Berlīnes mūris kopš savas tapšanas 1961. gadā šķīra Rietumu sabiedroto pārvaldīto Rietumberlīni no tai visapkārt esošās padomiskās Austrumvācijas teritorijas. Tas kavēja austrumvāciešus doties prom no viņu sociālistiskās dzimtenes, no kā tos neatturētu nekādi stāsti par sociālisma priekšrocībām un komunistiskās nākotnes vīzijām. Tad nu nācās lietot pārliecinošākus argumentus: dzeloņdrātis, betonu, Kalašņikova automātus un rīkojumu šaut uz pārbēdzējiem. Vēl 1989. gada sākumā toreizējais Austrumvācijas līderis Ērihs Honekers kādā oficiālā sanāksmē deklarēja: "Mūris paliks tikmēr, kamēr nemainīsies apstākļi, kas noveda pie tā celtniecības. Tas pastāvēs vēl pēc 50, varbūt pat vēl pēc 100 gadiem."
Grūti teikt, vai toreizējais Sociālistiskās vienības partijas ģenerālsekretārs patiešām neapzinājās pasaulē notiekošās pārmaiņas vai arī nevēlējās tās redzēt. Padomju līderis Mihails Gorbačovs jau kopš vairākiem gadiem deklarēja katras nācijas brīvību politiskā kursa izvēlē, tātad Honekers vairs īsti nevarēja rēķināties ar to, ka "X stundā" Kremļa saimnieks dos pavēli 350 000 vīru lielajam padomju kontingentam Austrumvācijā aizstāvēt Berlīnes kolēģi pret viņa paša tautu. Tajā pašā laikā gan padomju, gan austrumvācu ekonomika piedzīvoja sabrukumu, un 1989. gadā Austrumu bloka tautsaimniecība jau ļoti lielā mērā bija atkarīga no Rietumu finansiālās palīdzības. Bet uz tās turpināšanos varēja cerēt tikai tad, ja turpināsies liberalizācijas procesi. Dzelzs priekškars pamazām ira: vispirms Ungārija atvēra robežu ar Austriju, tad tās piemēram sekoja Čehoslovākija. Austrumvācieši tūkstošiem devās uz Budapeštu un Prāgu, lai saņemtu Rietumvācijas vīzas un mājās vairs neatgrieztos. Uz kādu laiku migrāciju izdevās nobremzēt ar aizliegumiem, taču tad, kad valstī draudēja izcelties streiki, Austrumberlīnes vadībai nācās atkal atļaut ceļojumus uz sociālistiskā bloka valstīm. Valdībām Prāgā un Budapeštā drīz apnika automašīnu "Trabant" (mazo automašīnu sērija, ko no 1957. līdz 1991. gadam ražoja bijušais Austrumvācijas automašīnu ražotājs "VEB Sachsenring Automobilwerke Zwickau" – red.) rindas pie Rietumu robežām, un tās prasīja, lai Austrumvācija izbeidz šo savu pilsoņu tranzītmigrāciju.
1989. gada oktobra vidū Ērihu Honekeru Vācijas Demokrātiskās Republikas priekšgalā nomainīja krietni jaunākais Egons Krencs, kurš apsolīja pieņemt jaunu, daudz liberālāku izceļošanas likumu. Tikmēr gan Vācijas austrumu, gan rietumu daļā vērtās plašumā demonstrācijas, un policija vairs neuzdrošinājās izklīdināt desmitiem tūkstošu cilvēku lielos pūļus. Galu galā partijas Centrālkomiteja vienojās par izceļošanas kārtību, kurai gan bija jāstājas spēkā tikai vairāku mēnešu laikā. Tomēr Politbiroja pārstāvim Ginteram Šabovskim uzdeva nekavējoties par to paziņot preses konferencē. Bija 1989. gada 9. novembra pievakare.
Šabovska uzstāšanās reizēm tiek dēvēta par liktenīgāko kļūmi preses konferenču vēsturē.
Nebijis klāt lēmuma apspriešanas procesā un jautāts, kad jaunā kārtība stāsies spēkā, Šabovskis apmulsa un drudžaini meklēja atbildi papīros. Viņa skatiens notvēra vārdus "nekavējoties" un "neatliekami", kas bija attiecināti uz procesa uzsākšanu, un tad viņš atbildēja: "Neatliekami, nekavējoties!" Jau pēc pāris stundām Rietumvācijas telekanāli ziņoja, ka Austrumvācija nekavējoties atver robežas, un uz robežpunktiem Berlīnē no abām mūra pusēm sāka plūst cilvēki. Robežsargi nezināja, kā rīkoties, tāpat viņu priekšnieki un arī priekšnieku priekšnieki. Bēdīgi slavenā pavēle šaut uz pārbēdzējiem kopš dažiem mēnešiem bija paklusām atcelta. Bija jau vakars, ministrijās darba diena beigusies, savukārt partijas Centrālkomiteja vēl turpināja savu sēdi, nenojaušot par to, kas notiek pie mūra. Kādu laiku kontrolieri vēl spieda zīmogus robežas šķērsotāju identitātes kartēs, taču pirms pusnakts saprata arī šīs darbības bezjēdzību. "Taisām slūžas vaļā! Taisām visu vaļā!" teica valsts drošības dienesta pulkvežleitnants Edvīns Gerlics robežpunktā "Bornholmerštrāse". Berlīnes mūris bija kritis.
