POPULĀRAS ATRUNAS, LAI NEAIZIETU PIE ĀRSTA
Komentē Jānis Gardovskis
- "Varbūt pāries". Daudzas lietas jau arī pāriet! Mans nelaiķis sievastēvs teica "Kurš zaķim mežā liek ģipsi?" Kāja tāpat sadzīst. Bet ne visas slimības tāpat pašas pāriet. Vajag izmantot iespējas. Nevajag pie oda kodiena uzreiz skriet pie ārsta, bet, ja kaut kas parādās un arī atkārtojas, tad noteikti!
- "Veselību jau tāpat kapā nepaņemsi". Kaut ko darot un ārstējot, mēs varam ilgāk veselīgi nodzīvot! Veselīgi nodzīvotie gadi ir ļoti svarīgi, jo gadi, kad tu paliec vecs un galvā vairs nekā nav, kad tu esi, kā tautā saka dārzenis, – tādi jau tie gadi mums nav vajadzīgi. Bet tie veselīgie gadi… Piemēram, Vilis Vītols [mecenāts] stundu var sniegt interviju, un viņam būs 90 gadi. Tas ir to vērts – viņš ir funkcionējošs un sabiedrībai ārkārtīgi noderīgs cilvēks!
- "Kaimiņš dzēra, pīpēja, pie ārsta negāja un nodzīvoja līdz 100 gadiem!" Tie ir gēni un tas, kā mēs panesam dažādas lietas. Viens var izdzert litru šņabja un iet otrā dienā uz darbu, viņam nav paģiru, bet Austrālijas aborigēnam pietiek iedot vienu piņģerotu, kad viņš jau ir atkarīgs, jo viņam nav tā gēna, kas sašķeļ alkoholu. Man arī ģimenē bija viena radiniece, kura no 14 gadu vecuma līdz 90 gadu vecumam divas paciņas dienā izsmēķēja un viņai nebija nekas ar plaušām. Tie jau ir atsevišķi gadījumi. Es jau smējos, ka viņu pārdošu "Camel" reklāmai. Tas diemžēl strādā uz dažiem subjektiem. Ja viņiem nav plaušu vēzis, tad ir HOPS, bronhīts un dažādas citas problēmas. Es uzskatu, ka no netikumiem pat zālīte un alkohols ir mazāks netikums nekā smēķēšana. Tā vienkārši pamazām galina nost. Pats apzināti ievelc toksisku produktu, kas vienam lēnāk, citam ātrāk, bet visiem nodara kaitējumu. Viss ir mūsu rokās. Vai varam dzīvot mūžīgi vai vismaz 120–150 gadus… negribu tam ticēt, jo ir divas lietas: smadzenes, kurām, manuprāt, nav tik ilgs mūžs, un otrs – locītavas. Ja galva iztur līdz 100 gadiem, tas jau ir brīnums, bet 120–150, es domāju, ka smadzenes nevar… Arī cilvēkam kā bioloģiskai būtnei ir limits. Bet nevajadzētu 30 gados šo limitu izsmelt. Ja izdodas līdz 90 gadiem nodzīvot, manuprāt, tas ir labs un kvalitatīvs mūžs.
Kristaps Feldmanis: Mūsu saruna galvenokārt ir par vīriešu veselību, bet ārstēšanās ir divu pušu – ārsta un pacienta – sadarbība, tādēļ vēlos vaicāt, vai ir atšķirība tajā, kā savu darbu redz un uztver ārsts vīrietis un ārsts sieviete?
Jānis Gardovskis: Protams! Mēs atšķiramies. Arī bioloģiski mēs esam ieprogrammēti dažādi. Īpaši pēdējos gados arī manā profesijā ir ļoti daudz sieviešu. Sievietes ir ļoti čaklas, apzinīgas. Viņas manipulāciju izdarīšanā bieži pārspēj vīriešus savu roku veiklībā un precizitātē. Sievietes varbūt ir mazāk drošas. Ne visas, bet vīrieši, ņemot vērā "vīrieša dabu", ir agresīvāki, motivētāki uz rezultātu. Kaut gan ir pietiekoši daudz arī ambiciozu sieviešu. Ir labi, ja kolektīvā ir abi dzimumi.
Sievietēm ir arī bioloģiskā funkcija – viņas kļūst par mātēm, un tad domāšana pārskaņojas. Ir dabīgi, ka tad bērns aizņem pirmo vietu un tas ir tas, kāpēc viņas kādā brīdī "izkrīt no aprites". Tad ir problēma ielēkt atpakaļ tajā vilcienā, kas auļo uz priekšu. Te ir izaicinājums – gribas ilgāk pie bērna, tādēļ arī mātes funkcija, kura ir dabīga un vajadzīga, tādās profesijās, kur visu laiku ir jābūt treniņam, strādā par faktoru, kas reizēm vienai vai otrai liek atpalikt. Bet tagad jau arī tēvi bieži izvēlas zināmu laiku bērna kopšanas atvaļinājumam – tas ir prātīgi. Ir profesijas, kurās ilgi sēdēt mājās nevar...
Pirms apmēram 15 gadiem kādā intervijā jau šo minējāt, ka sievietes "izkrīt no aprites", jo viņas rūpējas par bērniem. Šodien arī līdzīgi sakāt, tomēr salīdzinot – šajos 15 gados ir kaut kas mainījies dzimumu līdztiesības un līdzīgu iespēju ziņā medicīnā?
Vairāk sieviešu izvēlas studēt medicīnu. Ne tikai pie mums, bet arī citur. Piemēram, Vācijā puišiem tikt universitātē ir daudz grūtāk nekā meitenēm – viņas ir daudz čaklākas, labāk mācās, izkonkurē vīriešus. Pie mums tas nav tik izteikti. Piemēram, zobārstniecībā mums gandrīz vienas meitenes, un tad atbrauc Kanādas kolēģi un brīnās: "Mums tikai vīrieši!" Ir ļoti dažādi! Šajos 15 gados sievietes ienāk medicīnā arvien vairāk. Arī invazīvajā medicīnā, ortopēdijā, ķirurģijā – specialitātēs, kurās agrāk dominēja vīrieši.
Pacients tuvplānā
Vīriešu veselības mēnesim jābūt arī decembrī, janvārī, februārī un tā tālāk. Kungi Latvijā nedzīvo tik ilgi, cik varētu, un neizbauda gana daudz veselīgi nodzīvoto mūža gadu. LSM.lv turpmākajās nedēļās rakstu un interviju sērijā meklē tam iemeslus un lūko pēc speciālistu ieteikumiem, kā darīt labāk.
Kas jums pašam lika izvēlēties medicīnu?
Diezgan labi mācījos vidusskolā. Man bija izvēle iet uz jurisprudenci, bet toreiz tas bija diezgan politiski saistīts ar pastāvošo varu… Otrs – fizika vai ķīmija, bet tas man likās par "sausu". Lielas dziedāšanas vai aktiera dotības es sevī nesaskatu. Tad nu man atlika medicīna – tur ir gan fizika, ķīmija un matemātika, gan arī jābūt komunikācijas spējām. Tā ir arī interesanta, radoša un ar attīstību saistīta nozare. Arī vecāki ļaudis teica, ka mediķis vienmēr bijis un vienmēr būs vajadzīgs.
Tad stāsts par ārstu dzimtu jau daudzās paaudzēs nav par jums?
Nē! Bet tagad man gan sieva ir mediķe, gan dēls ir mediķis, gan māsa ir mediķe. Arī sievai radinieki mediķi. Tur vesela svītra mediķu kopā tagad sanāk. Bet pirms tam – nē, mana māsa ir nedaudz vecāka. Es ieguvu pieredzi, atbraucot uz Rīgu un paskatoties, kā tas notiek.
Tad arī māsas ietekme ir jūsu izvēlē?
Nu, jā, viņa "lauza" to ceļu un bija pieturas punkts. Bet es arī biju jau nobriedis šai izvēlei, jo pēdējā gadā nemaz citus variantus neizskatīju.
Un kādēļ izvēlējāties darbu tieši ķirurģijā?
Jānis Gardovskis atbild uz anketas jautājumiem
Trīs lietas, kuras jūs vēlētos, ka jūsu pacienti noteikti dara?
- Svarīgi pareizi uzņemt enerģiju – ēst!
- Jāievēro dienas režīms un jākustas!
- Jāseko ķermeņa izmaiņām. Ja kādas izmaiņas novēro atkārtoti, tad ir jāmeklē palīdzība.
Trīs lietas, kuras jūs vēlētos, ka jūsu pacienti noteikti nedara?
- Nesmēķē!
- Neielaiž savas problēmas.
- Vīriešiem ir jāizvairās no pārgalvīgām darbībām. Ātruma pārsniegšana, lēkšana ūdenī, ar alkoholu saistīta pārgalvība…
Ko jūs darāt, lai veicinātu savus kvalitatīvi nodzīvotos dzīves gadus?
- Es mēģinu ievērot dienas režīmu un izgulēties, mēģinu ēst labus produktus, kustos vismaz divas trīs reizes nedēļā. Nūjoju, peldu, vingroju. Mūsdienās ļoti palīdz arī fizioterapija – to izmantoju.
Kas ir tās lietas, ko jūs darāt, bet kuras nebūtu labi darīt?
- Mēs ģimenē grēkojam ar saldumiem – vakarā gribas kaut kā sirdi iepriecināt. Mēs arī varbūt par daudz mūsu vecumā strādājam. Bet tas nav tik viegli. Ja mazina darba apjomu, tad ir jābūt plānam, ko darīsi – ceļosi, rakstīsi grāmatu vai ko citu. Īpaši aktīvs cilvēks nevar tā strauji pārtraukt visu savu aktīvo ritmu.
Es gribu ātrāku rezultātu! Neesmu tāds lēnīgs. Man patīk, ka redzu darba rezultātu diezgan ātri. Ķirurgs kaut ko izdara, un tad pacients izveseļojas vai kādreiz arī neizveseļojas… Terapijā tas viss process ir ilgāks. Ķirurģijā mani vienmēr arī saistījušas tehnoloģijas.
Arī mājās žiguli vienmēr esmu mācējis salabot un lampiņas nomainīt. No vienas puses, manī ir tāda tehnoloģiska dzirksts, bet ne tik liela, lai ietu par inženieri. To ne.
Ķirurģija ir ļoti plašs lauks. Kas ir tas, ko esat iecienījis darīt?
Vispārējā ķirurģija. Pēdējos gadus man patīk laparoskopiskā, minimāli invazīvā ķirurģija. 90% es operēju tajā, jo man patīk tehnoloģiskas operācijas. Tās ir filigrānas, smalkākas. Tās mani aizrauj!
Visu laiku ir jābūt apritē, jālasa! Covid-19 to ļoti izsita. Tagad jau arī lēnā garā atkal parādās arī ne online pasākumi. Ir jau labi, tomēr ir svarīgi satikties klātienē, iet uz izstādēm, kur visas iekārtas var aptaustīt, pastrādāt simulācijās, nodibināt kontaktus. Tas viss ļauj apskatīties, kādā līmenī esam, ļauj saprast, ka šur tur mums naudiņas pietrūkst, un ļauj arī saprast, ka vispārējā līmenī mums nav nemaz tik slikti. Pēc kovida visi klātienes pasākumi tik strauji neatgriežas, bet lēnā garā. Īpaši vērtīgi ir ASV kongresi, jo ASV vienmēr ir galvas tiesu priekšā. Ja kaut kas ir ASV, tad pēc diviem gadiem būs Eiropā. Tur ir milzīga nauda, iedzīvotāju skaits un attīstība.
Vīrieši varētu dzīvot ilgāk
Pie jums daudzu gadu garumā nākuši ļoti daudzi pacienti. Vai šajā laikā esat manījis kādas būtiskas atšķirības starp pacientu vīrieti un pacienti sievieti?
Būtiskas atšķirības! Vīrieši mazāk rūpējas par savu veselību. Ja viņi vairāk rūpētos, tad viņi ilgāk dzīvotu. Vīrieši, manuprāt, ir arī bailīgāki. Bravūrīgi, bet, ja jānāk potēties, tad stāv aiz muguras.
Izaicinājums ir, ka ir daudz vecu cilvēku. Jauni nāk tikai ar apendicītu. Mūsu kontingents ir 65–70+.
Jūs minējāt, ka vīrieši mazāk rūpējas par savu veselību. Kā tas izpaužas brīdī, kad viņi nonāk pie jums?
Vīrieši slimības vairāk ielaiž. Nāk, kad jau ir galīgi slikti, kad nevar nostāvēt. Tad sāc runāt, ievākt anamnēzi, un izrādās, ka problēmas jau ir pusgadu vai ilgāk. Sievietes tomēr atnāk ātrāk. Viņas par sevi rūpējas vairāk. Sievietes raksturs laikam ir vairāk uz sevi vērsts.
Jums ir skaidrojums šīm atšķirībām?
Varbūt sievietes prāts ir ieprogrammēts tā, ka viņa ir tā ģimenes uguns turētāja, ka viņai jārūpējas par visu ģimeni. Vīrietis vēsturiski bija brīvais mednieks – atnesa mamutu un gāja pēc nākamā. Sievietei tikmēr bija jārūpējas par bērniem – bioloģiski gadu tūkstošos tas tā iegājies, ka viņa ir atbildīgāka. Manuprāt, tas varētu būt skaidrojums, bet neesmu to tā pētījis.
Redzat arī nozīmi sociālajam, finansiālajam stāvoklim tajā, cik savlaicīgi vai novēloti vīrieši meklē ārsta palīdzību?
Mūsdienās ļoti attīstīta ir privātā medicīna, un mēs šeit, universitāšu slimnīcā, augstāko sociālo slāni redzam ļoti maz. Viņi staigā pa privātajām klīnikām un te nonāk tikai, ja ir kāda ļoti nopietna slimība. Mums pamatā šeit nonāk vidusslānis un zem tā. Pie mums nonāk arī pacienti no patversmēm. Miljonāri pie mums neguļ.
Jūs esat arī Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas padomes loceklis. Vai, strādājot Rīgā un Kurzemē, varat teikt, ka pacienti ir dažādi, arī skatoties šādā ģeogrāfiskā aspektā?
Pacientu ziņā lielas atšķirības nav. Lai gan, protams, kurzemnieki ir citādāki nekā latgalieši vai vidzemnieki. Ne velti saka, ka tad, kad Rīgā ir oranžais brīdinājums un visi aizbultē logus un durvis, tad Liepājā tante tikai uzvelk jaku. Ja tā paskatās, kurzemnieki varbūt ir spīvāki, lepnāki, mazrunīgāki. Bet niansēs to ir grūti pateikt.
Redzot šos pacientus, kas pie jums nonāk, jūs varat secināt, ka pacienti ir ar vecumam atbilstošām veselības problēmām vai tomēr situācija rada bažas?
Ir dažādi. Ir arī vīrieši, kuri rūpējas par sevi. Privātās iestādēs biežāk ir vīrieši, kuri atnāk vienkārši pārbaudīties, un es viņus vienmēr par to uzteicu. Manuprāt, daudz jau nav jādara, bet vīriešiem pēc 45 būtu jāzina savs holesterīns, jāpārbauda PSA (prostatas specifiskais antigēns). Vismaz reizi divos gados jāaiziet pie ārsta uz analīzēm un jāaprunājas par paradumiem. Jāmēģina atmest kaitīgos ieradumus – īpaši smēķēšanu. Jāpatērē normāls ēdiens, un svarīgs ir arī sports, kas ļauj izkustināt locītavas un neļauj iedzīvoties skoliozē un citās problēmās.
Tā dzīvojot, mēs varam vīriešu dzīvildzi pievilkt tuvāk sieviešu dzīvildzei un pavairot kvalitatīvi nodzīvoto gadu skaitu.
Es neesmu tikai salātu ēdāju un profesionāla sporta piekritējs. Es esmu aktīva dzīvesveida piekritējs. Jāizvingrina ķermenis. Agrāk bija izteiktāka fiziskā kultūra – vingrošana, nūjošana, soļošana, skriešana, peldēšana, kas dod iespēju izvingrināt ķermeni. Neesi tikai uz dīvāna – tas ir veselīgi. Dabā jau mēs arī neredzam, ka lauva vai kaķis speciāli sportotu. Arī suns – izskrienas un guļ. Ir kustībām jābūt! Viss ir ar mēru!
Vai ir arī atšķirības starp to, kā vīrieši un sievietes uztver ziņas par slimībām, kā izdzīvo šo pieredzi?
Kā nu kuram. Ir vīrieši, kuri sakož zobus un nesaka neko, bet ir tādi, kuriem var būt arī nervu sabrukums. Kopumā manā pieredzē, emocionālākas ir sievietes. Vīrieši "saņemas" uz āru – ko viņi iekšēji jūt, to grūti saprast. Viņi varbūt iekšēji ļoti pārdzīvo, bet sievietes biežāk uz āru to laiž. Tomēr ir ļoti dažādi cilvēku tipi. Vienam var iekost ods un viņš liks plāksteri, un pusi dienas ņemsies , bet otram nogriež pirkstu, viņš aptin, sakož zobus un strādā tālāk. Ir ļoti dažādi, un arī sāpes cilvēki panes dažādi. Tas arī nav no mums atkarīgs. Citreiz saka: "Cieties!". Nu, ko, "cieties", vienam sāp vairāk, bet citam mazāk. Tas ir individuāli.
Ko sakāt par pacientu vēlmi meklēt informāciju internetā? Tagad arī mākslīgais intelekts var nākt palīgā…
Ar mākslīgo intelektu būs ziepes. Skatījos raidījumu, kur Veidenbaums savā balsī lasa savu dzeju…
Kamēr lasa dzeju savā balsī, tikmēr jau tie draudi nav tik lieli…
Jā, bet kad manā balsī lasīs kaut kādas viltus pamācības, tad ziepes būs lielas. Mākslīgo intelektu var izmantot arī ļoti pozitīvi – ievadi datus un intelekts sekundes daļās apkopo miljoniem resursu un dod ieteikumus, ko darīt ar konkrēto pacientu. Tad ārsts to var ņemt vērā.
Bet kā ar tiem pacientiem, kuri paši internetā meklē, kā sevi ārstēt?
Ir tomēr jābūt izglītībai, lai to informāciju pareizi uztvertu. Tādēļ daudzi mācās un zināšanas uzkrāj, lai rastos bāze, uz kuras saprast, vai informācija ir patiesa. Cilvēks bez izglītības to uztver citādi. Cilvēki grib ticēt brīnumam. Cilvēku lētticību izmanto. Viņš izlasa, ka viņam izaugs mati, būs otra potence, un viņš to brīnumlīdzekli lētticīgi pērk.
Ja jūs uzzināt, ka pacients iet pie dziednieka, burvja vai kā citādi ārstējas, ko jūs viņam sakāt?
Ja tas kaitē, piemēram, ārstē vēzi ar sivēna čurām, tad es saku, ka to nevajag darīt, bet, ja viņam ir nedaudz problēmas ar galvu un tā dziedniece ar to "svēto ūdeni" viņam to galvu pareizi iestellē, tad okei. Ja tas nekaitē, kāpēc ne. Ir slimības, kuras nav organiskas, bet saistītas ar psihi.
Jūs savā nozarē strādājat jau 46 gadus. Ko šajā laikā esat sapratis par medicīnu – kas ir jūsu galvenās atziņas un tēzes?
Medicīna ir forša lieta! Tai un zinātnei kopumā varam pateikties, ka mēs esam uz šīs planētas tik ilgi. Atcerēsimies, ka bija mēris un tīfs, kad izmira pilsētas. Arī tuberkuloze, difterija lielā mērā ir apkarotas. Arī ar Covid-19 sadzīvojām beigu beigās. Medicīnas progress ir milzīgs, īpaši pēdējo simt gadu laikā. Ap 1895. gadu ķirurgus sāka atzīt par ārstiem. Pirms tam jau tie bija bārddziņi. Nāk arī jaunas zāles. Onkoloģijā jau drīz ārsti darīs maz, jo zāles ir izcilas. Gadījumos, kuros agrāk mēs "pārmetām krustu", tagad redzam, ka pacienti dzīvo. Viņiem iedod jaunos, dārgos medikamentus, un audzējs gandrīz vai izkūst. Domāju, ka nākotnē progress būs vēl lielāks.
Ir arī kas tāds, ko šajos gados esat sapratis par pacientiem?
Ir jāsaprot, ka pacients ir tāds pats cilvēks kā tu. Labs ārsts pieiet pacientam kā savai sievai, mātei, māsai un sev. Labs ārsts, pacientam kaut ko nozīmējot, mēģina saprast, vai arī pašam tas būtu patīkami, vai tomēr ir kāds ceļš, kā pacientam ārstēšanu padarīt vēl vieglāku. Paskatīties caur savu prizmu.
Manuprāt, labi ārsti ir tie, kuri arī kaut ko paši ir izslimojuši. Arī tie, kas ir izgājuši cauri visam no sanitāra līdz profesoram. Tas palīdz redzēt visu sistēmu.
Jauni ārsti ne vienmēr to apzinās, jo karjerā grib ātrāk tikt uz augšu. Tas ir labi, bet ir jābūt arī cilvēcībai un līdzjūtībai.
Kas ir tie brīži, kuros īpaši novērtējat savu profesiju un karjeras izvēli?
Tad, kad pacients pat īsti neapzinās, ko medicīna ir izdarījusi, bet rezultāts ir labs, viņš ir dzīvs un varbūt nemaz nevajag viņam skaidrot, kas tur bijis. Kad ir izdarīts kas tāds, kas ļauj pacientam dzīvot un darīt to pilnvērtīgi.
Ir arī brīži, kuros nolaižas rokas?
Par mūsu veselības sistēmu… Mūsu veselības sistēma varēja būt daudz labāk sakārtota. Ar to naudu, kas tai piešķirta, un pa šiem 30 gadiem jau varējām būt augstākā līmenī. Tas varēja būt labāk.
Kad aizbraucam kaut kur uz ārzemēm, tad redzam, ka tur daudz kas jau ir sakārtots, un, ja tu sāc par to runāt, tie cilvēki pat nesaprot, par ko ir runa. Tas traucē, tas rada spriedzi, tas rada papildu kašķīgumu. Nav sakārtotības. Mūsu lielās sistēmas problēmas vienā dienā nevar sakārtot. Jāsāk ar lielām lietām un tad jāpāriet uz mazākām.
Kā no darba tiekat vaļā, kad aizejat no slimnīcas? Kā darbu nepaņemt uz mājām?
Kaut kas jau paņemas. Nevar jau par visu slikto tikai pateikt: "Tā bija jābūt." Ir jābūt kādai pašanalīzei. Pašam ir jāpadomā, kā bija, kā tika darīts. Jāapdomā kļūdas, un tas palīdz nešaustīt sevi visu laiku. Tas arī palīdz nekļūt arogantam. Ir reizes, kad kaut kam sliktam vienkārši bija jānotiek, bet ir reizes, kad var arī apdomāt, ko varēja darīt citādi. Vajag arī hobijus. Jāizvēdina galva.
Kādi ir jūsu hobiji?
Man ir visādi hobiji. Vislabākie, manuprāt, ir izbraukt pie dabas vai aizbraukt ceļojumā. Paņemt mazus atvaļinājumus nedēļas nogalēs. Arī aiziet uz teātri vai operu – māksla, mūzika vai sports noņem ikdienas darba domas. Kaut ko vajag. Ja aizej mājās un moki sevi, tad jau otrā dienā nebūsi strādātājs. Ģimene, protams, arī ir svarīga. Vienas receptes nav, bet kaut kam ir jābūt!
Jūs esat bijis Rīgas Stradiņa universitātes rektors, tagad esat Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas padomē, paralēli vadāt Ķirurģijas klīniku šeit, Stradiņa slimnīcā, esat profesors Stradiņa universitātē. Amatpersonas deklarācijā arī var redzēt – jums ir virkne amatu. Kā jūs to visu spējat apvienot un nepagurt? Par citiem cilvēkiem mēdz teikt – ka viņiem ir vairāk nekā 24 stundas diennaktī…
Es mīlu sakārtotību, un es plānoju. Vienā darbā jau nav jānoslauka putekļi, jāsakrāmē grāmatas un jāizdara visi tehniskie darbi. Manuprāt, katrā darbā jāizdara svarīgākais un jāpieņem lēmumi. Visur jau ir cilvēki, kuriem deleģēt pienākumus...
Ir priekšnieki, kuri visu grib izdarīt paši, un tad viņi sadeg, strādā līdz pusnaktij un neko nav izdarījuši. Vadītājam nav visi darbi jādara. Tev jāpieņem lēmums, kā darbu darīt, kas to darīs, un tad jākontrolē, vai darbs ir izdarīts. Nozīmīga ir spēja deleģēt un atrast darbā svarīgāko, jo var jau astoņas stundas nomuļļāt, dzert kafiju un neko neizdarīt, bet var arī iebraukt uz stundu, izdarīt darbu, un tas vilciens iet uz priekšu! Lielākais ļaunums ir muļļāšana! Tas arī mūsu valdībās vienmēr ir – komisijas, darba grupas, un tās vienmēr visu norok. Es domāju, ka mēs daudz vairāk uz priekšu būtu tikuši, ja priekšnieki pieņemtu lēmumus. Protams, var arī kādreiz kļūdīties, bet vismaz kaut kas virzās.
Citas sarunas ar ārstiem un datu analīze
