Padomju militāro un drošības struktūru mēģinājums 1991. gada janvārī ar spēku apturēt Baltijas virzību uz neatkarību nebija pēkšņs un negaidīts. Kopš 1990. gada pirmajā pusē jaunievēlētās toreizējo Baltijas padomju republiku Augstākās Padomes bija pieņēmušas deklarācijas par suverēna valstiskuma atjaunošanu, respektīvi – par izstāšanos no Padomju Savienības, Baltijā bija vērojama gan vietējo neatkarības pretinieku aktivizēšanās, gan papildu karaspēka kontingenta pārsviešana uz toreizējo Baltijas kara apgabalu. Padomju militāristi demonstratīvi pārvietoja kara tehniku, rīkoja provokācijas, kuras Latvijā izpaudās kā sprādzienu sērija. Latvijā uzdarbojās arī t.s. Milicijas īpašo uzdevumu vienība jeb OMON, kas, atteikdamās pakļauties republikas Iekšlietu ministrijai, bija kļuvusi par neatkarības ienaidnieku triecienvienību.
Arvien agresīvāka kļuva arī Padomju Savienības līdera Mihaila Gorbačova retorika. Kad 1991. gada 2. janvārī omonieši ieņēma Preses namu Rīgā, radās pamatotas bažas, ka Latvijas galvaspilsēta, kur atradās Baltijas kara apgabala štābs, izvēlēta par vietu pirmajam triecienam Baltijas neatkarības kustībām. Tomēr izrādījās citādi, un naktī uz 1991. gada 13. janvāri Padomju armijas specvienība ar bruņutehnikas atbalstu ieņēma Lietuvas Radio un televīzijas centru Viļņā. Pie centra sapulcējušies ļaudis centās uzbrucējus aizkavēt, tie laida darbā šaujamieročus un tanku kāpurķēdes, un 14 aizstāvji tika nogalināti.
Notikuma brīdī bija klāt izcilais latviešu kinodokumentālists Juris Podnieks, un viņa uzņemtie kadri jau dažas stundas vēlāk no Rīgas tika izplatīti pasaules ziņu kanālos.
Un Podnieks nebija vienīgais, jo Lietuvā tobrīd uzturējās daudzi ārvalstu žurnālisti. Iespējams, Maskavā bija cerēts, ka pasaules uzmanību pilnībā saistīs tobrīd uzliesmojušais karš starp Irāku un Amerikas Savienoto Valstu vadīto koalīciju Persijas līča rajonā, un situācijai Baltijā netiks pievērsta pelnītā uzmanība. Tomēr jau nākamajā dienā Kremlis saņēma skaidrus brīdinājumus, ka var tikt pārtraukta ekonomiskā palīdzība no Rietumiem, un Maskavā sākās atbildības novelšanas un izmelošanās spēlītes.
Tikām Rīgā, Daugavmalā, 13. janvārī ap pusmiljons cilvēku pulcējās Tautas frontes organizētā manifestācijā. Pēc tās beigām daudzi palika Vecrīgā, un te sāka slieties pirmās barikādes, kurām sākotnēji tika izmantotas stalažu detaļas, bruģakmeņi, vietām arī būvgruži. Vēlāk centrā sāka ierasties smagā tehnika – ceļamkrāni, baļķu un dzelzsbetona bloku vedēji, un dažviet, kā, piemēram, ap tagadējo Saeimas namu un pie Latvijas Radio ieejas tika uzslietas jau samērā nopietnas dzelzsbetona bloku aizsargbūves. Tā, protams, nebija stihiska rosība, jo Tautas frontes vadība jau dažas dienas iepriekš, paredzot krīzi, bija izšķīrusies par šādu pretošanās formu. No tīri militārā viedokļa šīs barikādes nebija necik nopietns šķērslis, taču kā materializēta pretestības līnija tās izrādījās pietiekami iedarbīgas.
Tas bija vajadzīgais ietvars, kurā koncentrēties sabiedrības gatavībai aizstāvēt savu brīvību un neatkarību, savu atjaunojamo valsti.
Nepārprotams vēstījums, ka Baltijas nāciju brīvības centienus neizdosies nosmacēt "pa kluso", un Kremlis, ja izšķirsies lietot bruņotu spēku, pamatīgi aptraipīs savu nesen uzspodrināto perspektīvā Rietumu partnera mundieri. Un potenciālais uzbrucējs īsti jau arī nevarēja zināt, kas slēpjas aiz tādas barikādes un vai tam nedraud konkrēti zaudējumi. Visu šo apstākļu ietekmē padomju militāristu un vietējo neatkarības pretinieku apetīte uz radikālu rīcību noplaka.
