Poļu sacelšanās tālu no Latvijas, tuvu sirdij

● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.

Авторская версия на русском — здесь.

"Głos Polski" ("Poļu Balss") (pirmais poļu laikraksts, kas tika izdots Latvijā) 1922. gada novembrī aicināja uz Novembra sacelšanās gadadienas svinībām, ko organizēja biedrība "Oświata" ("Izglītība") Rīgā, Emīlijas Lihtarovičas (Emilia Lichtarowicz) ģimnāzijas ēkā, Elizabetes un Suvorova (pašlaik Krišjāņa Barona iela) ielu krustojumā. Cara laikos šī ģimnāzija bija viena no divām poļu skolām, kas darbojās Rīgā. Dzimusi Lietuvā, Lihtaroviča (1874–1951), tāpat kā daudzi Latvijas poļi, aktīvi cīnījās par poļu tiesībām, šodien viņa ir nedaudz aizmirsta personība, lai gan rudenī būtu vērts iedegt svecīti pie viņas kapakmeņa Miķeļa kapos.

Novembra pasākumu Elizabetes ielā 14 apmeklēja slavena poļu dziedātāja Gordon-Jurgieleviča (Gordon-Jurgielewicz), kurai "paveicās Parīzē" (kurš gan toreiz negribēja būt slavens Francijā?). Par godu nozīmīgajai jubilejai lekciju lasīja Jans Cinarskis (Jan Cynarski), poļu diplomāts un žurnālists, plaši lasītās grāmatas "Łotwa współczesna" ("Mūsdienu Latvija") autors, kas 1920. gadu sākumā bija interesants, lai arī neobjektīvs "ceļvedis jaunajā republikā". Pasākuma laikā poļu ģimnāzijas audzēkne deklamēja poļu nacionālā dzejnieka Juliuša Slovacka (Juliusz Słowacki) dzejoli "Duma o Wacławie Rzewuskim" ("Lepnums par Vaclavu Rževuski"). Ar dziesmām uzstājās arī sieviešu koris, kas darbojās pie "Oświata".

Novembra sacelšanās gadadiena tika atzīmēta arī 30. gados, par ko liecina iknedēļas laikrakstā "Nasze Życie" ("Mūsu dzīve") pieejamie materiāli. Svinības tika organizētas, piemēram, 1936. gadā, pēc Poļu jaunatnes biedrības Juhņiku nodaļas iniciatīvas.

Kāpēc vispār izcēlās Novembra sacelšanās pret carisko Krieviju?

Jāsāk ar to, ka kopš 1815. gada Polija (bez Lietuvas Lielhercogistes) pastāvēja kā Polijas karaliste, maza valsts savienībā ar carisko Krieviju. Cars Nikolajs I bija vienlaicīgi arī Polijas karalis, valsts ietvēra vairākas vojevodistes un pilsētas, tādas kā Varšava, Plocka, Kališa un Ļubļina. Karalisti nebija iespējams paplašināt, iekļaujot tajā 18. gadsimta beigās kopējās Polijas–Lietuvas valsts sadalīšanas laikā atņemtās zemes.

Tiek uzskatīts, ka galvenais nacionālās sacelšanās uzliesmojuma cēlonis bija cara 1815. gada Polijas Karalistes konstitūcijas noteikumu neievērošana (toreiz bija pieņemts šis konstitucionālais akts, tā bija kārtējā konstitūcija Polijas valsts vēsturē pēc 1791. un 1807. gada konstitūcijām). 1819. gadā Polijā tika atcelta preses brīvība, ieviesta preventīva cenzūra, pēc diviem gadiem apturēta pulcēšanās brīvība, un aizliegta brīvmūrniecība (te sveiciens šai organizācijai, šodien apvienojošai poļus un latviešus). Drīz kļuva zināms par nacionālās brīvmūrniecības līdera Valeriāna Lukasinska (Walerian Łukasiński) notiesāšanu. Savukārt Lietuvā, kuru pēc 1795. gada no Polijas atdalīja robeža, Nikolajs Novosiļcovs (Nikołaj Nowosilcow) (līdz 1940. gadam Latvijas poļu vidū populāras Ādama Mickeviča (Adam Mickiewicz) poēmas "Dziady" ("Veļi") varonis) sāka izsekot "filomātu un filateru" biedrības. Visbeidzot, 1825. gadā tika likvidēta Polijas parlamenta sēžu procesa atklātība.

Tikmēr mainījās starptautiskā situācija. 1830. gada vasarā Francijā un Beļģijā izcēlās revolūcijas, un rudenī (sakarā ar situāciju Eiropā) Polijā sākās gatavošanās mobilizācijai. 23. novembrī pretcara sazvērestības dalībnieki tika brīdināti par atmaskošanas un arestu iespējamību. Visticamāk, nebija labāka laika, lai sāktu sacelšanos, tā izcēlās 29. novembrī un aptvēra mūsdienu Polijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas. 1831. gada 25. janvārī notika cara Nikolaja I gāšana no troņa, kā arī Polijas–Krievijas savienības pārtraukšana un Polijas Karalistes neatkarības pasludināšana, nākotnē kopā ar Lietuvas Lielhercogisti. Vērts atsaukt atmiņā Emīliju Plāteri (Emilia Plater) figūru – lietuviete no Polijas Livonijas, kura Novembra sacelšanās laikā kļuva par vienu no svarīgākajām personībām, kura plānoja pārņemt Daugavpili. Plātere tiks pieminēta Mickēviča poēmā "Śmierć pułkownika" ("Pulkveža nāve"), ko zina ikviens poļu pamatskolas skolēns.

Pēc Seima detronizācijas dekrēta pasludināšanas atbilde no Krievijas nebija jāgaida ilgi: feldmaršala Ivana Dibiča (Iwan Dybicz) vadībā Bugas upes robežu šķērsoja 115 tūkstoši krievu karavīru. Pirmās bruņotās sadursmes notika februāra sākumā. Pēc poļu uzvaras Olšinkā-Grohovskā pienāca grūti laiki: Krievijas uzvara Ostrolenkā, kas salauza poļu morālo garu. Sākās uzbrukums Varšavai, kura laikā tika nonāvēts literatūrā slavētais poļu nacionālais varonis, ģenerālis Juzefs Longins Sovinskis (Józef Longin Sowiński), vēlāk galvaspilsēta tika nodota. Seima un Nacionālā valdība beidza pastāvēt, un armija šķērsoja Krievijas sadalīšanas robežu.

Pēc sacelšanās apspiešanas imperators Nikolajs I Romanovs sacīja: "Es nezinu, vai kādreiz pastāvēs cita Polija, bet esmu pārliecināts, ka poļu vairs nebūs." Par nelaimi cariskajai Krievijai, poļi nepadevās, 1863. gadā izcēlās vēl viena sacelšanās, par kuru rakstījām šī gada sākumā, un par tās simbolu Latgalē kļuva Leons Broels-Plāters (Leon Broel-Plater). 1905. gadā poļu zemēs notika sociālistiskā revolūcija. Vēlāk, Pirmā pasaules kara laikā tika izveidoti Pilsudska leģioni, kuru darbība ietekmēja brīvās Žečpospolitas izveidošanu, kas kā Latvijas sabiedrotā valsts pastāvēja līdz 1939. gadam.

Taču tie ir jau citi notikumi, citi datumi.