Par podiņmācību saruna Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studijā". Sarunā piedalās kognitīvi biheiviorālai terapeite Gunita Kleinberga, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas gastroenteroloģe Ieva Puķīte, Āgenskalna klīnikas pediatrs homeopāts Edgars Mednis.
Bērns, apgūstot podiņmācību, apgūst sociālās un emocionālās prasmes, mācās sevi kontrolēt un pārvaldīt.
Speciālisti uzskata, ka podiņmācību bērni apgūst labprāt, bet tad, kad tas notiek īstajā laikā. Šo prasmju apgūšanai nepieciešamas vecāku prasmes un zināšanas. Ja mamma ir pāraprūpētāja, tad podiņmācības process var būt apgrūtināts.
Ir divu veidu podiņmācības. Pirmā ir veselīga, respektējot vecumposmu, tas notiek no divu līdz četru gadu vecumam, tad bērns pats nosaka, kad iet uz podiņu. Pirms tam vecākiem jāstāsta, kas tas ir, jāskaidro bērnam. Tad ir mūsu sabiedrībā pierastā, ka vecāki nosaka gatavību - vecāki noliek bērnu uz podiņa un gaida.
Vecākiem jāiemācās bērnu pazīt un sajust viņa vajadzību iet uz podiņa. Mēs nevaram nosaukt vienu vecumposmu, bērni ir dažādi,” saka Mednis.
“Vecākiem jāzina savs bērns un arī jāzina bērna fizioloģija. To var izmantot un bērnam iemācīt. Sociālās prasmes tomēr ir jāmāca. Četri gadi ir tas vecums, kad šo funkciju var pildīt, bet ir bērni ar individuālās attīstības grafiku. Vecākiem jāvēro bērns, bērns arī izrādīs par to interesi, tā ir vecāku un bērnu sadarbība,” uzskata Puķīte.
Gunita Kleinberga saka, ka divu gadu vecumā bērns var sākt saprast šo kontroles mehānismu, pirms tam tas ir tikai reflekss. Četru gadu vecumā bērnam būtu jāapgūst prasme lietot tualeti, bet, protams, tas ir individuāli.
Pieaugušie parasti vēlas podiņmācības procesu paātrināt, bet to nedrīkst steidzināt.
Dažreiz bērnam ir bail iet uz poda, jo baidās no caurulēm vannasistabā, no skaņām, podā nolaižot ūdeni. Vecākiem jāpieņem bērna bailes un jāizvēlas cita veida pieeja – attiecīgs podiņš, skaidrojumus.
Kaku joku periodu izdzīvo visi bērni, šī posma izdzīvošana bērnam ļauj labāk saprast fizioloģiskus procesus. Tā ir daļa no seksualitātes.
Vecāki var rādīt piemēru un runāt par to, iemācīt saprast, ka tajā nav nekā slikta un nepareiza.
Laiks, ko atvēl podiņmācībai, ir ļoti individuāls.
