Pirmajos gados Junkara saviem mācekļiem uzdevusi ļoti konkrētus uzdevumus. Pēdējos gados - pēc pamatu apgūšanas - katrs glezno to, kas tuvāks sirdij.
Junkara uzskata, ka iemācīties gleznot var jebkurā vecumā, ja vien cilvēks tiešām jūt, ka viņam tas ir nepieciešams un pietiek neatlaidības virzīties uz nosprausto mērķi.
"Mums ir katram savs rokraksts; lai vai kā, bet mūs var pazīt katru individuāli, mēs nekopējam Laimdotu un Laimdota mūs uz to arī tā kā, nevar teikt, nespiež, bet nevedina," stāsta studijas dalībniece Dace Grundmane.
Reizi nedēļā Ugāles Mākslas studijas dalībnieki tiekas gleznošanas klasē ēkā, kur izvietota arī bibliotēka un Ugāles Mūzikas un mākslas skola. Vasarās notiek plenēri. Kopīgi ar skolēniem tiek izmantota arī izstāžu zāle.
"Tad mēs kopā apspriežam, kad te sanes dažreiz kādi trīs autori darbus, tad mēs pilnīgi visi kopā pētām, un tad mums tāda ļoti skaista svētku, sajūta," par kopīgo darbu stāsta Junkara.
Iemesli, kādēļ cilvēki izlemj ieguldīt laiku un līdzekļus glezniecības apguvē, ir dažādi. Bieži vien tas ir kāds sens, nepiepildīts sapnis, kuram agrāk nav pieticis uzņēmības un laika.
"Es dzīvoju viensētā Rāpatu ciemā, un es gribēju izrauties no mājām. Es domāju, ka es nespēšu, vai man vispār to vajag, bet tagad man to vajag," par savu motivāciju runā Arīda Mekša.
Savukārt Larisa Zariņa stāsta, ka sākumā piedalījusies plenēros un pēc tam jau nokļuvusi strādāt mākslas skolā.
Mākslas studijas dalībnieki ierodas gan no blakus pagastiem, gan Talsiem, Kuldīgas un Ventspils, ir arī vietējie, ugālnieki. Par godu studijas 10 gadu jubilejai kopīga izstāde bija aplūkojama Ventspilī, Pārventas bibliotēkā.
