Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Kristietībā, kas mums daudz tuvāk, mēs labi saprotam, cik dažāda tā mēdz būt. Katolicisms vai koptu baznīca Āfrikā, luterānisms vai armēņu ortodoksālā baznīca. Tās daudz kas vieno, bet tajās ir arī ļoti daudz atšķirīga un pat savstarpēji pretrunīga.
Muhameds un viņa pēcteči
Tādēļ šoreiz, ņemot vērā, ka nesenie notikumi ir saasinājuši interesi par musulmaņu pasauli, nedaudz par diviem galvenajiem islāma novirzieniem. Kas vieno un kas atšķir tos musulmaņus, kas sevi uzskata par sunnītu novirzienam piederošiem, no tiem, kuri ir šiīti? Uzreiz jāteic, ka islāms ir pati jaunākā no trim ticībām, kas radušās Tuvajos Austrumos – kristietības, jūdaisma un islāma. Tas radās mūsu ēras septītajā gadsimtā, un šīs ticības izveidotājs ir pravietis Muhameds, kurš saskaņā ar islāma tradīciju dievišķas atklāsmes brīdī saņēma no musulmaņu dieva Allāha vēsti, kas vēlāk tika pierakstīta. Tā radās musulmaņu svētie raksti – Korāns. Tā kā Korānu pravietim Muhamedam saskaņā ar islāma tradīciju Allāhs nodeva tiešas atklāsmes ceļā un tas notika arābu valodā, tad par Korāna patieso un tādēļ svēto versiju visā arābu pasaulē uzskata tikai tekstu arābu valodā. Tulkojumi netiek uzskatīti par svētiem rakstiem, bet tikai par to interpretāciju. Starp citu, gandrīz visi islāma pētnieki ir pārliecināti, ka Muhameds ir vēsturiska persona.
Bet, kā jau visas lielās reliģijas, attīstoties tās sadalās novirzienos. Tā notika arī ar islāmu.
Pēc pravieša Muhameda nāves mūsu ēras 632. gadā radās neziņa par Muhameda pēcteci. Jautājums nebija vienkāršs. Tajā laikā Muhameds bija izveidojies ne tikai par reliģisku līderi, bet arī par vadoni, kas bija daudz darījis, lai arābu tautas apvienotu. Viņš lika lietā gan politisku diplomātiju, gan arī uguni un zobenu – karojot. Nelaime bija tā, ka Muhamedam nebija dēlu – tiešu dinastijas pēcteču. Tomēr viņam bija meita Fatima, kas bija precējusies ar Muhameda onkuļa dēlu Ali. Tātad Ali bija ne tikai pravieša Muhameda znots, bet, lai arī ne ļoti tuvs, tomēr asinsradinieks.
Muhameds bija devis nepārprotamas norādes, ka islāma tradīcijā viņš ir pēdējais pravietis un vairāk islāma praviešu nebūs. Pēc viņa nāves daudzi uzskatīja, ka tieši Ali kā Muhameda asinsradiniekam ir jākļūst par Muhameda pēcteci – kalifu. Pats vārds kalifs arābu valodā nozīmē pēctecis, mantinieks.
Taču, kamēr Ali gatavoja Muhameda apbedīšanu, cita islāmticīgo grupa sanāca apspriedē un, apšaubot, ka kalifa tituls jāpārmanto Muhameda asinsradiniekiem, izvēlēja savu kalifu. Par to kļuva Abū Bakrs, viens no Muhameda tuvākajiem līdzgaitniekiem, taču radnieciski ar viņu nesaistīts. Pēc diviem gadiem Abū Bakrs mira, un pēc viņa par otro kalifu pēc Muhameda nāves kļuva Umars, kuru savukārt noslepkavoja viņa paša apsardze. Umaru nomainīja Osmāns. Pēc Osmāna nonāvēšanas arābu cilšu nesaskaņu rezultātā 656. gadā pie varas nonāca sākotnēji malā nostumtais Muhameda znots Ali. Varētu šķist, ka sākotnējā vēlme veidot pravieša Muhameda dinastiju jeb asinsradinieku līniju kalifu izvēlē beidzot ir realizējusies. Taču tā nenotika; klani turpināja cīnīties par varu, un šī cīņa beidzās ar lielu kauju, kur pilsoņu karā kaujas laukā satikās divas armijas. Nevienai neizdevās uzvarēt, un tika noslēgts pamiers sarunu vešanai. To gaitā Ali tika nogalināts. Tā nu visi kalifi savas dienas beidz vardarbīgā nāvē.
Daudzi uzskatīja, ka pēc Ali kalifa, tātad pēcteča, tituls pienākas viņa dēlam un Muhameda mazdēlam Huseinam. Muhameds Huseinu ļoti mīlējis un bērnībā mēdzis ar viņu daudz spēlēties. Taču pa ceļam uz Meku, pilsētiņā ar nosaukumu Karbala, arī viņš tika noslepkavots. Tāds asiņains islāma kalifu vēstures pirmsākums.
Kā redzam, cīņa par varu turpinājās. Un vārdi "par varu" šeit ir izšķiroši. Priekšplānā nav reliģisku nesaskaņu vai diskusiju par pareizu Korāna tulkošanu, interpretāciju. Runa ir par varu – par to, kurš būs nākamais kalifs. Tas šo islāma vēstures daļu un novirzienu veidošanos atšķir no līdzīgiem procesiem kristietībā, kur diskusiju fokuss parasti ir bijis vērsts uz doktrīnu, piemēram, strīdoties, kā jāizprot Svētās Trīsvienības – Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara – jēdzieni.
Divi virzieni
Pie kā tas viss galu galā novedis? Mūsdienās ir divi galvenie islāma virzieni. Sunnīti, ļoti shematiski runājot, par galveno uzskata pēctecību, ko nosaka ticīgie un viņu līderi, iespēju robežās visiem vienojoties par vienu kandidātu un izvirzot līderi pēc consensus principa. Savukārt islāma šiītu tradīcijā kalifus un zināmā mērā arī imamus, kas vada reliģiskās ceremonijas, nosaka pēc dzimtas pēctecības un asinsradniecības ar pravieti Muhamedu.
Šobrīd arābu pasaulē dominē sunnītu novirziens. To par savu atzīst apmēram 90% no visiem islāmticīgajiem. Šis virziens dominē tādās lielās valstīs kā, piemēram, Ēģipte, Pakistāna, lielākajā musulmaņu valstī (pēc ticīgo skaita) Indonēzijā un arī Turcijā. Arī Palestīnā dzīvojošie arābi pamatā sevi pieskaita pie arābu pasaulē dominējošā sunnītu novirziena.
Otrs musulmanisma lielais novirziens, kura sekotājus sauc par šiītiem, lai arī ir mazākumā ar apmēram 10% no visiem islāmticīgajiem, ir ļoti ietekmīgs. Šiīti ir dominējošā islāma sekta tādās ļoti bagātās un pasaules naftas rezervju lielu daļu kontrolējošās ietekmīgās arābu pasaules valstīs kā Irāna, Irāka, Azerbaidžāna, arī Apvienotie Arābu Emirāti.
Diezgan pasen kādas konferences laikā es pabiju Irānā. Tur vienu no šīs tradīcijas iezīmēm var redzēt ļoti uzskatāmi. Imami, kas kalpo mošejās, tiek iedalīti divās grupās. Tie, kas ir tieši pravieša Muhameda pēcteči, drīkst nēsāt melnas krāsas galvas apsējus – turbānus. Savukārt tie imami, kas nevar lepoties ar piederību Muhameda dzimtai, nēsā baltas krāsas turbānu. Šīm atšķirības pazīmēm ir ne tikai simboliska nozīme vien. Saskaņā ar šiītu tradīciju Korāna autoritatīvi skaidrotāji ir tikai imami, un viņu vidū vislielākā autoritāte pieder tieši melno turbānu īpašniekiem jeb pravieša Muhameda pēctečiem.
Vēl viena nianse un pat pretruna, kas ļauj izprast atšķirības, arābu valstīs ir tāda, ka manis pieminētās Irānas iedzīvotāji sevi neuzskata un nesauc par arābiem.
Viņi etniski pieder pie persiešu tautas un runā farsi jeb persiešu valodā. Šī valoda nav saistīta ar arābu valodu grupu, bet, lai arī tas var šķist nedaudz negaidīti, pieder pie indoeiropiešu valodu grupas, pie kuras citā zarā pieder arī latviešu valoda.
Turpretī sunnītu tradīcijā galvenā autoritāte pieder īpašos islāma garīgos semināros skolotiem tradīcijas un tekstu zinātājiem.
Lūk, cik dažāds var būt islāms! Mūsdienu pasaulē viegli var pamanīt šīs atšķirības un nereti sarežģītās savstarpējās attiecības starp dažādajām arābu pasaulei piederošajām valstīm.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
