vēstures melnais humors – savu atbrīvošanos no komunistu jūga mēs perinājām pašu komunistu perēklī.

Viss neatkarības atjaunošanas ceļš bija viltīga cīņa pret ienaidnieku ar paša ienaidnieka ieročiem. Neatkarību alkstošā tauta bija godīgi uzvarējusi trīs okupācijas varas rīkotās vēlēšanās, tās visas notika saskaņā ar pašu okupantu likumiem. Par spīti tam, ka vēlēt bija ļauts pat okupācijas armijai, tauta izrādījās aktīvāka. Un gudrāka.

Viltīgi zemūdens akmeņi ar padomju likumu izmantošanu bija ieslēpti arī neatkarības deklarācijā. Tas bija unikāls juristu izgudrojums – konstitucionāls akts, kas ļāva vienlaikus darboties diviem pretstāvošiem pamatlikumiem – Latvijas Republikas Satversmei un LPSR Konstitūcijai. Vēl vairāk – kaut deklarācija atcēla 1940. gada viltus Saeimas lēmumu par pievienošanos PSRS, tā neatcēla lēmumu par padomju varas nodibināšanu Latvijā. Kāpēc? Ja to atceltu, jaunā LPSR Augstākā Padome pati sevi pasludinātu ārpus likuma. Viltīgi!

Vēl būtiskāks bija jautājums par neatkarības atjaunošanas termiņu. Lietuva bija deklarējusi bezierunu neatkarību uzreiz, turpretī Igaunija krietni piesardzīgāk – vien pārejas periodu uz neatkarību.

Latviešu deklarācija bija tuvāka leišu maksimālajai, tomēr arī ar piebildi par pārejas periodu.

Piņķerīgi. Vai juristi gribēja, lai tauta 4. maijā lej pārejas perioda prieka asaras?

Šo normu ieviesa, Levitam klāt neesot, un tā sašķobīja principiālo deklarācijas mugurkaulu. Levits tolaik dzīvoja Vācijā, braukāja turpu šurpu, un 30. aprīlī, vien trīs dienas pirms parlamenta sanākšanas, steidza uz Rīgu cīnīties par pārejas perioda svītrošanu. Taču padomju vara viņu lidostā aizturēja, ar konvoju deportēja uz Maskavu un no turienes izraidīja uz Zviedriju. LPSR Augstākā Padome 4. maijā balsoja par deklarāciju, kāda nu tā bija. Levits to vakaru pavadīja Stokholmā. Mēs – Jēkaba ielā un krastmalā!

Nelaimīgo pārejas periodu šodien atceras retais. Augstākā Padome lēma to izbeigt jau 1991. gada puča laikā, kad sākās neglābjams PSRS krahs. Vai tādu vajadzēja? Vai neatkarības deklarācijai bija jākoķetē ar padomju likumiem un jābaidās no impērijas dusmām? Dainis Īvāns teicis, ka deklarācijas tekstam bija tikpat maza nozīme, kā mastam, kurā paceļ karogu. Egilam Levitam pieder citi viedi vārdi: “Nodibināt demokrātiju ir vieglāk, nekā uzcelt tiesisku valsti. Demokrātijai pietiek ar labu gribu. Tiesiskai jeb taisnīgai valstij vajadzīgas prasmes un pieredze.” Jo taisnāki būs mūsu masti, jo lepnāk plīvos karogi.

Atslēgu TV stāstā par 4. maija deklarāciju pats 4. maijs aprakstīts vien trīs īsos teikumos. Taču tāpat tas no sākuma līdz galam ir stāsts par mūsdienu vēstures svarīgākajiem svētkiem. Priecīgus visiem no Atslēgām!

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada decembrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti