Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Reti kurš zinās, ka informācijas sūtīšanai tikuši izmantoti arī dažādi lidotāji – kukaiņi. Ziņojumu pārsūtīšanai tika izmantotas arī bites, kuras spēj atgriezties savā dzimtajā stropā pat no desmit kilometru liela attāluma.
Pirmo bišu pastu organizēja franču biškopis Tainaks 1871. gadā, lai sazinātos ar savu draugu biškopi no Vācijas.
Uz bišu muguriņām tika pielīmēta plāna pergamenta papīra loksnīte. Informācijas šifram derēja gan papīra loksnītes lielums, gan forma, krāsa un pat uzrakstīti burti, cipari, izdurti caurumiņi.
Lai nodrošinātu informācijas nosūtīšanu, draugi uz robežas apmainījās ar bitēm, turēja tās aiz atslēgas un pēc tam atbrīvoja ar pielīmētu ziņu.
Pasta bites tika sagaidītas mājās. Stropā, kur mitinājās "pasta bites", pie ieejas bija ierīkota kaste ar maziem caurumiņiem, caur kuriem ar grūtībām izspiedās bite, un vienlaikus tai tika norautas salīmētās papīra loksnītes.
Tomēr bišu pasts bija ļoti lokāls. Ja baloži spēj nest informāciju vairāk nekā 1500 kilometru attālumā, tad bite – tikai 10 kilometru rādiusā no sava stropiņa. Tomēr tas ir pietiekami liels attālums, ja starpā ir robeža vai notiek kara darbība. Par Tainaka pastu tika rakstīts laikrakstos un īpašos žurnālos.
Vācijas izlūkdienestu tas interesēja. Tas izmantoja baložus, lai iegūtu informāciju no saviem aģentiem Francijā par karaspēka pārvietošanos pie robežas. Taču – kamēr visus piesaistīja baložu māja ar baložiem, pasta bites darīja savu.
Kad tuvojās Pirmais pasaules karš, no Francijas uz Vāciju tika sūtītas bites ar ziņām par karaspēka skaitu pierobežā. "Biškopji" bija aptinuši bites vēderu ar plāniem zīda diegiem. Sarkans nozīmēja kājnieku parādīšanos, zaļš – artilēriju, zils – kavalēriju. Robežas otrā pusē tika pētīti zīda pavedieni un gatavojās sagaidīt pretinieku.
Šo neparasto metodi izmantoja Francijas armijas izlūkdienesti. Dažkārt vācu pretizlūkošanai izdevās pārtvert sūtņus, pievilinot tos ar saldu cienastu.
Laika gaitā bišu pasts uzlabojās: uz kukainīša spārna tika pielīmēts tikko pamanāms plankums – mikroskopiska fotoplēve. Kad bite tika noķerta, fotoplēve tika palielināta un izgatavota fotogrāfija. Tādā veidā pārnēsāja gan kartes, gan tekstus. Pa radio sūtītu ziņu var pārtvert, balodi var pamanīt, bet bite ir gandrīz nenotverama!
Cilvēks bijis ļoti radošs informācijas pārnešanas veidu izgudrošanā. Informāciju ir palīdzējuši nest gan suņi, gan ziemeļbrieži, gan ēzeļi, zirgi, kamieļi. Savu lomu veicis arī mājas kaķis! Sevišķi izplatīts tas bijis viduslaikos.
Kaķim, tāpat kā balodim un bitei, piestiprināja ziņojumu un palaida no mājas. Kaķis labi zināja, kurp doties. Taču kā gan kaķis zināja, kurp iet? Tam kalpoja ēšanas reflekss!
Divi saimnieki ar barošanu pieradināja kaķīti divās mājās: jo tālāk mājas atradās viena no otras, jo vērtīgāks bija kaķis-pastnieks – cilvēkiem nebija jātērē savi resursi, lai ietu un nodotu ziņu. Kad reflekss tika izstrādāts, kaķim piestiprināja ziņojumu un nebaroja. Kaķis ilgi neuzkavējās, jo labi zināja, ka ir vēl viena māja, kur baro. Tādā veidā ziņa tika nosūtīta.
Ja atbildētājam atbilde bija jāsniedz steidzami, ziņa tika nomainīta un kaķis netika barots. Ja sūtāmo ziņu nebija vai arī ziņa vēl tapa, kaķis tika ieslodzīts mājās, lai neaizbēgtu, un tika pabarots. Kad bija ziņojums, ko nosūtīt, kaķim tika pielikts ziņojums un viņš atkal netika barots.
Izrādās, runči bija labāki pastnieki par kaķenēm: kaķenes nedēļām nenesa ziņojumus, jo ķēra peles, bet runčiem mīlestība gāja caur vēderu. Tiesa gan, februāris un marts bijis "kaķu pasta" brīvdienu laiks, jo ziņojumi gājuši krustu šķērsu.
Lai arī vēsturiski neviens kaķis oficiāli netika pieņemts darbā kā "pastnieks", tālajā 1868. gadā Londonas naudas pārvedumu dienestā oficiāli ar līgumu tika nolīgti trīs kaķi – tiesa gan, kā peļu junkuri, ne pastnieki.
Pasta ziņojumus uz savām bruņām ir nesis arī bruņurupucis, lai cik tas jocīgi arī neizklausītos. Katrā ziņā informācijas nodošanai daudzi dzīvnieki snieguši savu atbalsta ķepu, muguru, asti vai spārnu.
