Arnis Krauze: Kā jūs vērtējat manu kolēģu darbu šobrīd radio un televīzijā? Kā jūs, ikdienā dzirdot ziņas, dzirdot žurnālistus, vērtējat ne vien to, par ko viņi stāsta, bet – kā viņi stāsta?
Anta Rugāte: Jā. Ja ir runa par to, ko stāsta, tad man tas ir jādzird, jo es šeit vēl esmu, es dzīvoju, man ir jāredz un jāsaprot, un man ir šī informācija nepieciešama. Taču tad, kad ir tā otra puse, – kā stāsta, – nu, man vienmēr ir iespēja izmantot tehnikas iespēju – to izslēgt. Varbūt tas ir pārāk skarbi. Ir cilvēki, kuriem ir Dieva dota bagātība – brīnišķīga balss, labs tembrs. Ja vēl tam ir klāt bijis labs darbiņš, tad tā ir viena bauda. Ne tikai saturu, bet arī formu baudīt.
Ja runājam par darbu pie mikrofona, kas bija jūsu pirmie skolotāji?
Radio. Radio ir mana lielā māja, televīzija [bija] pēc tam, jo bilde, protams, izmaina nedaudz to formātu, kā mēs runājam, bet būtība nemainās. Radio bija izcilas balsis, radio bija izcilas personības – kolēģi, kuri atšķīra informāciju, kurā bija propaganda un aģitācija, jo no tās nekur nevarēja izbēgt. Tas bija viņu vienīgais laiks, un viņiem bija tajā laikā jāizpauž savi talanti, ko Dievs bija devis, jo tas, ko Dievs devis, tas ir jāatdod citiem. Jo ne tikai dzīves laikā, bet arī pēc tam aiziedams, tu jau nekur nevari likt to visu, tas jāatstāj šeit. Es nevarētu to nosaukt, ka viņi dzīvoja dubultu dzīvi... Ja šodien es to varētu piebilst, tad to es nevarētu teikt, un mēs arī neviens nevarējām to teikt tajos laikos, 60. gados, kad es šeit atnācu.
Tad sanāk, ka jums bija vien 17 gadi, kad jūs te pieteicāties?
Jā, es pabeidzu vidusskolu 17 gadu vecumā. Man bija desmitgade – tas, ko sauc par vienīgo eksperimentālo gadu latviešu skolās Latvijas PSR, kad mēģināja pielāgot tāpat kā krievu skolās, kur bija jāmācās 10 gadus. Eksperiments laikam izdevās, tāpēc ka mēs, kas esam pabeiguši šīs 10 klases, – ir ļoti daudz cilvēku, kuri tieši ar to ieguva laiku, bet kuri nepazaudēja neko, jo tā programma, ko mums mācīja 10., 11. klasē, tika saspiesta, bet neko vairāk jau nevarēja iegūt. Visu cilvēks nes no bērnības, bērnība baro visu mūžu.
Kā jūs atminat savu ienākšanu šeit, Doma laukumā, kur pie mikrofona bija jau toreiz leģendāras balsis – Lauma Amatniece, Dzidra Liepiņa un vēl, un vēl?
Un vīru balsis, kuras mani fascinēja! Mani vairāk pat mācīja vīriešu balsis. Varbūt tāpēc, ka man kā sievietei to vīriešu zemo tembru, to baritonu, tādu izstrādāto balsu arsenāls ļoti pievilka. Sieviešu balsis, jā, – Lauma Amatniece bija ar zemu tembru, Ausma Indriksone gan bija pa gaisu, tāpēc viņa arī aizgāja uz "Mikrofonu", jo "Mikrofonam" bija ļoti vajadzīgs tāds atraktīvāks cilvēks, bet Laumai vienmēr bija ļoti nopietni teksti.
Faktiski es neatnācu uz radio, es atlidoju.
Nevienam nezinot, es atskrēju uz konkursu, kuru es varēju nokavēt, bet liktenis nebija tā lēmis. Mans tēvs strādāja operā, viņš bija drēbniekmeistars, un viņiem istabiņas Saulkrastu pusē bija iespējas dabūt. Tajā vasarā mēs tur mitām. Es biju pabeigusi vidusskolu, un man Teātra fakultātē bija pabeigts jau pirmais kurss paralēli. Es apvienoju daudzas lietas, liels vēriens man bija. Es skrēju uz šejieni, domāju, ka nepaspēšu uz konkursu, un es nostopēju motociklu.
Man iedeva ķiveri, es uzsēdos uz moča, un mani ar vējiņu atvilka līdz pat radio durvīm, līdz pašai mājai.
Tā ka es nenācu, es atlidoju, un neviens to nezināja. Tad, kad es biju veiksmīgi izturējusi trīs kārtas, tad, kad nāca ceturtā kārta, tad es brīnījos, ko tad mēs tajā ceturtajā kārtā darīsim? Izrādās, ka tā bija, kā lai to pasaka, "ceturtā pārvalde", kura arī šeit atradās – bija speciāls kabinets ar pakotām durvīm.
Čeka vai cenzūra, ja?
Cenzūra, kura cenzēja materiālus, bija atsevišķa lieta, bet tā cenzūra vai tā čeka, tā var teikt laikam, kura inspicēja visus, kuri tad tiktu vai netiktu pielaisti pie mikrofona, jo slēdzis bija ļoti vienkāršs. Tu varēji to slēdzi ieslēgt, pie mikrofona biji, tu varēji pateikt visu, ko tajā brīdī domā, bet, protams, neviens no tiem, kas šeit atradās, [tā nedarīja].
Tā man mācīja arī kolēģi – nedari muļķības, tev visa dzīve ir jānodzīvo, un diez vai šī varonība atmaksātos.
Jūsu radio gaitas ilgst līdz 1974. gadam.
Nē.
Tā vismaz tiek norādīts jūsu CV.
Ā, jā! Tas ir tāpēc, ka es biju "Dzintarkrastā", es gatavoju sižetus raidījumam "Dzintarkrasts". Tas atkal ir vesels stāsts par dzīvi. 1972. gadā nomira mans vīrs, manas meitas tēvs, bijušais radio diktors Tālivaldis Sīlis, un viens no viņa draugiem, jā, propagandas redakcijas galvenais redaktors Bruno Zēbergs, paaicināja mani vienu dienu un teica: "Paklausies, tev ir laba balss, taisi mums sižetus, bet taisi "Dzintarkrastam". Tas bija Bruno Zēbergs, kurš man, 23-gadīgajai atraitnei ar bērnu [deva darbu], lai es varētu izdzīvot un varētu to, ko Dievs man ir devis, tomēr izmantot; tolaik es studēju franču valodu. Tādēļ reāli tā tas ir, ka tiešām es līdz 1974. gadam regulāri gatavoju šos materiālus, tā ir taisnība. Bet, 1975. gadam tuvojoties, tad jau bija sadales jautājums [augstskolā], un tad bija jādomā, uz kurieni iet atpakaļ strādāt. Uz radio mani vairs nevarēja paņemt, jo štata vieta bija aizpildīta, Izolde Drukteine bija manā vietā. Par diktori es vairs nevarēju nākt, un, tā kā tajā brīdī bija Radio un televīzijas raidījumu komiteja, viens vesels apvienojums, man teica – mēģini, ej, runā ar televīziju. Ko tad es tā runāšu, kā es tā prasīšos? Kaut kāda kautrība jau arī bija galu galā, bet tad beigās kaut kā tas jautājums bija jāizlemj, jo tas, ko tajā laikā solīja Izglītības ministrija, – ka būs ļoti daudz franču valodas skolotāju vietu, ka franču valoda būs viena no trim svešvalodām daudzās vidusskolās Rīgā, līdz ar to būs darbs – tas tā nenotika. Darba nebija. Ko tad darīt? Man bija jāpiekrīt. Tā es nokļuvu televīzijā. Viņi paņēma mani uz Apmaiņas raidījumu redakciju, un es gatavoju raidījumus centrālajai televīzijai [Maskavā] un savienotajām republikām. Es vēl paguvu pabūt ar Pēteri Lapu, "Panorāmas" režisoru, Erevānā, Armēnijas programmā, un tad jau, vēl nebūdama Latvijas Televīzijas diktore, [vadīju] faktiski visu šo prezentāciju, visus materiālus, ko mēs tur aizvedām, – man tas bija jādara. Tā kā pirmoreiz es biju Erevānā diktore, un tikai pēc tam šeit, pēc kāda gada, pusotra.
Latvijas Televīzijā, Āgenskalna mājā, jūs nokļūstat leģendārajā diktoru komandā – Laimdota Rone, Gerda Sinkēviča, Valdis Čukurs un vēl, un vēl. Runājot par 70., 80.gadiem, par tiem garajiem partijas kongresu palagiem, kas bija jālasa, – kāds bija tas darbs? Cik tur bija iespēja pašiem vispār kaut ko...
Tas bija tehnisks darbs.
Tātad tikai jānolasa.
Jā, tehnisks darbs, un es domāju, ka tas tā bija lielākajai daļai meistaru, jo meistarība izpaužas tajā, ka tu to vari izdarīt. Vai tu tajā iekšā ieej, vai tev ir tā pārliecība, tas jau ir cits jautājums. Tādas it kā pretrunas iznāk, ja es saku, ka jābūt formas un satura vienībai vai vienotībai, bet, ja ir, kā lai pasaka, tāds reklāmas teksts šodienas izpratnē, vai tad reklāmas tekstā mēs tad ejam iekšā? Nu taču, ka nē! Mēs to izdarām tehniski un tā, kā režisors vai šīs reklāmas veidotājs to vēlas. Ir taču tā. Tad kāda atšķirība? Praktiski nekādas. Ja aktieris, profesionāls aktieris, un es esmu aktrise tomēr, man ir aktrises izglītība, tad, ja tu visu kā aktieris dari un ielaid iekšā, tu taču sabrūc. Jau vistuvākajā laikā tas tevi sagrauj iekšēji. Tā meistarība ir, ka vari sevi nosargāt, un tajā pašā laikā tu vari izdarīt to, kas ir jāizdara. Jā, protams, tas ir ļoti delikāti, tāpēc, ka tā ir tava balss, tā ir tava seja, tā ir tava intonācija, tā ir tava attieksme. Ja runājam par izciliem meistariem televīzijā, tā bija Gerda Sinkēviča, kura prata pateikt tā, ka mēs sapratām, ka tas ir pilnīgi kaut kas cits, un man klausoties ir jāsaprot pavisam kaut kas cits, nekā tie vārdi, ko viņa izrunā.
90. gadi nāca ar lielām pārmaiņām, un tās skara arī leģendāros diktorus, kuri vienā mirklī vairs nebija vajadzīgi. Iemesli bija dažādi. Kā tas skāra jūs personiski?
Pavisam īsi atbildot, tas bija divu nedēļu jautājums. 1993. gada 16. janvāris, kad pie ziņojumu dēļa parādījās sludinājums vai rīkojums – drīzāk tā to varētu nosaukt – par to, ka mēs visi tiekam "uzlikti uz konkursa". Es tieši precīzi citēju tā, kā tas toreiz tika formulēts un rakstīts, lai gan tas latviski ir pilnīgi šķērsām un nepareizi. Lai atsijātu tos, kuri paliks. Bija pilnīgi skaidrs, kuri būs, kuri tur paliks. Palika tie daži jaunie, faktiski mani skolnieki, bet uz īsu brīdi. Velta Sēle palika ar Mārtiņu Hofmani. Velta Sēle nebija mana skolniece, bet Mārtiņš Hofmanis bija. Viņi palika uz pāris gadiem ar atsevišķu raidījumu. Ne jau kā diktori, kuri, teiksim, veido kadra saturu vai kadra kultūru. Jā, kadra kultūru.
27. janvārī bija konkurss, un 30. janvārī es teicu paldies par kopā pavadītiem gadiem. Viss. Ļoti vienkārši. Īsi, ātri, jo tās bija konkursa profesijas.
Tas bija sāpīgi?
Tas tā maigi teikts. Bet, protams, varbūt man vēl bija priekšā kādi gadi, man bija tikai 44, un es paliku bez darba. Es biju viena no pirmajām bezdarbniecēm Latvijas atjaunotajā neatkarīgajā valstī, par kuru es esmu 80. gados stāvējusi un gājusi, un rūpējusi, lai būtu mums šī valsts, pašiem sava un neatkarīga no jebkādiem citādiem spēkiem, kas grib kaut kādā veidā diktēt mums dzīves kārtību.
Bet, piemēram, Gerda [Sinkēviča] saņēma pavēli uz sienas 1992. gada 5. augustā. Viņa atnāca pēc atvaļinājuma uz darbu, un 5. augusta pavēle tur karājās. Viņa atnāca kaut kādā 7. vai 9. augustā darbā, un viņai vairs tur nav vietas... Tas nozīmē, ka tev ir jāpagriežas uz papēža un jāiet ārā no Zaķusalas mājas uz mūžīgiem laikiem. Nu, tā ir draņķība, to es savādāk neteiktu.
Es gribu šādu līdzību pateikt. Mums bija tāds televīzijas pētnieks jeb "urķis" Ģirts Dzenītis – kritiķis, rakstītājs. Jā, viņš bija tā laika cilvēks, arī viņam tur var daudz ko pārmest, ka tam laikam kalpoja vai kā, bet viņš radīja vārdu "tālrāde". Tur ir ļoti grūti sabalansēt starp Zigmundu Skujiņu un Ģirtu Dzenīti, kurš tad īsti ir autors. Tad man jāsaka, ka šai tālrādei 90. gados Latvijā nāca tuvredzīgi vadītāji. Un šī tuvredzība beidzās ne tikai ar personīgām traģēdijām. Ja es vēl kaut kā tur varēju apmest kūleni un ne pirmo reizi savā dzīvē atkal kaut kā mēģināt izdzīvot, tad daudziem tas bija diezgan traģiski. Gerdu ieskaitot. Ne tikai diezgan, bet tas vispār bija fināls. Tas bija tik nežēlīgi un tik neganti. [..]
Lai kāds būtu tas rūgtums par 90. gadu sākumu Latvijas Televīzijā, jūs bijāt patiesi īstā laikmeta krustpunktā, un tas bija arī 1991. gada 21. augusts, kad pučs izgāzās un Padomju armija, omonieši atstāja Zaķusalu. Jūs, Anta, bijāt pirmā, kas atgriezās Latvijas Televīzijas ēterā. Šis droši vien ir tas gandarījuma brīdis, kur jūs vēsturi pieredzējāt pati savām acīm.
Redziet, nav runa par rūgtumu. Rūgtums mums kādreiz ir tad, ja ir negatava oga apēsta. Varēja drusku pagaidīt, tā teikt, lai nobriest, lai nogatavojas. Runa ir par to pašu cilvēcību. Runa ir par laikmeta sajūtu, izjūtu, par mirkļa sajūtu.
Un mani mācīja – nenodari pāri, lai kas arī notiktu, lai kā būtu, nenodari pāri.
Man ne vienmēr tas ir izdevies. Varbūt tāpēc es jums to tik vaļsirdīgi varu pateikt, tāpēc, ka es esmu ar saviem 74 gadiem sapratusi, ka tas ir visgrūtākais. Mani šajā ceļā, kad ir kaut kas jādara, vienmēr ir vadījušas manas šaubas un sajūtas. Es nezinu, vai tas ir pareizi, es nezinu, vai tā tam ir jābūt, bet tas ir mans ceļš, kā es esmu gājusi. Vienalga, lai arī ko es esmu darījusi, šaubas un sajūtas bija tās, kas mani vadīja. Latviešiem ir tāds teiciens – cilvēks iet, kur acis rāda, bet es tikko lasīju par Ingu Kalnu, un viņa atsaucas arī ļoti specifiski tādā ziņā, ka viņas dzīve, viņas liktenis ir ļoti spēcīgs, viņa arī atsaucas uz to, ka viņa iet tur, kur ved viņas balss. Gerda Sinkēviča, viens no maniem vislielākajiem piemēriem Latvijas Televīzijā, varbūt pat vienīgais izcilais piemērs, kuram es vienmēr esmu gribējusi līdzināties, viņa ir teikusi – cilvēks iet, kur viņu ved. Lai cik tas varbūt izklausās dīvaini, spēcīga rakstura, ļoti liela personība, cilvēks, kurš pilnībā līdz ar Atmodas atnākšanu, līdz ar jauno laiku, līdz ar Aldi Neimani un daudziem citiem, kas tajā laikā nomainīja mūs ekrānā, ir atstāta pilnīgi padomijas laikam. Bet viņa ir visspilgtākā. Viņa ir tā Latvijas seja, kad nebija vēl Latvijas. Šo neatkarīgo Latviju mēs esam kā mācējuši, kā pratuši, kā veduši, tā līdz šodienai nonākuši esam, taču viņa tik un tā neizbalo. Cita lieta, ka viņu neatceras, viņa tiek piemirsta, gluži tāpat kā viņas brālis Aleksandrs Grīva, kas radīja ierakstu firmu ''Melodija''. (..) To visu nevar tā atdalīt, tas nav iespējams. Lielākā kļūda ir, to atdalot, nodarīt pāri. Tad, kad Gerdas teiciens "cilvēks iet, kur viņu ved" mani sasniedza, tad, kad es to atradu viņas atstātajā, varētu teikt, nesakārtotajā arhīva mantojumā, ko man uzticēja caurlūkot viņas mazdēls Aldis Kaugars, – mani ved šis viņas teiciens. Varbūt jūs šogad varēsiet ieraudzīt to, uz kurieni tas būs mani aizvedis, un tad arī jūs varēsiet iet to ceļu, kuru gājusi ir Gerda un ko iet katrs cilvēks, kurš iet to ceļu, kuru viņš iet. Neviens nevar iziet manā vietā manu ceļu, un citu ceļu es nevaru iziet.
Garš ceļš jums ir noiets arī politikā, piecās Saeimās jūs esat bijusi deputāte, un tas ir diezgan liels retums mūsu politiķu karjerās. Jūs bijāt arī pirmā, kas Eiropas Parlamentā teica runu latviešu valodā.
Jā, šai runai bija arī liela politiska nozīme Latvijas attīstības ceļā, tādēļ ka mēs tomēr piederam pie parlamentārās demokrātijas valstīm, un mums bija ļoti svarīgi saglabāt šo parlamentāro statusu arī turpmāk, lai tā ietekme, no kuras arī šodien vēl aizvien bīstas, ka Eiropas Savienības ietekmes slogs ir par lielu nacionālai, teritorijas ziņā mazai valstij, bet kura atrodas krustcelēs un vienmēr bijusi ar savu valodu, savu likteni, ka tas ir tāds kā tramīgs brīdis, kad ir ļoti jāuzmanās, lai mēs neizšķīstu.
Tādēļ tajā reizē cīņa par iespēju runāt latviešu valodā bija diezgan skarba Saeimā, tās ir aizkulišu spēles.
Tas ir ļoti sarežģīts brīdis, ļoti sarežģīta situācija, bet kolēģi tomēr nolēma man [uzticēt] šo pienākumu veikt un izdarīt. Kā nu es to izdarīju, es izdarīju, bet man tas bija ļoti liels gods, ļoti liels pagodinājums. Tas ir pasaules līmenis. Līdz tādam aiziet – tie ir laimes mirkļi, bet es pārstāvu tajā brīdī savus tautiešus, tos, kuri man lika krustiņus vēlēšanās.
Ja jūs runājat par Saeimas darbu, es vakar pati ar sevi pārspriezdama, ko tad es vispār varu pateikt, atcerējos Raiņa dzejoli "Kalnā kāpējs". Es to dzejoli zinu līdz pat šodienai no galvas:
Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada.
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs.
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.
Tad zudīs arī tie, – un kalnu tālēs
Bez gala klusums sirdi tevim žņaugs.
Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs,
Visapkārt tevi ledains vairogs segs,
Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.
Es nezinu, neatceros vairs un nav nekādas iespējas vairs redzēt, kā es šo dzejoli runāju savos 15 gados, kad es to pirmo reizi izvēlējos, vai kādā citā reizē, bet tad, kad es to šobrīd skaitīju, man sacēlās zosādiņa. Ļoti personiska sajūta. Ne velti es jums teicu, ka mani vienmēr vada sajūtas. Pareizas, nepareizas, – tas ir atkal cits jautājums.
Ja nepareiza sajūta, tad ir deguns iekšā grīdā un puns pa visu ģīmi, bet tas neko nenozīmē, tas ir mans puns.
Tas ir mans deguns, tā ir mana zeme, un es esmu tajā iedūrusies. Un nevis kā strauss ar galvu smiltīs, bet tāpēc, ka es to esmu sajutusi kā savas rīcības rezultātu. Šis dzejolis, man šķiet, visu mūžu mani ir vedis tajā sajūtā, ka visas zemes ilgas ir pēc cilvēcības.
Gada sākumā es šeit sarunājos ar Ausmu Kantāni par viņas pieredzi politikā. Ausma stāstīja gan par gandarījuma brīžiem, gan vilšanos, un viena no vilšanās epizodēm viņai bija stāsts par to, ka viņa vīlās savā partijas vadītājā Einarā Repšē. Jums daudzu gadu garumā partijas vadītājs bija Andris Šķēle, dažādi vērtēts. Kāds ar laika atkāpi ir jūsu vērtējums un attieksme pret savas partijas vadītāju?
Andris Šķēle bija viens no Latvijas valsts vīriem, kurš ieies Latvijas vēsturē. Nenoliedzami. Andris Šķēle bija pragmatiski domājošs cilvēks un pulcināja ap sevi tos, kuri bija līdzīgi domājoši. Viņa padarītais Latvijas labā nav izdzēšams, taču viņš, kā visi, ir ar kļūdām darījis savas lietas. Viņš tās ir darījis no sirds, aizrautīgi, bet arī viņam ir bijušas savas kļūdas. Tāpat kā man, tāpat kā jums, tāpat kā ikvienam. Nav baltu eņģeļu uz pasaules. Varbūt viņi ir tur debesīs, kamēr neviens no turienes nav atnācis un pateicis, viņi tur ir vai nav. Tāpēc man par Andri Šķēli nav vilšanās. Varbūt man ir veicies, varbūt tas mans redzes leņķis, ar kādu es uz viņu skatījos un vērtēju, nebija tāds, kurā es varēju ieraudzīt to savu vilšanos. Es tādu neesmu ieraudzījusi. Cita lieta ir, ka es nebiju ar viņu vienisprātis, un es viņam daudzkārt nepiekritu. It īpaši pēdējās vēlēšanās, kad bija 10. Saeima, es biju gan sarakstos, bet mums bija ar Andri saruna, un es teicu, ka vēlos, lai mani svītro no saraksta, jo es nepiekritu tai kopībai, kas tajā laikā bija izveidota kopā ar [Aināru] Šleseru. Andris teica – tu vari izdarīt vienu labu darbu un nejaukt sarakstu Latgalē. Nu es biju augstā ciparā, bet mani nometa tur zemē līdz pēdējai vietai, jo tas jau bija tas, ko es paredzēju. Es [nepametu sarakstu], protams, aiz cieņas pret Andri, ar kuru es biju strādājusi kā Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre 1996. gadā, kad viņš nāca mums par premjeru, kad nebija nevienas partijas viņam aiz muguras. Es nekad neesmu vīlusies Andrī kā cilvēkā, kurš zina mērķi. Cits jautājums ir, vai mūsu mērķi sakrīt. Tad ir tas 10. Saeimas vēlēšanu sarakstu brīdis, kad ir iespēja izsvītrot, bet tajā pašā laikā Andris man lūdz, lai es to nedaru, jo tas ir liels skandāls. Protams, zinādama, ka nebūs veiksmes ne šim sarakstam, par mani vispār pat nerunājot, es nedarīju to. Ziniet, par ko man bija liela vilšanās? Es pateikšu. Es taču ienācu Saeimā kā Kristīgo demokrātu savienības deputāte. Tad, kad mūsu priekšsēdētājs Andris Saulītis dibināja nacionāli sociālistisku vai nacionāli kristīgu partiju, tad tas veids un tas mērķis, un arī tas rezultāts, tā gan man bija milzīga vilšanās. Un ne tikai kā politiķī, bet arī kā cilvēkā. Un man ir ļoti žēl, jo principā viņš ir labs ārsts, un šobrīd arī labi ar saviem pacientiem strādādams, piepilda savu dzīvi un viss ir kārtībā, bet, ja runā par politisko vilšanos, tas bija Andris Saulītis, nevis Andris Šķēle.
