Vērmanes dārza koku ielokā valda klusa idille. Cilvēki sasēduši ap strūklaku un lasa grāmatu, citi iegrimuši pēcpusdienas tērzēšanā. Bērni pie rotaļu laukuma izbauda pēdējā vasaras mēneša atrakcijas, kamēr vecāki tos uzmana, sēžot uz netālajiem soliņiem. Bet kungi labākajos gados pie estrādes iegrimuši šaha un dambretes spēlē.
„Te ir ļoti ērti. Kādreiz mūziku uzspēlē, tāpat soliņš pie soliņa, visi sanāk bariņā - ļoti laba vieta. - Viena puse spēlē, otra puse tikai paskatās, līdzi jūt, nespēlē nez kāpēc. Kādas kuram intereses. Vienam patīk paskatīties, citam arī padomāt kaut ko,” - pieredzē dalās pensionārs Juris, kurš dambreti Vērmanes dārzā spēlē jau vairākus gadus. Tomēr atzīst, ka mūsdienu tehnoloģiju ietekmē brīvdabas šaha un dambretes entuziastu paliek arvien mazāk: „Nezinu, kāpēc. Tur visi tie kompjūteri, datori un tā tālāk. Tur visi sēž un tur buras, bet brīvā dabā vairs negrib.”
Citādāk bija parku pirmsākumos, kad aizrauties ar galda spēlēm drīkstēja tikai turīgākie rīdzinieki, jo tikai tiem bija ļauta ieeja parkā. Piemēram, Grīziņkalnā 20. gadsimta sākumā, tikai sestdienās un svētdienās parkus drīkstēja apmeklēt arī pārējā tauta. Senāk, kad cilvēki devās uz parku, viņi sapucējās. Bieži tur uzstājās akrobāti, leijerkastnieki spēlēja dziesmas un ciemojās cirks. Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma stāsta:
„Un ir viens tāds īpatnējs gadījums. Lasīju 65. gadā - liepu ziedēšanas laikā, maijā, no visām Latvijas vietām bija savesti bišu stropi. Un bites tika ganītas Rīgas liepās. Pēc tam rīdzinieki kopā baudīja medu. Tā kā arī tādi notikumi ir bijuši. Tad, piemēram, 60. gadā, ir atklātas lasītavas. Es, piemēram, iedomājos, ka tās bites noteikti sakoda daudzus rīdziniekus un tāpēc tas eksperiments beidzās, kaut arī medus bija garšīgs…”
Daudzos ceļvežos 20. gadsimta sākumā Rīgas parkus apzīmēja nevis par parkiem, bet gan kūrortiem. Proti, par vietu, kur atpūsties, atgūt veselību, piemēram, padzerties ar minerālūdeni Vērmanes dārzā.
„Un esot bijis kāds uzņēmīgs ārsts, kurš turīgajiem rīdziniekiem izrakstījis tādas neparastas zāles, - bija jākāpj Bastejkalnā. Ātrā solī jākāpj Bastejkalnā un tad jākāpj lejā. Un viņi teica, ka viņiem veselība uzlabojas. Arī tādas parkos bija lietas, kas varbūt mums liekas smieklīgi,” saka Zaļuma.
Laikam ejot, parki kļuva pieejami visiem. SIA „Rīgas meži” valdes loceklis Uldis Zommers stāsta, ka visiem sabiedriskajiem apstādījumiem - parkiem un skvēriem pilsētas centrā primārais uzdevums ir nodrošināt mierīgu vidi- lai iedzīvotāji varētu atpūsties no ikdienas ritma:
„Cilvēki nūjo, viņi nodarbojas ar brīvdabas vingrošanu, ar jogu, skrituļo. Tad vēl ir tāda lieta, ka nostiepj tādas virves gar kokiem un mēģina trenēties tādos dažādos balansēšanas vingrinājumos. Nu dažādi, tās nodarbes ir kļuvušas, salīdzinājumā ar seniem laikiem, tādas ekstrēmākas, bet nu vienmēr jau cilvēkiem kaut kas tāds patīk.”
Zommers klāsta, ka Rīgas centra parki ir ļoti pieprasīti un tajos bieži norisinās dažādi kultūras pasākumi, sacensības un gadatirgi. Arī šogad, Rīgas svētku nedēļas laikā, cilvēkus priecēs dažādi pasākumi pilsētas centrālajos parkos.
