22. maijs – Rīgas atbrīvošanas simtgade

Dzīres mēra laikā un sagrāve

Trīs nedēļas agrāk sirmā Rīga bija piedzīvojusi grandiozas svinības – dzejnieka Andreja Upīša organizētās 1. maija Darba svētkus. Kaut arī padomju valdībai katastrofāli trūka līdzekļu, tomēr 1. maija svinībām tā atrada 5 miljonus rubļu. Šo naudu iztērēja ar vērienu – uzbūvēja neskaitāmus mākslas objektus un pārkrāsoja Rolanda statuju Rātslaukumā sarkanā krāsā; pabaroja rīdziniekus ar īpašu zupu, kas bija gatavota pēc svētku receptes; sarīkoja uguņošanu krastmalā un izbraucienus ar padomju garam atbilstoši izgreznotiem kuģīšiem.

Bada un slimību mocītie rīdzinieki sen neko tādu nebija redzējuši – patiesi, dzīres mēra laikā.

Bet padomju valdības vadītājam Pēterim Stučkam nācās steigties uz Maskavu, lai lūgtu kārtējo aizdevumu sava režīma uzturēšanai. Šis brauciens gan nebija veiksmīgs – cerēto 200 miljonu rubļu vietā viņam piešķīra vien 50 miljonus; un tieši Maskavā Stučka uzzināja par Rīgas zaudēšanu 1919. gada 22. maijā.

Viņa vietnieks, "Sarkanā terora" organizators un faktiskais Padomju Latvijas armijas vadītājs Jūlijs Daniševskis tikai vakarā sadūšojās piezvanīt uz Maskavu un pavēstīt, ka Rīga ir zaudēta. Stučka sākumā negribēja ticēt, acīmredzot, domāja, ka tas ir kāds slikts joks un nolika klausuli. Daniševskim nācās zvanīt otrreiz, lai pārliecinātu sirmo latviešu komunistu līderi, ka "Sarkanā Rīga" tik tiešām ir kritusi. Tam noticēt bija grūti, un ne tikai Stučkam. Līdz pat 30. gadiem agrākais padomju valdības vadītājs un viņa sekotāji daudzos rakstos, diskusijās un virtuves sarunās mēģināja saprast, kā kaut kas tāds varēja notikt. Varenā Padomju Latvija un tās armija bija sabrukusi vienā acumirklī. Tā bija izrādījusies esam milzis uz māla kājām.

Politika novilcina uzbrukumu

Pretlielinieciskie spēki uzbrukumam Rīgai bija gatavojušies divus mēnešus. Marta vidū viņi bija izšķīrušies par labu uzbrukumam Jelgavai un nevis Rīgai – sak, labāk zīle rokā nevis mednis kokā. 18. martā Jelgava bija ieņemta, un šis fakts izraisīja Rīgā īstu paniku. Komunisti, padomju darbinieki, miliči un karavīri bēga no galvaspilsētas; noliktavas un uzņēmumus steigā evakuēja; padomju valdība apsvēra Rīgas atstāšanu, atkāpjoties uz Latgali.

Tomēr tālākais pretlieliniecisko spēku uzbrukums nesekoja. To komandieris, Vācijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, nevēlējās patriekt no Rīgas Stučku, lai viņa vietā sēstos Kārlis Ulmanis. Uzbrukums Rīgai tika atlikts, sekoja "Liepājas pučs", Kārļa Ulmaņa valdības gāšana un ilga politiska kaulēšanās, kuras rezultātā, pašam to nenojaušot, par jauno Latvijas Ministru prezidentu tika nominēts latviešu mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra.

Niedra tobrīd mēģināja šķērsot fronti, brienot un maldoties pa Tīreļpurvu Rīgas pievārtē. No purva gan viņš sekmīgi izkļuva, bet, kļuvis par valdības galvu, sāka vest dūksnājā visu Latviju. Viņa galvenais solījums bija panākt Rīgas atbrīvošanu no lieliniekiem. Niedra apgalvoja, ka tas esot vienīgais motīvs, kādēļ viņš uzņēmies vāciešu sastiķētās valdības vadīšanu.

Pēc Rīgas atbrīvošanas gan izrādījās, ka mācītājs nav bijis līdz galam godīgs un ātri no pašaizliedzīga varoņa, kurš pilda vēsturisku misiju, kļuva par nīstu nodevēju.

Rīgas atbrīvošana, neapšaubāmi, bija vēsturisks uzdevums ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas un pat Eiropas mērogā. To apzinājās arī Lielbritānijas, Francijas un Amerikas Savienoto valstu pārstāvji; to ļoti labi saprata arī Ulmanis, atrodoties izolācijā uz tvaikoņa "Saratov" Liepājas reidā. Amerikāņi apsolīja dot bada mocītajiem rīdziniekiem pārtiku, nosūtot labības vilcienu no Liepājas uz Rīgu vēl pirms pavēles par uzbrukuma sākuma; Ulmanis turpināja formālas sarunas ar Niedru par kompromisa valdības izveidošanu; Niedra no apcietinājuma atbrīvoja vairākus arestētos latviešu virsniekus un politiķus; latviešu karavīru komandieris pulkvedis Jānis Balodis un krievu pavēlnieks kņazs Anatols Līvens atteicās iesaistīties politikā – viss tika pakārtots kopīga mērķa sasniegšanai – Rīgas atbrīvošanai.

Uzbrukums pārsteidz lieliniekus nesagatavotus

1919. gada maijā frontes līnija stiepās no Rīgas jūras līča uz dienvidiem gar Lielupi līdz Jelgavai un tālāk līdz Bauskai. Rīga atradās četrdesmit kilometru attālumā. Tā laika armijām šāda attāluma pārvarēšanai bija nepieciešamas divas dienas. Taču šinī gadījumā vēl bija jāpārvar purvs un jāšķērso Daugava, cīnoties ar skaitliski līdzvērtīgu pretinieku. Pretlieliniecisko spēku rīcībā nebija arī tehnisko līdzekļu, lai forsētu tik platu upi. Tātad, lai ieņemtu Rīgu, neskarti bija jāsagrābj tilti pār Daugavu. Savukārt, lai komunisti Rīgā nepaspētu izrēķināties ar simtiem saņemto ķīlnieku, kurus turēja galvaspilsētas cietumos, tilti bija jāieņem dažu stundu laikā. Šāds uzdevums, ņemot vērā tā laika kara vešanas paņēmienus, šķita gandrīz neīstenojams un tā sekmīga realizācija šķita gluži vai brīnums.

Uzbrucēju spēki tika koncentrēti trijās kolonnās. Ziemeļos, cauri Jūrmalai, bija jāuzbrūk 1. latviešu atsevišķās brigādes spēkiem. Tālāk dienvidos, no Kalnciema placdarma, pa īsāko ceļu uz Rīgu uzbruka jaukta vācbaltiešu, latviešu un krievu kolonna, kuru komandēja pulkvedis Jānis Balodis. Trešā kolonna, kuru vadīja landesvēra komandieris Alfrēds Flečers, uzbruka pa sarežģītako un riskantāko maršrutu – taisni cauri Tīreļpurvam. Arī šajā kolonnā ietilpa vairākas latviešu apakšvienības.

Pretlieliniecisko spēkiem 22. maija naktī izdevās pārsteigt "sarkanos" nesagatavotus. Padomju spēku štābi ātri pazaudēja vadības grožus, bet

slikti apģērbtie, apmācītie un apbruņotie karavīri neizrādīja sevišķu degsmi cīnīties, steigšus atkāpjoties vai padodoties gūstā.

Sevišķi sekmīgi attīstījās uzbrukums cauri Tīreļpurvam, un jau pulksten vienos dienā vācbaltu zemessargu avangards sasniedza Zasulauka–Šampētera rajonu. Divu kilometru attālumā no Torņakalna avangardu panāca Trieciennodaļas komandieris barons Hanss fon Manteifelis, kurš uzņēmās priekšgrupas vadību un steidzās uz Lībekas jeb koka tiltu pāri Daugavai, kas atrodas aptuveni mūsdienu Akmens tilta vietā. Pēc pusstundas landesvēra nelielie spēki sasniedza tiltu, kur sadūrās ar padomju kara skolas kursantiem, kuri tik tikko bija uznākuši uz Lībekas tilta, lai dotos palīgā Pārdaugavas aizstāvjiem. Kursantus izklīdināja ložmetēju uguns, daudzi no viņiem krita. Pēc tilta šķērsošanas, kas prasīja pirmos kritušos, neliela zemessargu vienība steidzās uz Guberņas jeb Citadeles cietumu, lai atbrīvotu tur ieslodzītos ķīlniekus. Apšaudē netālu no cietuma gan krita Hanss fon Manteifelis, bet ieslodzītos izdevās atbrīvot. Bēdīgāks liktenis gaidīja Centrālcietumā ieslodzītos.

Uzzinot par uzbrukumu Rīgai, komunisti izdzina 32 ķīlniekus, kuru vidū bija ievērojami vācbaltu mācītāji, cietuma pagalmā, kur tos ar durkļiem un granātām nogalināja.

Kaujas Rīgas ielās

  Niknas ielu kaujas Rīgas centrā turpinājās līdz vēlai pēcpusdienai. Rīgā atradās tūkstošiem miliču un bruņotu strādnieku, no kuriem daļa iesaistījās pilsētas aizsardzībā. Šīs vāji apmācītās un slikti vadītās vienības cieta ārkārtīgi smagus zaudējumus. Viņu vidū bija daudz sieviešu, tautā tā dēvēto "plintnieču".

Tomēr ne visi strādnieki bija tik apzinīgi. Ielu kauju laikā uz "sarkanajiem" no māju logiem šāva un pat meta uz komunistu galvām puķupodus. Vēlāk, pēc 2. pasaules kara, padomju propaganda minēja vairākus cīņās nogalinātos varoņus. Viņu vidū bija arī Nikolajs Allens, Padomju Latvijas darba komisāra vietnieks. Tiesa gan, aculiecinieki zināja stāstīt, ka šis ievērojamais padomju funkcionārs gājis bojā, kad mēģinājis bēgt no Darba komisariāta ēkas ar dārgu persiešu tepiķi padusē, un uz viņu no kādas mājas stūra raidīta lode. Rīgas atbrīvotāju rokās krita ne tikai Nikolaja Allena tepiķis, bet arī Padomju Latvijas valsts kase un Tautas bankas līdzekļi, milzīgi pārtikas krājumi, dzelzceļa ritošais sastāvs un vairāki tūkstoši karagūstekņu.

Cīņas Rīgas nomalē turpinājās līdz 23. maija rītam, kad pēdējās "sarkano" vienības atkāpās uz Juglu. Vienlaikus Rīgā no otras puses ienāca pulkveža Jāņa Baloža komandētās latviešu brigādes vienības, kuras nakti bija pavadījušas Latvijas galvaspilsētas pievārtē.

Vēlāk pulkvedis Balodis vainoja Alfrēdu Flečeru, ka viņš neesot ļāvis latviešiem ienākt Rīgā jau 22. maijā. Tomēr šāds apvainojums nebija gluži pamatots. Baloža brigāde pa Kalnciema šoseju uzbruka lēni, daudz lēnāk nekā tās dienvidu kaimiņš cauri Tīreļpurvam. Laikā, kad vācbaltiešu avangards šķērsoja Lībekas tiltu, Baloža spēki bija nonākuši tikai līdz Piņķiem, kur iesaistījās smagā kaujā ar 1. Padomju Latvijas armijas strēlnieku pulku, kas bija viens no spēcīgākajiem "sarkano" pulkiem. Baloža izklīdinātajiem spēkiem vēl bija jāapvienojas un jāsedz Rīga no ziemeļiem, novēršot draudošos pretuzbrukumus no Daugavgrīvas un Bolderājas puses.

Pārdrošais uzbrukums Rīgai lielā mērā bija laimes spēle, un tajā nosacīti vairāk paveicās vācbaltiešiem.

Tiesa gan, viņi uz tiltiem un Vecrīgā zaudēja vairākus savus labākos virsniekus. Arī krievu komandieris kņazs Līvens, vajājot pretinieku, 24. maijā pie Ropažiem tika smagi ievainots.

Pretrunīgā atcere

Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma 22. maijs kļuva par vācbaltiešu kopienas lielākajiem svētkiem, faktiski vācbaltiešu "Uzvaras dienu". Latviešu, it sevišķi sociāldemokrātu, aprindās valdīja citādi vērtējumi. Nenoliedzot 22. maija nozīmi, daudzi norādīja uz nežēlību, ar kādu Rīgas atbrīvotāji izturējās pret saviem uzvarētajiem pretiniekiem. Viņi uzsvēra - "sarkano teroru" nomainīja "baltais terrors" un tas bija pat nežēlīgāks. Sociāldemokrāti un komunisti apgalvoja, ka pēc pilsētas atbrīvošanas Rīgas nogalināti 4-7 tūkstoši cilvēku, lai gan Sabiedroto valstu misiju pārstāvji minēja daudz mazāku skaitli – 500 cilvēku.

Savstarpējās ķildas aizgāja tik tālu, ka desmit gadus pēc Rīgas atbrīvošanas, 1929. gadā, nezināmas personas saspridzināja landesvēra brāļu kapu centrālo obelisku.

Tomēr vēl desmit gadus vēlāk, 1939. gadā, 2. pasaules kara priekšvakarā, šķita, ka beidzot ir rasts izlīgums – Rīgas atbrīvošanas divdesmitgade tika atzīmēta ar plašu vērienu, piedaloties Latvijas augstākajām amatpersonām, arī Kārlim Ulmanim, Latvijas armijas virsniecībai un landesvēra komandierim Alfrēdam Flečeram, kā arī latviešu, vācbaltiešu un krievu veterāniem. Pēc 2. pasaules kara trimdā dzīvojošie vācbaltieši turpināja svinēt 22. maiju, uzskatot to par uzvaras dienu, kurā tikusi apturēta komunisma izplatība Eiropā. 22. maijs tik tiešām bija spilgta un vēsturiska uzvara, kuru guva etniski un sociāli sašķeltā Latvijas sabiedrība, vienojoties augstāka mērķa vārdā.