Cimdiņkrabis Latvijā nav pirmo reizi - tie Latvijā manīti jau pirmās brīvvalsts laikos. Mūsdienās cimdiņkrabi var sastapt gar visu Baltijas jūras piekrasti, Rīgas jūras līcī un lielāko upju ietekās. Šādi eksemplāri nonākuši arī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesora Voldemāra Spuņģa rokās.
Vienu Spuņģis redzējis izskalotu Kolkas krastā, otru viņam atnesuši makšķernieki no Ventas. Viņiem cimdiņkrabis bija pieķēries pie gruntsmakšķeres. „Viņu atveda man uz Rīgu. Es ielaidu krabi 200 litru baseinā, no kura viņš ļoti viegli izrāpās ārā. Cimdiņkrabis man skraidīja pa telpu. Telpa bija liela. Tur viņš ļoti ātri skrēja – sāniski. Rumpītis vidējas dūres lielumā, bet kājas diezgan garas. Ar spīlēm kopā platums būs kādi 35-40 centimetri. Viņš tiešām ir ļoti ātrs,” stāsta biologs.
Voldemārs Spuņģis novērojis, ka cimdiņkrabis ir visēdājs. Kaut gan barots ar zivīm, apēdis arī ūdensaugus. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka Latvijas iedzīvotājiem neesot pamats uztraukties par parazītiem, kurus var pārnēsāt cimdiņkrabis. To apstiprina arī Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe. Latvijā šis īpatnis vienkārši nevarot apēst gliemežus, kuri ir inficēti ar cilvēku veselībai kaitīgo parazītu – plaušu tremodi. „Krabim šeit ir savādāka ēdienkarte nekā viņa dabiskajā dzīves vietās. Tas ir ļoti labi, ka mūsu gliemeži nesatur šos te parazītus, līdz ar to līdz šim nav zināms, ka kāds cimdiņkrabis būtu inficējies ar bīstamiem parazītiem,” norāda Strāķe.
Pagaidām nav ziņu, ka cimdiņkrabis pie mums varētu vairoties. Arī planktonos neviens krabju kāpurs neesot atrasts. Uz Latvijas Hidroekeoloģijas institūtu gan ir atnestas krabju mammas, kurām ir olas. Tas noticis decembrī un janvārī, līdz ar to varētu domāt, ka teorētiski Latvijā varētu būt krabju mazuļi. Tomēr mūsu apstākļos apaugļošanās cikls visticamāk netiek pabeigts. Vismaz neviens krabju mazuli līdz šim nav redzējis, stāsta Solvita Strāķe.
Krabji parasti mitinās saldūdenī un nārstot dodas uz jūru, kur mūsu pusē ir nepietiekams sāls daudzums. „Savu pieaugušo mūžu viņi pavada saldajos ūdeņos – upēs un ezeros. Nārstošanai vajadzīgi sāļie ūdeņi. Lai no ikriem varētu izšķilties mazuļi, ir jābūt vismaz 18 gramiem sāls uz vienu litru ūdens. Šāds sāļums ir pie Vācijas un pie Dānijas. Rīgas līcī ir tikai 7 – 10 grami litrā,” skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece.
Solvita Strāķe uzskata, ka cimdiņkrabji līdz Latvijai atrāpo, vai, sakot biologa Voldemāra Spuņģa vārdiem, atskrien. Līdz šim neviens krabis nav iezīmēts, kā to parasti dara ar putniem, tāpēc, lūk, versija, kā tas varētu notikt: „Pamatā tiek uzskatīts, ka visi pieaugušie krabji, kas pie mums ir noķerti un zināmi, ir atrāpojuši no Vācijas. Polijā krabju ir vairāk, kāds pārrāpo uz Lietuvu, tad pie mums un pat līdz Igaunijai. Visur, kur sastopams ūdens – gar jūras krastu, pa lielām upēm, arī pāri pļavām, bet tur noteikti ir vajadzīgs mitrums.”
Jāpiebilst, ka par svešajām sugām tiek uzskatītas tās, kuras nav raksturīgas vietējai faunai, bet par invazīvu sugu uzskata to, kura var nodarīt ekoloģisku vai ekonomisku kaitējumu. Pagaidām cimdiņkrabju populācija nav tik liela, lai cimdiņkrabji, piemēram, izrakņāt kāpas un veicināt krasta eroziju.
Dabas aizsardzības pārvalde un Latvijas Hidroekoloģijas institūts lūdz iedzīvotājus, kuriem ir izdevies noķert Ķīnas cimdiņkrabi, nelaist to atpakaļ dzīvu. Speciālisti aicina uzņemt dzīvnieka foto tuvplānā, atzīmēt precīzu atrašanās vietu, kur dzīvnieks tika noķerts, sasaldēt to vai iekonservēt ar alkoholu un paziņot par krabja atradumu Latvijas Hidroekoloģijas institūtam.
