Gleznas noslēpums
Atceros kādu nu jau desmit gadu senu notikumu Rīgā, mākslas muzejā "Rīgas birža". Viens no lielākajiem mūsdienu mecenātiem Boriss Teterevs, kurš kopā ar sievu Ināru ir dibinājis Borisa un Ināras Teterevu fondu, uz Rīgu bija ataicinājis poļu izcelsmes amerikāņu mākslinieku Lehu Majevski. Notika Majevska personālizstādes atklāšana. Muzeja zāle bija pilna ar cilvēkiem. Kā jau parasti, bija arī cienasts un vīns. Viesi, un es to vidū, ātri sapratām, ka tā nopietni izstādi aplūkot jānāk kādā citā laikā, tās atklāšana ir vairāk laiks, lai satiktu paziņas izstādes kontekstā. Tovakar uz vienas no muzeja sienām bija izveidots liels ekrāns, un uz tā tika projicēta Pītera Brēgela Vecākā glezna – "Ceļš uz Golgātu". Kāda bija mūsu, skatītāju, reakcija? Sākotnēji ļoti neitrāla. Esam jau pieraduši, ka mūsdienu mākslinieki mēdz būt nedaudz ekscentriski. Un, ja tā, tad kas liedz savā personālizstādē rādīt Brēgela gleznas reprodukciju? Taču ātri vien skatītāji pamanīja, ka reprodukcija nav īsti reprodukcija. Tā izrādījās inscenēta gleznas animācija. Gleznas personāži uz ekrāna lēni pārvietojās.
Jautāsiet, kāds sakars šim stāstam ar šīsdienas raksta tēmu un manu aicinājumu kādreiz pamainīt skatpunktus uz pasauli? Vistiešākais, un to tūlīt sapratīsiet.
Izstādes atklāšanā bija klāt arī pats Lehs Majevskis, un, lūk, ko viņš mums izstāstīja par šīs animācijas tapšanu. Kad viss bijis sagatavots filmēšanai (un to izdarīt nebija vienkārši – gleznā redzamo personāžu skaits tuvojas pieciem simtiem), mākslinieks ar operatoru esot sākuši meklēt vietu, no kurienes filmēt. Lai to izdarītu, sākotnēji viņi ar dažādiem objektīviem no dažādām vietām esot uzņēmuši "kaudzi" fotogrāfiju, meklējot labāko skatpunktu. Taču, studijā pētot attēlus, esot piedzīvota pilnīga katastrofa. Neviens no attēliem nav bijis pat attāls atspulgs tam noslēpumainajam vai pat mistiskajam iespaidam, ko rada glezna.
Lai glābtu situāciju, Majevskis ar kolēģiem ķērušies pie zinātnes un sākuši analizēt gleznu no ģeometriskās perspektīvas viedokļa itāļu renesanses mākslinieka Filipo Brunelleski, kuru uzskata par šīs metodes aizsācēju, stilā. Šī metode tīri praktiski ļauj atrast to punktu, kurā gleznojot atradies mākslinieks.
Pārsteigums esot bijis liels. Nav viena punkta, kurā gleznojot būtu atradies Brēgels. Šādi skatu punkti esot bijuši septiņi! Te arī atslēga, kāpēc gleznā redzamais šķiet tik interesants un noslēpumains. Tad nu arī Majevskis ar operatoriem vēlāk animēto ainu esot filmējis no vairākiem skatpunktiem vienlaikus, pēc tam visu samontējot vienā veselā animācijā, ļaujot skatītājam izbaudīt to fascinējošo sajūtu, kas pārņem, skatoties uz gleznas oriģinālu.
Tas, ko es gribu ar šo teikt, – lai iegūtu pilnasinīgu skatu uz pasauli, ir ne tikai vēlams, bet pat absolūti nepieciešamas savienot šos daudzos eksaktos, humanitāros, varbūt pat reliģiskos skatpunktus, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par pasaules daudzajām šķautnēm. Turklāt ir svarīgi spēt apvienot daudzos skatpunktus nevis kā konkurējošus, bet gan kā savstarpēji papildinošus.
Tad pasaule kļūst skaista savā daudzkrāsainībā un noslēpumainībā.
Vēl viens skatpunkts
Pievienosim vēl vienu skatpunktu vai perspektīvu, šoreiz no Austrumiem – Senās Ķīnas, un īsi ieskicēsim dažas lietas, kas man šķiet interesantas Laodzi traktātā "Sacerējums par Dao un De".
Traktāts radies apmēram 600 gadu pirms mūsu ēras. Par tā autoru Laodzi pētniekiem nav īstas vienprātības, vai tā ir vēsturiska persona, kas dzīvojusi Senajā Ķīnā, vai varbūt tomēr mītiska. Teksta nozīmību un popularitāti Rietumu pasaulē ļauj nojaust arī fakts, ka darbs ir tulkots latviešu valodā un eksistē pat divi neatkarīgi tulkojumi. Pirmais ir filozofa Viļņa Zariņa tulkojums, tam sekoja sinoloģes Jeļenas Staburovas veidots tulkojums. Ja kādam rodas interese par šo grāmatiņu, es ieteiktu sākt ar Viļņa Zariņa tulkojumu. Iespējams, ka profesores Staburovas tulkojums ir valodnieciski precīzāks, bet Zariņa teksts lasītājam noteikti ir daudz vieglāk uztverams.
Leģenda vēsta, ka Laodzi esot bijis valsts arhivārs un kādā brīdī, vīlies valsts pārvaldē, viņš esot nolēmis valsti pamest. Taču uz robežas esot aizturēts. Sargi vecajā vīrā esot atpazinuši viedu skolotāju un esot viņam ļāvuši doties tālāk tikai ar nosacījumu, ka viņš savu līdz tam tikai vārdos pausto mācību pierakstīs un atstās to valstī saviem skolniekiem lietošanai. Tā, lūk, saskaņā ar skaistu leģendu esot radies šis teksts.
Sacerējums par Dao un De ir astoņdesmit viena īsa stāsta vai pat aforisma apkopojums. To saturiskā saistība nav ļoti stingra. Man to lasīšana zināmā mērā asociējas ar viena autora dzeju krājuma lasīšanu. Arī tur katrs dzejolis var šķist dzīvojošs neatkarīgu dzīvi, taču, izlasot visu krājumu, rodas vienots priekšstats gan par autoru, gan par vēstījumu.
Par ko vēsta sacerējums, un kādēļ tas varētu interesēt katru no mums? Tas, protams, ir nepateicīgs mēģinājums – interpretēt tekstu, jo katrs tajā atradīs kaut ko citu viņu uzrunājošu. Teksts kopumā ir par to, kā dzīvot vienkārši, saskaņā ar lietu dabisko kārtību, dzīvot spontāni. Teksta viens no svarīgiem jēdzieniem ir bezdarbība. Taču tā nav bezdarbība, kad neko nedara, tukši slinko. Tas ir veids, kā dzīvot, sekojot savai intuīcijai. Tā mudina cilvēkus atteikties no pārmērīgām vēlmēm, pieķeršanās un egoisma virzītiem centieniem, tā vietā izkopjot tādus tikumus kā pazemība, līdzcietība un mērenība.
Šī nav vienīgā pareizā dzīvošanas recepte. Atcerēsimies tikko rakstīto par dažādajiem skatpunktiem. Un, ja nu tā ir gadījies, ka arī jūsu ikdiena ir saspringta un darba grafiku, projektu termiņu pārsātināta, tad, nenoniecinot un neatceļot straujo dzīves ritumu, pielikt klāt vēl vienu skatpunktu, kuru mums piedāvā Laodzi, varbūt ir noderīgi, lai dzīvošanu padarītu krāsaināku.
Cerot ieinteresēt grāmatu palasīt, tomēr gribu parādīt divus piemērus no teksta un pavisam īsi komentēt. Viļņa Zariņa tulkojumā "Sacerējums par Dao un De" iesākas šādi:
"Dao, ko iespējams apjēgt,
Nav mūžīgi esošais Dao.
Vārds, ko iespējams pateikt,
Nav mūžībai sacītais vārds."
Starp citu, Dao nereti tiek tulkots kā – ceļš. Ko saka šīs rindas? To skaistums slēpjas arī tajā, ka katrs šajās rindās spēj izlasīt kaut ko citu, tikai sev tuvu. Taču viens no vēstījumiem ir par to, ka tas, ko mēs spējam saprast par sevi un pasauli – cilvēka vietu un nozīmību pasaulē –, ir tikai attāls mēģinājums pietuvoties mūsu eksistences patiesajai jēgai. Teikts nedaudz ar patosu, bet tomēr vērts par to padomāt. Arī par to, ka, kaut ko ietērpjot vārdos, mēs to spējam pavēstīt citiem, bet tai pašā laikā vārdos nav iespējams izteikt visu to sajūtu un priekšstatu gammu, ko gribētu nodot savam klausītājam vai lasītājam – vārds, ko iespējams pateikt, nav mūžībai sacītais vārds.
Un otrs piemērs no "Sacerējuma par Dao un De". Nereti šīs rindas tiek uzskatītas par skaistākajām visā sacerējuma tekstā:
"Trīsdesmit spieķu saistīti vienā rumbā,
Ratu vieglumu nosaka tukšums starp tiem."
Turklāt šajā gadījumā (ķīniešu oriģinālā vēl vairāk nekā Viļņa Zariņa tulkojumā) ir skaidrs, ka ar tukšumu tiek saprasta rumba, rata centrālā daļa, kas ļauj rata riteni uzlikt uz ratu ass. Tātad apaļais tukšums rumbas centrā ir riteņa galvenā jeb tā eksistences būtība. Tieši tukšums notur ratu riteni uz ass. Bez tukšuma nebūs ratu.
Un teksts turpinās:
"… podnieki mīca mālu, lai veidotu traukus,
Lietojams tikai trauku iedobums.
… Esamība ir manta, bet lieto neesamību."
Trauka būtība ir tukšums. Tikai tukšums ir lietojams. Tādēļ arī teksta nobeigums – esamība ir manta, bet lieto neesamību. Svarīgais ir tas, ko neievērojam. Tukšumu ratu rumbas vidū mēs neievērojam. Ja gribam saprast to, kas notiek pasaulē ap mums, tad nepietiek, ja pievēršam uzmanību tikai priekšplānā redzamajam. Būtība var būt nepamanāma. Tā var būt šis izšķirīgi svarīgais tukšums, ko jāmācās ieraudzīt.
- Laodzi. Sacerējums par Dao un De (Daodedzin); Viļņa Zariņa tulkojums, 164 lpp., Rīga, Zvaigzne 1986
- Laodzi, Dao un De kanons; Jeļenas Staburovas zinātnisks tulkojums no senķīniešu valodas, 231 lpp., Neputns, 2009
- Mārča Auziņa priekšlasījuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā par Dao un De audioieraksts Soundcloud vai Spotify.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
