Par saviem secinājumiem un ieteikumiem viņš stāstīja Latvijas Radio.
LR: Stāstījāt par savu pieredzi, par to, ka uzturs bērnībā jums palīdzējis izvairīties no sporta traumām un to sekām. Sapratu, ka auzu putra brokastīs daudziem šodien varētu kļūt par risinājumu!
Pols Kleitons: Es neteiktu, ka putra pati par sevi ir absolūta pretinde modernajam dzīvesveidam. Tomēr putra ir bioloģiski diezgan aktīvs ēdiens. Tā ietekmē mikrofloru resnajā zarnā, un tas neapšaubāmi ir labi. Tajā ir arī daudz interesantu polifenolu, kurus dēvē par avenantramīdiem, un tiem ir pretiekaisuma iedarbība.
Taču, ja vēlaties saglabāt veselību ar paņēmieniem, kas saistīti ar uzturu, jāizmanto daudz un dažādi rīki.
Auzu biezputra var būt viens no tiem. Es nepaļautos uz to vien.
Izmantoju biezputru kā metaforu vienkāršam uzturam.
Ja tas ir piemērs vienkāršam uzturam, kas pagatavots no pamata produktiem, tad tas ir labs sākums, ja gribas saglabāt veselību. Tas ir kaut kas, ko likt pretī rūpnieciski apstrādātai pārtikai, kas veido arvien lielāku daļu mūsu ēdienkartes un ir saistīta ar milzumu veselības problēmu. Tā ir ļoti atšķirīga no uztura, ar kādu mēs attīstījāmies, pie kāda esam pieraduši un kas labvēlīgi ietekmē veselību. Tāpēc tā ir laba metafora.
Lekcijas laikā man ienāca prātā, ka varbūt tieši tur ir tā problēma – cilvēkiem grūti pieņemt domu, ka risinājums var būt vienkāršs. Turas pie domas, ka veselību var uzlabot tikai ar sarežģītām un dārgām zālēm vai diētām. Varbūt tā ir galvenā problēma?
Diētas bieži tiek saistītas ar slimību samazināšanas risku. Droši vien populārākās no tām ir Vidusjūras diēta, kas savā izcelsmes vietā gan tikpat kā vairs nepastāv, un skandināvu jeb tā sauktā vikingu diēta. Abām pamatā ir vienkārši produkti – zivis, rieksti, graudaugi, augļi, dārzeņi. Man šķiet, arī gaļu nevajadzētu izslēgt. Ir pietiekami daudz pierādījumu, ka liellopu gaļa nāk par labu.
Interesanti, ka tad, ja aizbrauc uz Vidusjūras reģionu un padzīvo tā sauktajās zilajās zonās – vietās, kur cilvēkiem visilgāk saglabājas laba veselība – izrādās, ka viņi ēd diezgan daudz gaļas un piena produktu. Pamatā nav augu valsts produkti. Jā, augļu un dārzeņu ir daudz, bet arī papilnam siera un piena, jogurta un gaļas. Ja pārzina mitoloģiju un klasisko literatūru, piemēram, Homēra "Iliādu", tajā var atrast daudz tādu maltīšu aprakstu, kurās ir gaļa. Gaļu ēd dzīrēs, un, ja rūpīgi lasa, redzams, ka gaļas ēšanu Homērs saista ar vitalitāti, spēku un drosmi. Protams, "Odisejā" pārmērīgu ēšanu viņš apraksta kā rakstura trūkumu, par ko nereti dārgi jāmaksā. Palikšu tomēr pie "Iliādas", kas vairāk sasaucas ar manu pieredzi par to, no kā sastāv Vidusjūras diēta tajās retajās vietās, kur tā vēl saglabājusies.
Gaļai tātad jāpaliek mūsu ēdienkartē, bet kāpēc, jūsuprāt, ārsti saka, ka sarkanās gaļas ēšana jāierobežo?
Īsti nezinu. Domāju, daži runā no ideoloģiskas perspektīvas. Varbūt viņi jūt, ka ēst mazāk gaļas ir pozitīvi no vides aizsardzības viedokļa. Citi sper soli tālāk un saka – varbūt mums vajadzētu ēst kukaiņus! To var darīt, ja tā gribas. Starp citu, ar insektu ēšanu saistās dažas problēmas; ja jums ir interese, varat par to palasīt manā blogā, diezgan izvērsti par to esmu uzrakstījis.
Tomēr vēlos jautāt par veģetāriešiem un vegāniem; šķiet, pašlaik viņu ir vairāk nekā jebkad agrāk; varbūt tas ir pareizais virziens un daudzu problēmu risinājums?
Veģetārisms un vegānisms ir pastāvējis vismaz divtūkstoš gadu. Ja ieskatās senindiešu kultūrā un literatūrā vai, piemēram, hinduisma tradīcijās… Arī Senajā Grieķijā bronzas laikmetā pastāvējuši veģetārisma virzieni, tā ka šīs idejas nebūt nav jaunas.
Dažādi pētījumi, kuros salīdzināta visēdāju un veģetāriešu veselība, atklāj, ka veģetārieši nedzīvo ilgāk, bet mirst apmēram tādā pašā vecumā kā visēdāji.
Veģetārieši gan mirst nedaudz atšķirīgi, bet nedomāju, ka tas ir kāds mierinājums.
Par veģetārieti var būt ētisku apsvērumu dēļ, un to es respektēju, un var būt veģetārietis vides aspektu dēļ, un arī tam par labu ir daži argumenti. Taču, ja palūkojas no skatupunkta, ko cilvēkam ir paredzēts ēst, ja skatās, kādi ir mūsu zobi, gremošanas trakts un gremošanas enzīmi, ir diezgan skaidrs, ka esam veidoti kā oportūnistiski visēdāji, – lai varētu ēst visu, kas gadās pa rokai. Tas ir fakts un viens no iemesliem, kāpēc evolucionējām.
Šajā ziņā esam laikam vairāk līdzīgi cūkām nekā jebkuriem citiem dzīvniekiem. Protams, tām nav tāda veida zobu kā mums, bet gremošanas sistēma ir stipri līdzīga.
Tas ir diezgan dīvaini, bet arī garšojam līdzīgi. Tas nav no personīgās pieredzes, protams, taču tajās vietās pasaulē, kur pastāvēja kanibālisms – ne dzīvā atmiņā, bet pirms kādiem 150 gadiem – cilvēka miesu šajos apvidos mēdza dēvēt par "garo cūkgaļu" (angl. long pork). Cilvēki bija "garās cūkas" – visticamāk tādēļ, ka garšo pēc cūkgaļas. Un cūkas tāpat kā mēs ēd visdažādākās lietas, tāpēc tām piemīt organoleptiskas īpašības, kas mums ir kopīgas.
Cilvēkiem gan bieži vien ir savādi priekšstati par to, kā dzīvnieki ēd un dzīvo. Arī suņi ir oportūnistiski visēdāji. Suņiem garšo augļi un dārzeņi!
Protams, tos nevar barot ar vīnogām, un suņiem negaršo sīpoli, bet ir daudz citu augļu un dārzeņu, kurus tie labprāt ēd, ja ir tāda iespēja.
Mans suns ēd ķiršus tieši no koka.
Man ir stāstīts par suņiem, kuri ēd plūmes, bet manam sunim garšo burkāni, brokoļi un pat kāposti.
Indijā, kur ir ļoti daudz veģetāriešu, ir arī daudz puspamestu vai klaiņojošu suņu, kuri lielākoties ēd augļu vai dārzeņu atliekas. Nezinu, vai suņiem ir veselīgi ēst tikai augu valsts pārtiku, nedomāju vis, jo tiem nepieciešamas dažas aminoskābes, kuru dēļ arī mēs ēdam gaļu, taču būtiska uztura daļa šiem suņiem ir augļi un dārzeņi, un šķiet, ka viņi tā var iztikt itin labi.
Runājam par diētām, par to, kā vajadzētu ēst, bet lekcijā ar skaitļiem parādījāt, cik slima ir Rietumu sabiedrība; cilvēki kļūst arvien slimāki un slimāki, dažādu slimību un sindromu rādītāji aug. Vai redzat gaismu šī tuneļa galā?
Es tā domāju! Man šķiet, ka mūsu uztura paradumi un daudzi citi dzīves aspekti, un sabiedrība iet cauri pamatīgām pārmaiņām. Patiesībā šīs pārmaiņas varbūt ir tikpat lielas un nozīmīgas kā pāreja no vēlajiem viduslaikiem uz renesansi.
Skaidrs, ka daudzas no institūcijām, kuras ietekmē mūsu dzīvi, radušās vēl 19. gadsimta beigās un vairs neatbilst mērķim, kura dēļ savulaik izveidotas. Veselības aprūpes nozare ir viena no tām.
Tā vēl arvien piedāvā risinājumus, kas pastāvēja pirms 150 gadiem. Tas nav labi, jo tā nevar izvairīties no hroniskām un deģeneratīvām slimībām.
Skaidrs, ka šīs problēmas lielā mērā rada modernais uzturs un dzīvesveids, bet risinājums būtu labot tās milzīgās kļūdas, kas mūsu uzturā rodas ultrarafinētās, rūpnieciski ražotās pārtikas dēļ.
Tas tā nepaliks uz visiem laikiem.
Iemesls – veselības aprūpes sistēmas sākušas izmaksāt pārāk dārgi, bet to jauda ir ļoti zema, tāpēc turpmāk vairs nevarēsim tās atļauties.
Tas ir acīmredzami, to var pajautāt jebkuram medicīnas ekonomistam. Tās turpina pastāvēt tikai vienas ieinteresētas puses dēļ, un tā ir farmaceitiskā industrija. Ļoti neētiska industrija, kas dara visu iespējamo, lai nekas nemainītos. Un tomēr – liela daļa ārstu, īpaši jaunie, kuri nupat pabeiguši medicīnas augstskolas, lielākoties ārstēšanā izmanto sintētisko farmakoloģiju.
Vienlaikus ir arvien vairāk pētījumu dažādās pasaules valstīs, kuros nonāk pamatā pie viena un tā paša secinājuma – ka riska faktori, kas nosaka, vai cilvēkam attīstīsies tāda vai citāda hroniska slimība, ir cieši un lielā mērā saistīti ar uzturu un dzīvesveidu.
Līdz ar to esam nonākuši punktā, kad iespējams radīt ļoti loģiskus un iedarbīgus pretlīdzekļus, lai nelabvēlīgo iedarbību neitralizētu.
Pašlaik mūsu zināšanas ir tik lielas, ka šķēršļi, kas traucē no tagadējās situācijas nonākt daudz veselīgākos apstākļos, vairs nav zinātniski, bet politiski.
Tie saistīti ar medicīnisku un ekonomisku konservatīvismu. Man bieži jādomā par mītu par Fēniksu, kas atdzimst no pelniem.
Jauna veida veselības aprūpes sistēma ir iedomājama, bet diemžēl jāgaida, kad sadegs vecā. Bet es jau redzu Fēniksa apveidu.
Tātad varbūt kādudien, bet varbūt simt gadu laikā viss mainīsies, kad cilvēki sapratīs, ka slimību profilakse izmaksā daudz lētāk nekā ārstēšana?
Jūs domājat, būs vajadzīgi simt gadi? Es nedomāju, ka vajadzēs tik ilgu laiku.
Pārmaiņas jau notiek, un tās paātrinās. Tas notiek, jo pat viskonservatīvākie ārsti sāk saprast, ka pašreizējā sistēma nedarbojas.
Tajā pašā laikā daži no maniem uztura preparātiem, kurus esmu izstrādājis dažādām vajadzībām, tiek izmantoti aptuveni 120 valstīs, cik man zināms. Ļoti daudzi izmanto šo pieeju. Redzu, ka visās šajās valstīs pat vecākās paaudzes ārsti un klīniskie pētnieki ir ļoti ieinteresēti un labprāt strādā ar mums, jo viņi redz, ka pacienti, kurus viņi ilgstoši aprūpējuši, sāk mainīties. Uzlabojas vielmaiņa, viņi sāk atveseļoties. Tas šķiet tik pārsteidzoši!
Esmu pieredzējis, ka parasti, ja pacients atveseļojas no tādas deģeneratīvas slimības, no kuras neviens nav atveseļojies, ārsts pieņem, ka tas ir viens gadījums no miljona – tas neko nenozīmē, tā ir nejaušība. Ja ārsts redz, ka atveseļojas nevis viens, bet divi pacienti, tad viņš sāk domāt, ka te kaut kas varbūt tiešām darbojas. Tad parasti ārsts izvēlas paeksperimentēt ar kādu savu radinieku, kurš nav pārāk mīļš. Ja arī šis cilvēks atlabst, tad ļoti daudzi ārsti ir gatavi izmēģināt jauno paņēmienu arī paši.
Nav noslēpums, ka arī ārsti daudz slimo un mēdz būt pat vēl slimāki par saviem pacientiem, jo daudziem no viņiem nav veselīgs dzīvesveids. Kad viņi novēro, ka pašiem veselība uzlabojas, visbeidzot viņi sāk noticēt, ka šie paņēmieni tiešām ir efektīvi. Protams, es nesaku, ka tā notiek vienmēr, jo zinātnes kvalitātes kontekstā individuāliem gadījumiem nav vērtības, un tas ir pareizi. Bet, ja individuālu gadījumu ir ļoti daudz, tad jāsāk domāt – ja ir tik daudz dūmu, tad varbūt tomēr kaut kas deg?
