Madara stāsta – katrs mēnesis viņu ģimenes dzīvē ir tik piepildīts, atskatoties varētu uzrakstīt grāmatu, un tā atspoguļotu, kur viņi ir bijuši un ko piedzīvojuši.
Abi vecāki strādā no mājām, un bērni labi redz, ko vecāki dara un var arī to novērtēt.
"Tagad, kad cilvēki strādā no mājām, tā ir viena no pozitīvām lietām. Līdz šim, kad vecāki gāja uz darbu, bērni nemaz neredzēja, kāds ir reālais vecāku darbs, kas tur notiek. Tagad redz un iespaidojas, un būvē savus sapņus,"
atzīst Mārtiņš.
Madara atklāj, ka reizēm bērni arī ieklausās vecāku darba sarunās un jautā, kāpēc teica tā vai tā un ko tas nozīmē.
Lai arī ģimene dzīvo plašā, gaišā mājoklī Rīgā, Mārtiņš atzīst, ka vēl īsti nav piepildīts sapnis par savu mājokli, jo sev kaut ko plānot ir daudz grūtāk, jo vienmēr gribas ko mainīt, īstenot citu jaunu ideju.
Madara atklāj, ka pilsētā šobrīd dzīvo ļoti racionālu apsvērumu dēļ, jo tā ir vieglāk sakārtot visus ģimenes loģistikas pasākumus. Ar laiku, visticamāk, viņiem būs ģimenes māja ārpus Rīgas un noteikti būs arī suns. Par savu suni šobrīd visvairāk sapņo Marta.
Raksturojot ikdienu, Madara atzīst, ka tā ir aktīva. Gandrīz katru dienu ir visādi piedzīvojumi. Jauno gadu ģimene sagaidīja Somijā slēpojot.
Mārtiņš ir iestājies arī Zemessardzē, un spilgts notikums bijusi nometne – nedēļa mežā, veicot dažādus uzdevumus. Tā bijusi jauna pasaule pretstatā ikdienai. Viņš izsaka cerību, ka iegūtās zināšanas un iemaņas nebūs jāpielieto militāri, bet Zemessardze daudz devusi prāta sakārtošanai saspringtos brīžos.
Pauls atzinīgi vērtē tēta izvēli, jo, ja tiešām vajadzētu aizstāvēt valsti, paps vismaz nedaudz jau zinātu.
Decembrī vēl bijuši bērnu Ziemassvētku pasākumi skolā, kur Paulam bijusi atbildīga loma uzvedumā, tāpat vecāki apmeklējuši Zemessardzes balli, kādus koncertus, satikušies ar radiniekiem. Aizvadītā gada decembrī atkal ar pilnu duku izbaudījuši, ka pēc pandēmijas drīkst doties visur, drīkst satikties.
Madara atzīst, ka cenšas būt aktīvi, lai nebūtu vienkārši sēdēšana pie televizora.
