Eiropa ir pārpludināta ar narkotikām – tā secināts Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra 2023. gada ziņojumā, konstatējot, ka nelegālās narkotikas ir visur un ka tirgū var atrast gandrīz jebkuru psihoaktīvu vielu. Bažas izskan arī par terapeitisko psihedēlisko līdzekļu izplatību, tostarp psilocibīnu, ko iegūst no sēnēm.
Psilocibīna sēnes sarunvalodā tiek dēvētas par "burvju sēnēm", bet pats psilocibīns varot atbrīvot pacientu no depresijas simptomiem. Diskusijas par psilocibīna izmantošanu medicīnā depresijas pacientu ārstēšanai virmojušas jau labu laiku, un dažās vietās pasaulē šādu ārstēšanu jau sāk piekopt.
Utināns skaidroja, ka psilocibīnu depresijas ārstēšanai izmanto, kombinējot ar psihoterapiju vai mūzikas terapiju, un tā lietošana ārstnieciskos nolūkos notiek tikai un vienīgi speciālista pavadībā.
"Pirms katra seansa ir situācijas skaidrojums, ko gaidīt un kā reaģēt, ja briesmīgas halucinācijas un balsis sāk izpausties. Tad ir pats ceļojums, kas ir pacientam vienatnē. Viņam pat tiek uz acīm uzlikta maska. Pēc tam atkal notiek apstrāde, integrācija, – kā integrēt to, ko viņš redzējis, lai nepaliktu nepareizi secinājumi par dzīvi, kas varētu ietekmēt uzvedību," procesu aprakstīja Utināns.
Izmantojot psilocibīnu, tiek panākts, ka domāšanā pieslēdzas dažādi smadzeņu garozas centri, un cilvēks savām problēmām ierauga citus risinājumus, jo pie depresijas vai trauksmes traucējumiem cilvēkiem ierasti ir sašaurināta uztvere, tuneļveida redze. "Vai nu kāds redz vienīgi bezizeju, vai tikai mikrobus, vai vēzi, kas viņu apdraud. Psilocibīnu partnerattiecībās arī izmanto pāru terapijā, kad kāds savu partneri redz tikai kā neuzticīgu, ir pārņemts ar agresīvu greizsirdību," norādīja Utināns.
Lūkojoties uz šamanismu, psilocibīna un citu psihedēlisko līdzekļu lietošanu var uzskatīt par vienu no senākajām mentālo traucējumu ārstniecības metodēm, bet šobrīd Austrālija ir pirmā un vienīgā valsts pasaulē, kurā psihiatriem ir atļauts izrakstīt psihedēliskus līdzekļus depresijas ārstēšanai, ja vien citi medikamenti nav līdzējuši.
Vienlaikus 2019. gada nogalē arī ASV Pārtikas un zāļu pārvalde paziņoja, ka psihedēliskais psilocibīns varētu būt revolucionārs līdzeklis smagas depresijas ārstēšanā. Psilocibīna injekcijas jau ir lietotas klīniskajos izmēģinājumos ASV, bet šī gada sākumā varēja lasīt, ka Oregona kļuvusi par pirmo ASV štatu, kur legalizēta psilocibīna ārstnieciska lietošana.
Galvenās bažas saistībā ar psilocibīna plašu lietošanu tomēr joprojām saglabājas – ietekme uz cilvēku ilgtermiņā. Ņemot vērā, ka šī viela kopš pagājušā gadsimta 50.–60. gadiem ir aizliegta, tās ietekme ilgtermiņā nav pietiekami pētīta.
"Mums nav zināmi visi ilgtermiņa efekti, kādi var būt. Otra lieta ir tāda, ka var būt kaut kāda nesakarīga uzvedība, provocēties psihozes.
Tajā skaitā nesakarīgas domāšanas dēļ cilvēks var izlēkt pa logu. Medicīna un zinātne ir konservatīva, tai ir jāievēro piesardzība. Skaidrs, ka pasaule lēnām skatīsies, kas sanāks Austrālijā, kas sanāks Oregonā, pamazām vāks datus, arī negatīvos rezultātus. Bet ļoti svarīgi ir ilgtermiņa rezultāti, kas būs pēc 10 un 20 gadiem ar lietotājiem. Vai viņiem pietiks, ka viņi vienreiz gadā izmēģina, vai viņi sāks gribēt biežāk – divreiz, trīsreiz, piecreiz un tad 365 reizes gadā? Var veidoties arī fizioloģiska atkarība, var veidoties psiholoģiska atkarība," skaidroja Utināns.
Psihiatrs vērtēja, ka tas, visticamāk, aizņems gana ilgu laiku, kamēr starp visām valstīm, visu etnosu un rasu cilvēkiem būs pietiekami liela populācijas atlase, kas būs izmēģinājusi šo preparātu kontrolētos apstākļos un fiksējuši savu ietekmi. Tāpat jāpēta ilgtermiņa efekti, kas prasa kā minimums 20–30 gadus.
"Principā psilocibīns ir ļoti līdzīgs LSD, tie ir analogi, bet LSD ir spēcīgāks. Ko nozīmē spēcīgāks – ļoti mazas devas izsauc līdzīgu efektu. LSD vairāk darbojas arī uz dopamīna receptoriem nekā psilocibīns. Tātad, jo vairāk receptoru tiek iesaistīts, jo tā klīniskā aina ir, teiksim, jauktāka un neskaidrāka. Mēs visi savā starpā atšķiramies ar to, ka mūsu receptoru skaits ir ļoti dažāds. Arī tā caurlaidība no asinīm uz smadzenēm, saucamā hematoencifāliskā barjera, ir mums atšķirīga. Tāpēc tie efekti nav paredzami," norādīja Utināns.
Kā zināms, narkotiskās vielas jau tagad tiek izmantotas medicīnā, piemēram, promedols un morfīns sāpju noņemšanai, taču to lietošana tiek strikti ierobežota, lai ilgtermiņā neradītu pretēju efektu – sāpju palielināšanos.
"Narkotiskās vielas rada fiziskās abstinences sindromu. Mūsu smadzenes pašas izstrādā tādas narkotiskās vielas kā endorfīnus, kas ir endogēnais morfīns tulkojumā, bet narkotikas saistās ar opiātu receptoriem, un tad organisms sāk mazāk ražot pats šos endorfīnus, un cilvēku sāk mocīt sāpes. Tad rodas tāds simptoms kā allodīnija – jūsu organisms vairs neizstrādā pretsāpju vielas un arī garastāvokli uzlabojošas vielas. Tad, kad organisms pārstāj ražot [endorfīnus], jo cilvēks visu laiku uzņem eksogēni šīs vielas, viņu sāk mocīt sāpes. Tikko viņš [narkotiskās vielas] neieņem, tā viņu sāk mocīt sāpes, slikts garastāvoklis un visi pārējie fiziskās abstinences simptomi," skaidroja Utināns.
