Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir viens no visbiežāk sastopamajiem psihisko traucējumu veidiem bērnībā. Tas ir saistīts ar atipisku bērna centrālās nervu sistēmas attīstību un nobriešanu.
Sindromam raksturīgas uzmanības koncentrēšanas grūtības (uzmanības deficīts), hiperaktivitāte (motorisks nemiers) un impulsivitāte (impulsu kontroles traucējumi), kas traucē bērna sociālajai funkcionēšanai un ierobežo spējas veiksmīgi iekļauties izglītības sistēmā un citās vidēs.
Olgas stāsts
Viņš grib būt aktīvs, lekt kājās, skriet, dauzīties, bet ne katrā situācijā tas ir iespējams.
“Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma simptomi Aleksam parādījās trīs gadu vecumā. Es sāku ievērot, ka kaut kas ir citādi, jo viņš skaļi uzvedās, nevarēja ilgstoši lasīt grāmatu vai krāsot. Viņš visu laiku bija kaut kā jāieinteresē un jārāda viņam kaut kas jauns,” pieredzē dalās kāda zēna Aleksa māte Olga. “Alekss ir nepacietīgs, mēģina visu laiku pievērst sev uzmanību. Citreiz atslēdzas un dzīvo savā pasaulē, aizsapņojas. Viņu uzrunā, bet viņš ir kaut kur citur.”
Zēnam ir logopēdiskas grūtības, tādēļ lasīšana padodas grūti, toties gluži labi sokas ar matemātiku, mūziku un sportu. “Viņam patīk sev pievērst uzmanību, tad viņam atveras visa viņa iekšējā pasaule. Viņam, tāpat kā citiem šādiem bērniem, patīk skatuve, viņi ir ļoti harismātiski. Tādi bērni nevar nosēdēt mierā, viņiem visu laiku vajag kaut ko darīt. Un tad, kad viņiem nav interesanti, viņi sāk darīt arī blēņas un kādam piebakstīt.”
Olga uzsver pedagogu lielo lomu darbā ar šādiem bērniem: “Vajadzētu būt komandas darbam: es atnāku pie pedagoga un izstāstu, ka man ir tāds bērns, un pedagogam ir zināšanas, kā rīkoties. Ērti ir strādāt ar “ērtiem” bērniem, kas mācās, bet arvien vairāk ir arī tādu bērnu kā manējais. Ir jāmācās strādāt arī ar tādiem bērniem. Ir jābūt elastīgiem.”
