19. gadsimta otrajā pusē vairākus inženierus Centrāleiropā bija aizrāvusi jauna ideja – iekšdedzes dzinējs. Atšķirībā no tvaika katliem, kuri dzina uz priekšu tā laika tvaikoņus un lokomotīves, šis dzinējs būtu neliels, viegls un liktu ātri kustēties salīdzinoši maziem transportlīdzekļiem. Ķelnē pie sava degvielas dzinēja strādāja Gotlībs Daimlers un Vilhelms Maibahs, Vīnē darbojas Zigfrīds Markuss, savukārt Manheimā savu dzinēju konstruēja inženieris un mehāniskās darbnīcas līdzīpašnieks Karls Bencs.
Sākums nevienam no šiem censoņiem nebija viegls, jo viņu pasākumus finansēt vai kredītu piešķirt bija gatavs retais.
Bencam nācās ieguldīt uzņēmumā savas līgavas Bertas Ringeres pūra naudu. Par laimi, Berta ticēja vīra talantam un viņu visādi atbalstīja, un bija arī viena no pirmajām, kura izmēģināja 1886. gadā patentēto Benca "Motorwagen" – "motorratus". 1888. gada 12. augustā Benca kundze, bez vīra ziņas aizņēmusies vienu no spēkratiem un paņēmusi līdzi abu padsmitgadīgos dēlus Eiženu un Rihardu, devās apciemot māti 53 kilometrus attālajā Pforcheimā.
Karla Benca motorrati ir īpatnējs braucamrīks uz trīs lieliem spieķotiem riteņiem, bez jumta un arī bez motora pārsega. Dzinējs izvietots braucamā aizmugures daļā, aiz sēdekļa. Benca motorratos īstenoti vairāki fundamentāli izgudrojumi, kuri savā būtībā palikuši nemainīgi joprojām – Bencs radījis pirmo akseleratoru, aizdedzes sistēmu, aizdedzes sveci, sajūgu, karburatoru, pārnesumkārbu un ūdens radiatoru dzesēšanai. Pirmo motorratu dzinēja paredzētā jauda bija ¾ zirgspēka, lai gan eksperimenti rāda, ka no tā varēts izspiest līdz pat 9/10 zirgspēka. Ar tumsu Bencu ģimenes trijotne bijusi atpakaļ, un kundze varējusi priecīgi ziņot pārsteigtajam dzīvesbiedram, ka visumā mehānisms darbojas labi, vienīgi esot problēmas ar braukšanu pret kalnu, pie kā vainojams nevis motora jaudas trūkums, bet gan nepilnības pārnesumu sistēmā. Vēl ceļā nācies piepirkt benzīnu un vienreiz iztīrīt degvielas pievadu, kam kundze lietojusi ļoti sievišķīgu instrumentu – matadatu.
Kas attiecas uz degvielas iegādi, tad benzīns tolaik bija nopērkams aptiekās kā traipu tīrāmais līdzeklis.
Tai pašā 1888. gadā Bencam izdevās pārdot savu pirmo automobili – kādam dīvainim, kurš drīz pēc tam nonācis psihiatriskajā slimnīcā. Otrais pircējs bija jau nopietns – Parīzes velosipēdu ražotājs Emils Rožē, kurš jau vairākus gadus ar licenci būvēja Benca dzinējus. Un, jāteic, Francija sākotnēji izrādījās Benca izgudrojumam daudz pateicīgāks tirgus nekā dzimtā Vāczeme – franči tobrīd daudz aizrautīgāk uztvēra jaunos tehnikas sasniegumus, bija gatavi tos pirkt un lietot. Benca braucamrīki šai laikā tika pastāvīgi pilnveidoti, un attiecīgi auga arī noiets. 1894. gada modelis "Velo" tika saražots jau 1200 eksemplāros, tā kļūstot par pirmo masveidā ražoto braucamrīku. 1895. gadā Bencs konstruēja pirmo kravas mašīnu, kuru kompānija "Netphener" pielāgoja pasažieru pārvadāšanai, un tā tapa pasaulē pirmais autobuss.
