"Nekad vēl kopš Dārija laikiem neviena armija nav varējusi lepoties ar tik spožu pavadoņu plejādi kā tā, kas nāca līdzi hercoga Velingtona armijai Nīderlandē 1815. gadā un vadīja laiku vienās dejās un dzīrēs līdz pat kaujaslauka malai. Balle, kuru kāda augstdzimusi hercogiene minētā gada 15. jūnijā sarīkoja Briselē, kļuvusi par vēsturisku notikumu."
Tā savā romānā "Liekulības tirgus" raksta izcilais 19. gadsimta angļu reālists Viljams Meikpīss Tekerijs. Savukārt 20. gadsimta angļu vēsturniece Elizabete Longforda sauc šo notikumu par slavenāko balli pasaules vēsturē un hercoga Velingtona psiholoģiskā kara kulmināciju. Runa ir par viesībām, kuras 1815. gada 15. jūnijā sarīkoja Ričmondas hercogiene Šarlote Lenoksa, Briselē izvietotā britu garnizona komandiera hercoga Čārlza Lenoksa sieva.
1815. gada 1. martā bijušais Francijas imperators Napoleons Bonaparts negaidot atgriezās no izsūtījuma Elbas salā un pēc dažām nedēļām triumfāli ieradās Parīzē. Eiropa sāka gatavoties karam. Beļģijā, kura tobrīd ietilpa Nīderlandes Apvienotajā karalistē, koncentrējās Lielbritānijas, Prūsijas, Nīderlandes un dažu mazāku vācu valstu armijas. Karadarbības sākums bija paredzēts 1. jūlijā, taču Napoleons apsteidza pretiniekus un iebruka Beļģijā 13. jūnijā.
Šajā situācijā būtu pašsaprotami, ja britu un to sabiedroto apvienotās armijas pavēlnieks Velingtonas hercogs Ārturs Velzlijs tūdaļ dotos uz priekšējām pozīcijām, tomēr tā vietā viņš ieradās Ričmondas hercogienes balles zālē un ļāva turp doties arī teju visiem viņa armijas daļu komandieriem.
Jau pieminētā vēsturniece Elizabete Longforda uzskata, ka šādi viņš rīkojies, pirmkārt, tādēļ, ka zinājis – Briselē mudž no Napoleona spiegiem un simpatizētājiem, uz kuriem šāda viņa nesatricināmība atstās vēlamo iespaidu. Bet, piebilst vēsturniece, iespējams, tā bijusi viņa īru stūrgalvība, kas likusi darīt tā, kā nolēmis, par spīti visiem un visam.
Īsi pirms vakariņām, kurām bija jāsākas ap vieniem naktī, ieradies ziņnesis ar vēstījumu no priekšējām pozīcijām. Velingtons aploksni sākotnēji iebāzis kabatā un atvēris tikai pēc pārdesmit minūtēm. Kā vēlāk izrādījās, tā bija ziņa, ka franči virzās uz priekšu straujāk, nekā gaidīts. Hercogs ieteicis savam vietniekam, Orānijas princim un vēlākajam Nīderlandes karalim Villemam, nekavējoties doties uz armijas komandpunktu un labi izgulēties, bet pats mierīgi devies vakariņās.
Princis Villems aizgājis, taču pēc brīža bijis atpakaļ un vairākas minūtes čukstus apspriedies ar Velingtonu. Arī pēc šīs sarunas pavēlnieks vēl brīdi turpinājis saviesīgu tērzēšanu galda, pēc tam paziņojis, ka arī viņam laikam laiks pie miera. Tomēr, piecēlies no dzīru galda, viņš čukstus vērsies pie namatēva Ričmondas hercoga: "Vai jums ir laba karte?"
Kad abi aiz kabineta durvīm noliekušies pār karti, Velingtons bildis: "Napoleons mani ir apspēlējis – viņš ir ieguvis liekas 24 pārgājiena stundas… Es pavēlēju armijai koncentrēties pie Katrbrā, bet tur mēs viņu vairs neapturēsim, un, ja tā, tad mums ar viņu jācīnās šeit!" Un Velingtons dūris ar pirkstu kartē pie Vaterlo ciema.