"Latvijā datu nav, varam izlikties, ka viss ir kārtībā," ar ironiju uz problēmu raugās centra “Dardedze” valdes locekle Laila Balode.
"Tā ir lielākā problēma, ka līdz šim neesam balstījušies uz konkrētiem datiem, lai saprastu, kas ir problēma un kā to risināt."
Mums nav bērnu un ģimenes politikas Latvijā, vairākkārt diskusijā raidījumā ''Ģimenes studija'' norāda viešņas. Laila Balode atzīst, ka politika iedod konkrētu rāmi, kā visiem darboties; ja tā nav, lietas notiek ļoti haotiski.
"Latvijā ir ļoti stingrs tiesiskais ietvars, bet nav politikas," norāda sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa. "Viss mums nodefinēts, bet nav izpildījuma līmeņa."
"Nav skaidra algoritma, kā rīkoties situācijā, kur kāds vecāks ir apjucis, ko darīt ar savu bērnu, pie tam apzinoties, ka bērns ir konkrētā vecuma posmā," vērtē Laila Balode. Viņa arī analizē, ka labas iniciatīvas bieži ir saistītas ar projektiem, kas nav ilgtermiņa.
Balode arī min, ka katrā pašvaldībā ir izveidojies savs unikāls ceļš, kā problēmas risina. Daudzviet katrs dzīvo savā vertikālē – sociālie darbinieki dzīvo savā informācijas laukā, dakteri savā, bāriņtiesa savā, viņiem horizontāla sadarbība līdz šim nav izdevusies.
"Tikai tad mēs varēsim runāt par sistēmu, ja mums beidzot izdosies horizontāli sadarboties," uzskata Laila Balode. "Ja skolotāja bērnudārzā ierauga, ka kaut kas nav kārtībā, viņa zinās, kā rīkoties, viņa rīkosies, un, kas svarīgi, – viņai par to nekas nebūs pēc tam."
Diemžēl sociāli aktīvus cilvēkus sistēma nepasargā.
Aivita Putniņa norāda, ka nav arī koordinējošās institūcijas, kas uzņemtos rūpi par to. Tāpat trūkst resursu centru, kur būtu dažāda veida speciālisti, kur gan vecāki, gan bērni, kam ir problēmas vai grūtības, varētu nākt pēc padoma. Tās ir divas lietas, kas ir visvairāk nepieciešamas.
"Ja mums būs tie algoritmi, mēs zināsim, kā rīkoties, bet mums nav, kurp aiziet," norāda Aivita Putniņa.
Arī Pārresoru koordinācijas centra pārstāve Nita Jirgensone atzīst, ka visvairāk trūkst pakalpojumu. Tāpēc ir izstrādāta koncepcija par psiholoģiski medicīniskā atbalsta dienesta veidošanu, kas būt sākums, strādājot preventīvi, sākot jau ar maziem bērniem, lai pēc iespējas ātrāk pamanītu riskus un pamazām palielinātu pakalpojumu klāstu. Centru sākotnēji iecerēts veidot Rīgā, pēc tam reģionos.
Vērtējot citu valstu veiksmīgo pieredzi vardarbības izskaušanā pret bērniem un bērnu starpā, Balode atzīst, ka fundamentāli atšķirīga pieeja ir starpinstitūciju sadarbība. Tiek veidotas profesionāļu komandas, kuras strādā ar konkrētu problēmu.
"Ir pilnīgi vienalga, vai esi dakteris vai policijas darbinieks, vai sociālais darbinieks, vai pedagogs. Šie cilvēki atrod laiku. Es nezinu, kā tas tur tiek organizēts un kas par to maksā, acīmredzot ir sava zināma sistēma. Bet viņiem ir atbildība savas kopienas priekšā, kur viņi strādā, un viņi nāk kopā un kopīgiem spēkiem risina problēmu," norāda Balode, piebilstot, ka Latvijā mums ir grūti sadarboties.
