Latvietība Baškīrijā ir maza zelta brošiņa. Saruna ar latviešu valodas skolotāju Ilonu Saverasu

Uz Baškīriju 19.gadsimta beigās latvieši devās zemes meklējumos. Vēl šodien tur dzīvo viņu pēcteči, zina latviešu valodu, bet ikdienā latviski vairs nerunā, tik tad, kad ciemiņi no Latvijas ciemos aizbrauc. Ilona Saverasa Baškīrijā, Arhangeles rajona Maksima Gorkija jeb Arhlatviešu ciemā Baškīrijā jau 10 gadus māca latviešu valodu. Ilona saka, ka brauca uz vienu gadu, bet “aizķērusies” uz desmit.

Maksima Gorkija skolā latviešu valoda ir oficiāls mācību priekšmets no 2000.gada. Mācīties latviešu valodu vai kādu citu no izvēles priekšmetiem ir bērnu ziņā. Latviešu valodu parasti izvēlas bērni ar latvisku izcelsmi, bet mācās arī skolēni, kuriem nav latviskas saknes. Latviešu valodu bērni mācās kā svešvalodu, jo mājās nevienā ģimenē latviski nerunā, kaut vecāki zina latviešu valodu.

Baškīrija ir viens no latviešu izceļošanas punktiem 19.gadsimta beigās zemes meklējumos. Ilona skaidro, ka Sibīrijas latviešu vārds ir vairāk izskanējis un zināmāks nekā Baškīrijas latviešu, gan ne zemes meklējumos izceļojušo sakarā, bet represiju dēļ.

Arhlatviešu ciems Baškīrijā

Baškīrijas latvieši izceļoja tad, kad Latvijas vēl nebija, tomēr viņiem bija interese par Latviju, 50. un 70.gados daudzi izceļotāju pēcteči atgriezās Latvijā, bet pēdējos gados neviens nav vēlējies atgriezties.

Ilona stāsta, ka Bakaldīnā un Iglino (Iglino ir rajons, kurā atrodas Baltikas (agrāk Baltijas) ciems. Tur savulaik latvieši bija dominējošā nācija, sākotnēji dzīvoja viensētās, kad vara mainījās, latviešus sadzina ciemos.

Arhlatviešu ciems Baškīrijā

“Vairākkārt esmu dzirdējusi, ka krievi un baškīri iemācījās latviski.

Šobrīd tā (latvietība) ir maza zelta brošiņa, ko laiku pa laikam piespraust pie krūtīm – es esmu citāds,

bet reāli, ja to neuzskata par vajadzīgu saglabāt un nodot saviem bērniem, tad tam nav nozīmes. Tad, ja atbrauc ciemiņi, var parunāt. Turklāt bērni sevi uzskata par krieviem,” situāciju skaidro Ilona Saverasa.

Baškīrijā pamatnācija ir baškīri, bet minoritātes jautājums ir svarīgs un vērā ņemams, jo Baškīrijā dzīvo daudzas nacionalitātes, tāpēc katrai tautībai ir savi kultūrvēsturiskie centri, dažām tautām pat vairāki.

Arhlatviešu ciems Baškīrijā

Latviešiem Sibīrijā nacionalitāte bija un ir liela vērtība, vēl tagad ir lepnums dzīvot latviešu vai vācu ciemā, kā ar to Baškīrijā?

Tas kādreiz bija būtiski, bet tagad nē, latviešiem tas bija būtiski pirms gadiem 70. Tagad nav svarīgi, tomēr šķībi skatās, ja par sievu vai vīru paņem baškīru vai tatāru. Par tādām laulībām mēdz runāt neglītus tekstus, cer, ka bērns nebūs līdzīgs tatāram vai baškīram.

Vai tev ir misijas sajūta, tur strādājot?

Šo jautājumu bieži uzdod. Nē, es braucu kā uz darbu, kas man patīk, kas man ir svarīgs. Mācot latviešu valodu, dodot izpratni par latviešu kultūru un tradīcijām un stāstot par Latviju, es bērniem iedodu pašu labāko, kas man ir, jo tas tiešām man ir pats labākais. Vienmēr bērniem saku, ka viņi ir īpaši, jo zina vairāk nekā citi, vēl bērniem saku, ka viņi man ir īpaši, jo mūs vieno kaut kas kopīgs. Es viņos cenšos atmodināt latvisko piederību – ja latviešus  vienmēr saista ar čaklumu, inteliģenci, ziedošām puķēm, kultūru, tad apzinieties, ka jūsos arī ir tas gēns – tiekties mācīties, radīt ap sevi skaistu pasauli, dzīvot skaistā pasaulē. Tas jūsos ir! Kaut mazlietiņ, bet jūsos tas ir! Ar lepnumu to pieņemat!

Arhlatviešu ciems Baškīrijā

Vai šīs pozitīvās lietas redzi savu bērnu vecākos?

Nē.

Tici, ka to var atmodināt?

Jā. Jo no kaut kā tev jāņem piemērs. Es nezinu, kas noticis ar turienes latviešiem, bet viss ir kājām gaisā apgāzies. Man kaimiņos dzīvoja Mildas tante – Milda Vecis – vienmēr tieša valoda bija, nedomājot, vai rupji un aizskaroši. Viņa teica, ka baškīri ir klejotāju tauta, nonākuši no kalniem, dzīvoja jurtās, izlaida aitas, kad viss bija apēsts, devās tālāk. Latvieši viņiem iemācīja strādāt, kartupeļus stādīt, maizi cept, visu, visu, visu.

Tagad es teikšu tā – man ir sajūta, ka no tiem čaklajiem latviešiem tur nav palicis neviens čaklais.

Bet baškīros, kas neko nav mācējuši, tagad viss labais no latviešiem ir  - puķes, sakopta sēta.

Baškīru sēta ir sakoptāka par latviešu sētu?

Par dažu noteikti.

Vai saskati to kā tendenci?

Jā, kā tendenci. Kāda turienes vāciete, kura apprecējusi latvieti, saka: “Jūs neesat tie latvieši, kurus es zināju pirms tam, par kuriem ir stāstīts un lasīts.” Es domāju – kas ar jums, latviešiem, ir noticis?

Vai ir kādas latviskās tradīcijas, kuras ievēro?

Vairs nē. Agrāk teica – “gāju pie vecmāmiņas, dedzināja eglīti”, tagad vecmāmiņas vairs nav.

Vai ir ģimenes, kurās runā latviski?

Vairs nē, ir ģimenes, kurās to varētu darīt, bet nē, nerunā.

Kāda ir bērnu vecāku attieksme pret latviešu valodas mācīšanos?

Kad sāku strādāt, bērniem bija nopietni jāmācās, arī mājasdarbi, tad vecāki teica, ka viņi nav ieinteresēti tik daudz darba un pūļu ieguldīt latviešu valodā, labāk krievu.

Tagad ir 23 bērni, tik daudz nekad nav bijis. Varbūt tas tāpēc, ka ir kādi labumi - ir stipendija labākajiem skolēniem, naudu saziedo no Baškīrijas aizbraukušie latvieši, otrs – reizi gadā ir iespēja ar bērniem kur aizbraukt, to nodrošina dažādi projekti – esam braukuši uz Augšbebriem (Omskas apgabala latviešu ciems), Latviju, Maskavu. Tas dod iespēju braukt tur, kur ir latvieši, var runāt latviski.

Latviešu kultūras dienas Maksima Gorkija vidusskolā Arhlatviešu ciemā Baškīrijā

Tu esi aizbraukusi puspasaulei pāri, lai mācītu latviešu valodu, centies pamodināt to labāko, kas viņos ir - uzdevuma lielums ir milzīgs.

Ja es tur pārstāvu savu tautu, tad ir būtiski parādīt to no labākās puses, lai nav tā, ka par latviešiem padomā tā, kā tos parāda viņu ziņās.

Vai viņi par to runā ar tevi, par ziņās redzēto?

Es par to ar viņiem neielaižos diskusijās. Attieksme dažreiz ir nievājoša.

Pirms trim gadiem mani izsauca uz policiju. Tā iestāde atgādināja stūra māju, šauri, tumši gaiteņi, atver durvis, tur sēž smaidīgs cilvēks formā, ir laipns un pieklājīgs, viņš skaidro, ka Latvijai un Krievijai nav labas attiecības, tāpēc jāzina, kādi elementi atrodas viņu teritorijā. Pusotrā stundā pajautāja  visu, ko cilvēkam var pajautāt – ģimene, darbs, kāpēc ar to un to komunicē, vārds uzvārds, e-pasts, ar ko komunicē.

Šogad prokuratūra palūdza manu līgumu, personisko lietu, paskaidrojumu, kāpēc pie manis brauc skolotāji, ko dara.

 Tevi šīs lietas nebiedē?

Nē, es nepierodu ne pie kā tāda, pie tā nav jāpierod. Es par to informēju Latviešu valodas aģentūru, vēstniecību, Krievijas latviešu kongresa vadītāju Laumu Vlasovu. Es jūtos aizsargāta, Latvijai nav vienalga par savu pilsoni Krievijā.

Kāda ir tava ieiešana skolas pedagogu kolektīvā? Tu strādā citādi?

Jā, ir citādi. Pirmkārt, es esmu Ilona, ne Ilona Voldemāra meita. Es esmu bērnus aicinājusi pie sevis uz mājām. It sevišķi ansambli, kur nodarbības notiek pēc stundām. Es viņiem dāvinu dāvanas un vedu saldumus no Latvijas, viņi ir mani mazie draugi. Ja mute netīra, iedodu salveti, ja krekls netīrs, runāju, ka esi pietiekami liels, lai pats par to parūpētos. Es bērniem ļauju arī sevi mācīt, ja ko rakstu vai saku nepareizi krieviski, viņi labo.

Sākumā es biju viena no skolotājām, kura pēc gada aizbrauks. Tagad nē, arī man ir atklātās stundas, kā citiem skolas pedagogiem, arī latviešu valodā man ir jāraksta tādi paši pārbaudes darbi kā citos priekšmetos.

Kādi ir tavi darbi?

Latviešu valoda, folkloras pulciņi, divreiz nedēļā eju pie Zvēru ģimenes mācīt dēlam latviski. Viņa mamma vāciete grib, lai bērns runātu latviski, bet tēvs ar bērnu nerunā latviski. Divreiz nedēļā ir pirts vakari, pirts nav duša, sagatavošanai nepieciešams laiks.

Jāstrādā arī sestdienās, tagad no septembra vairs nebūs mācības sestdienās, bet 10 gadus esmu strādājusi sešas dienas nedēļā.

Vai šobrīd liec nākotnes plānus?

Cilvēks domā, Dievs dara. Fiziski jūtu, ka grūti, jo es esmu viena. Pēdējos gados es aicinu pie sevis skolotājus, kas var skolēnu dzīvi padarīt interesantāku.

Mārtiņi Augšberos 2018.gada novembrī

Kas notiek ar bērniem, kas pabeidz skolu? Pagājuši 10 gadi, vai redzi sava darba augļus?

Nevienam nav bijusi interese par latvietību. Ir kāds 14 gadus vecs puisis, kad mēs rudenī bijām Augšbebros, viņš teica, ka gribētu mācīt latviešu valodu, bet tas nav viegli. Runa ir par to, ka nebūs, kas viņu atbalsta. Viņš  pērn uz Dziesmu svētkiem neatbrauca, jo vecāki nenokārtoja viņam pasi. Teicu, lai saka, ja nav naudas, bet viņi neizdarīja, es būtu palīdzējusi, esmu jau daudzreiz ģimenēm palīdzējusi, bet vecāki neteica.

Divas reizes ar bērniem bijām Latvijā uz Dziesmu svētkiem. Bija tādi, kuri atrada naudu vīzai un pasei. Es neesmu mamma, bet, ja manam bērnam būtu tāda iespēja, es meklētu naudu. Tā ir milzīga cīņa ar vecākiem, es sāku nogurt.

Es vairāk domāju par bērniem, ka viņiem ir iespēja iegūt ko vairāk nekā klasesbiedriem.

Labākā gadījumā mani skolēni ir aizgājuši uz universitāti mācīties vai mācīties vispār.

Jāņos cenšos savākt kopā agrākās ansambļa dalībnieces, un man prieks, ka viņas grib vismaz reizi gadā uzvilkt tautas tērpus.

Jāņi Arhlatviešu ciemā Baškīrijā

Esmu dzirdējusi viedokļus, ka šāda latvietības atdzīvināšana svešumā dzīvojošos latviešos ir nevajadzīga, labāk, lai liek viņus mierā un ļauj integrēties vietējā kultūrā. Situācija taču ir nedaudz absurda – bērnam mājās ir latvietis tēvs un latviete māte, un no Latvijas atbrauc skolotāja, lai viņam to pateiktu.

Zināmā mērā tā ir, bet mans darbs bērniem var būt noderīgs, jo es varu izdarīt to, ko neizdarīs ģimene. Raustīt? Es neuzskatu to par raustīšanu.

Es gribu parādīt, ka var dzīvot citādi – mīļie, dārgie, zelta baltie, skatieties, var dzīvot citādi!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti