"I wandered lonely as a cloud
That floats on high o'er vales and hills,
When all at once I saw a crowd,
A host, of golden daffodils..."
Šīs angļu romantiķa Viljama Vērdsverta rindas dažam iespiedušās atmiņā vēl kopš skolas laikiem, liekot atcerēties arī citādi samērā reti lietojamo angļu vārdu "daffodil" – dzeltenā narcise. Neparasts dzīvīgums un tiešums strāvo šai dzejā, tāpēc nenākas brīnīties, ka dzejnieka biogrāfija mums vēsta – patiesi, Vērdsvertu šim dzejolim iedvesmojis konkrēts pārdzīvojums un pieredzējums. Dzejnieks gan saka, ka klīdis "lonley as a cloud" – vientuļš kā padebesis –, tomēr patiesībā angļu romantisma meistaru un vēlāko viņas majestātes karalienes Viktorijas galma dzejnieku laureātu iedvesmojošajā pastaigā gar Allsvoteras ezera krastu pavadīja viņa māsa Dorotija. Pavadīja gluži tāpat, kā vadīja brāli viņa dzīves ceļā, atbalstot un stiprinot ticībā viņa dzejnieka talantam un sūtībai. Tieši Dorotijas dienasgrāmatas ieraksts saglabājis nākamajām paaudzēm abu todien redzēto:
"Kad bijām nonākuši mežā aiz Gouberrovas parka robežām, netālu no ūdens malas ievērojām dažas dzeltenās narcises. Mēs spriedām, ka ezers izskalojis sēklas krastā un tā izveidojis te šo nelielo ziedu koloniju. Bet, jo tālāk gājām, jo vairāk to bija, līdz koku paēnā ieraudzījām veselu klājienu stiepjamies gar krastu krietna lauku lielceļa platumā. Nekad nebiju redzējusi narcises tik krāšņi augam starp apsūnojušajiem akmeņiem, tiem visapkārt, dažas noliekušas galvas uz šiem akmeņiem kā uz spilvena, alkstot atpūtas, kamēr pārējās šūpojās un griezās un dejoja, un likās, ka patiešām smietos līdzi vējam, kas pūta pie tām pāri ezeram; tās izskatījās tik līksmas nerimstošā dejā, nerimstošā mainībā."
Dorotijas Vērdsvertas dienasgrāmata glabā arī šī notikuma datumu – 1802. gada 15. aprīlis. Bija jāpaiet vēl apmēram diviem gadiem, līdz dzejnieks šo pieredzējumu pārkausēja vienā no angļu dzejas hrestomātiskajiem darbiem – dzejolī "Narcises".
Kā padebesis, lietum krāts,
Pār pakalniem viens klīdu es,
Līdz ezermalā stājās skats –
Viss krasts mirdz zelta narcisēs!
Pie ūdens, koku paēnā
Tās vējam līdzi līgoja.
Kā zvaigznes debess jumolā,
Kas Piena ceļam spozmi dod,
Tā puķes dāsnā klājienā
Tur plaukst un ezervalgmi rod.
Tās tūkstošiem viens tvēra skats,
Un mulsa, viņu žilbināts.
Gan viļņi dejot arī prot,
Bet netiek līdzi draiskumā.
Kurš dzejnieks gan var nelīksmot
Tai pulkā, prieka pārpilnā!
Es vēros, ainas iejūsmots,
Vēl nejauzdams, cik daudz man dots.
Nu bieži, kad es atgulstos
Un ļaujos domām mierpilnām,
Es atkal ziedos lūkojos
Ar gara acīm svētīgām.
Sirds atkal pildās gavilēm,
Dej līdzi zelta narcisēm.
