Izrādās – sākās tas viss ar vienu mazu siltumnīciņu, kurā Ronalds čili audzēja pats sev, jo viņam tie vienkārši garšoja (līdzīgi kā vairumam latviešu gurķi un tomāti). Pēc kāda laiciņa ar izaudzēto ražu jau varēja cienāt draugus, bet ar ziemai sagatavotajiem krājumiem – braukt uz mājražotāju tirdziņiem.
Starp citu – interesanti, ka latvieši par čili joprojām zina tik maz, ņemot vērā, ka slavenais jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs uz Eiropu tos atveda kopā ar kartupeļiem. Neslēpšu, ka arī manā prātā čili līdz šim iedalījās zaļajos un sarkanajos. Bet, kā smejas Ronalds, – tā ir tipiskā latviešu uztvere. Kaut patiesībā krāsai nav nekādas nozīmes, visu nosaka šķirne.
Un šobrīd "Burka & Ledus" saimniecībā, Jelgavas novada Valgundes pagastā, četrās milzīgās siltumnīcās aug jau vairāk nekā 60 čili šķirnes – no pavisam maigām līdz super asām, un apbrīnas vērts ir gan to izskats un forma, gan krāsu nianses.
Sezonas laikā – no jūnija beigām līdz oktobra izskaņai – saimnieki gaida arī ciemiņus, ir gatavi izvadāt ekskursijā pa siltumnīcām, parādīt un, protams, iedot nogaršot arī dažāda stipruma čili.
Lielākā daļa čili asuma slēpjas sēkliņās un baltajā membrānā. Tomēr tas nenozīmē, ka var paņemt jebkuru čili un mēģināt to pagaršot. Martins, protams, pamēģināja, bet tikai ar halapenjo, un tad Ronaldam bija jāskrien pēc laima. Jo tieši laims, citrons, rīsi, kefīrs vai piens, maize un sāls ir lielākie palīgi, ja mutē jādzēš ugunsgrēks. Diemžēl cilvēki nereti joprojām mēģina to apslāpēt ar ūdeni, gala rezultātā panākot gluži pretēju efektu. Jo kaspicīns jeb viela, kas atbild par aso garšu, ir kā bišu vasks, ko ar ūdeni nomazgāt nevar.
Protams, halapenjo īstiem aso ēdienu cienītājiem ir sīkums. Arī Skovila skalā, ar kuras palīdzību tiek mērīts čili asums, šie pipari atrodas vienā no zemākajām pozīcijām ar asuma atzīmi 2000–5000. Kamēr pasaulē asākajam čili Carolina Reaper tie ir jau 2 miljoni vienību. Arī šāds brīnums aug Ronalda siltumnīcās. Starp citu – starp čili audzētājiem pasaulē norisinās tāda kā nebeidzamā cīņa – kuram izdosies izaudzēt visasāko čili. Un droši vien tas ir tikai laika jautājums, kad Ginesa rekordu grāmatā Carolina Reaper nomainīs Dragon’s Breath vai kāds cits pēdējo gadu atklājums. Te gan uzreiz jābrīdina, ka ar tiem nav nekādi joki, un ekskursijas degustāciju daļā pašus asākos piparus uz mēles ļauj likt tikai zinātājiem. Taču iedrošinājumam jāpiebilst, ka pie asuma var pierast, un jo biežāk cilvēks izvēlas šādus ēdienus baudīt, jo uzņēmīgāks pret asumu kļūst. Ne velti Ronalda klientu vidū ir arī tādi, kuri halapenjo grauž kā marinētus gurķus.
Zinot, ka Ralfam un Martinam degustāciju daļa ekskursijās mēdz būt viena no mīļākājām, bijām mazliet noraizējušies, taču izrādījās – lieki. Jo šoreiz piedzīvojums arī bez ierastās izēšanās viņus patiesi aizrāva un sajūsmināja. Ņemot vērā mūsu pastiprināto interesi par kulināriju, brīnījāmies, kā līdz šim vēl nebijām par šo saimniecību neko dzirdējuši. To droši vien nesaprot arī Kalnciema ielas un Vidzemes tirgus apmeklētāji, jo Ronalds tur ir biežs viesis – sezonā ar svaigiem čili, bet nesezonā ar dažnedāžādām mērcītēm, marinējumiem un visādiem citādiem izgudrojumiem, kas ēdienam piešķir gan īpašas garšu nianses, gan patīkamu aromātu. Starp citu – izaudzēt čili var ikviens, kaut vai mājā uz palodzes. Mēs pamēģinājām, mums sanāca! Bet pēc vienas no īpašajām mērcītēm gan brauksim pie Ronalda, jo esam kļuvuši no tās pozitīvi atkarīgi.
