2023. gadā kopumā četri senioru nami bija tik drosmīgi, lai atvērtu savas durvis tobrīd vēl neiepazītajiem brīvprātīgajiem – Rūjienas Senioru māja, sociālās aprūpes centrs "Zemgale", pansionāts "Lauciene" un Lubānas Sociālās aprūpes centrs.
Laura Lapiņa: Pirms šīs brīnišķīgās pieredzes, kas mums visām ir bijusi, mēs jau nezinājām, uz ko īsti parakstāmies. Tāpēc, Dace, varbūt tu vari atbildēt uz jautājumu – kas tā bija par vēlmi doties pie senioriem, pieteikties šim projektam? Ņemot vērā, ka es zinu, ka arī tava ikdiena ir piesātināta ne tikai ar darbu, bet ar dažādiem hobijiem.
Dace Kvalberga: Man liekas, ka viens no dzinuļiem bija tas, ka pamanīju, – arī mani vecāki noveco. Un vispār apdomājot vairāk vecuma tēmu, arī nāves tēmu. Un esot tai arvien tuvāk, jo nav jau tā, ka esmu kaut kur [dzīves] vidū, jo mēs jau nezinām neviens, kur mēs īsti esam. Tas radīja interesi par tēmu. Un vecu cilvēku izstumšana no sabiedrības man vienmēr ir likusies nejēdzīga. Jo es pati arī negribētu, lai es nevaru iet vairs uz bāru, kad man ir 65. Bet Latvijā tas varbūt nav tik pieņemts, mēs šos vecos cilvēkus tik ļoti neintegrējam, neiekļaujam, kaut kā izstumjam ārā. Un tad ir tas tabu temats, un – kas tur notiek aiz tās līnijas, šajā senioru namā? Zināmā mērā arī ziņkāre, iespēja pietuvoties kaut kam ļoti ekskluzīvam, un manā skatījumā ļoti vērtīgam.
Ļoti daudz vecu, zinošu cilvēku vienā telpā, vienā būvē. Iespēja ar viņiem aprunāties, dzirdēt viņu stāstus un sajust to īstumu, viņu situāciju un arī viņu sajūtas.
Un īstenībā ļoti daudz prieka, kas, nonākot tur, ir tas, ko tu arī sajūti un redzi. Daudziem liekas, ka tur ir vienas skumjas un "viss ir slikti", bet īstenībā tas nemaz tā nav. Man gribējās par to pārliecināties. Kad es ieraudzīju šo iespēju, uzreiz arī pieteicos. Es gan biju rezervistos, un es esmu ļoti pateicīga tam cilvēkam, kurš neatnāca, un tam, ka man izdevās būt daļai no projekta, jo tā ir bijusi brīnišķīga pieredze.
Laura Lapiņa: Una, pastāsti arī tu! Lai mēs redzētu, vai motivācijas ir līdzīgas vai niansētas.
Una Smilgaine: Man jau šķiet, ka katram motivācija ir bišķi citāda. Kaut gan mēs visi jau gribam darīt kaut ko labu. Īstenībā šis bija impulsīvs lēmums, es varu pateikt tagad, bet kaut kādā ziņā arī intuitīvs. Tad, kad bija jāizpilda tā [projekta pieteikuma] anketa, tad es pa īstam sāku domāt: "Bāc, kāpēc man šis varētu interesēt?" Viena lieta, jā – es gribu izpētīt vecumu, jo tas man stāv priekšā. Tīri sev – kā tas ir, kādi ir varianti novecošanai, ko vispār piedāvā dzīve. Un otra lieta, kas nāk, aizvien ilgāk dzīvojot, ir jēgas meklējumi, kad gribas darīt kaut ko jēgpilnu. Ir daudzas lietas, kur mēs tērējam laiku, kaut kādas sēdes, kaut kādas reklāmas. Gribas, ka tas būtu vērtīgi pavadīts laiks no visām pusēm.
Laura Lapiņa: Gribētu lūgt Elīzai atbildēt uz jautājumu, ko tu īsti dari ciemošanās reizēs pie senioriem?
Elīza Laķe: Tas skeletiņš ir tāds – manā gadījumā mēs bijām četri brīvprātīgie, kas devās uz Lubānu. Vienu nedēļas nogali divi un otru nedēļas nogali – atkal otri divi. Izņēmums bija pirmā nedēļa, kad devāmies visi kopā arī ar Lauru [Lauru Zemvaldi, projekta vadītāju – red.], lai veiktu iepazīšanās braucienu. Protams, pamats projektam ir sarunas. Tas, ko mēs mēģinājām darīt, ja tas izdevās, ir izveidot mazliet dziļāku saiti ar kādu senioru, varbūt ar vairākiem. Varbūt tā bija draudzība, varbūt pavisam ikdienišķa saruna, bet tomēr caur šīm sarunām mēģinājām mazliet kliedēt to varbūt vienmuļību vai vientulību, kas ir senioriem sociālās aprūpes centros. Bet papildu šīm sarunām mēs katru nedēļu mēģinājām arī vienu vai abas dienas sarīkot kādu aktivitāti. Pēc Rūjienas [Senioru mājas] mums bija secinājums, ka topa aktivitāte ir bingo spēle. To mēs ienesām arī Lubānā, kas izvērtās par vienkārši brīnišķīgu iesaistes metodi, jo ar to mēs devāmies arī pirmajā braucienā. Tas bija vienkārši apbrīnojami, cik labi tas strādāja, iesaistot seniorus šajā nodarbē. Citu reizi tie bija kādi rokdarbi, veidojām papīra aplikācijas, origami. Kādu reizi arī kopīgi gatavojām. Tas mums šķita lielisks veids, kā seniorus iesaistīt vairāk un dot viņiem vairāk autonomijas, kuras daudziem no viņiem arī trūkst. Tas palīdz atgādināt par ierasto dzīvi, kur nevis viņiem pasniedz šķīvīšus gultā, bet viņi paši tomēr var gatavot. Katrā aprūpes centrā noteikti [brīvprātīgo] grupiņas domāja citas aktivitātes, bet tas bija bonuss sarunām, kas tomēr bija projekta pamatlieta.
Laura Lapiņa: Jautājums Laurai, kura ir bijusi visos projekta senioru namos un pirmajās reizēs vienmēr brauca līdzi. Vai patika uz aktivitātēm, kur vairāki tiek iesaistīti, ir līdzīga senioru namos vai atšķirīga?
Laura Zemvalde: Katrā aprūpes centrā tomēr ir savi apstākļi, atmosfēra un lietas, kā viņiem pietrūkst. Ja Zemgalē es jutu, ka centra klienti ir vairāk norobežojušies viens no otra, salīdzinot ar citiem, kuros mēs esam bijuši, tad tāda ierastās vides ienešana, tā pati ievārījumu un rasola gatavošana ir tā, kas viņus atvēra un viņiem sildīja sirdis. Viņi tad arī sāka vērties vaļā brīvprātīgajiem. Lubānā, kas ir mazs un tādā ziņā man arī ļoti mīļš aprūpes centrs, jo tur ir tāda komūnas sajūta, tāpēc, ka viss ir tādā vienā gaitenītī, tajā pašā laikā trūkst privātākas telpas. Un tad arī bingo bija tas, kas viņu nišiņu ar televizoru aizstāja, padarīja ikdienu krāšņāku. Jāsaka liels paldies mūsu pilotprojektam – Jānim Rozem [Rūjienas Senioru mājas vadītājam] un Rūjienas Senioru mājai par bingo. Tas viņiem bija jau zināms, un tā viņiem bija ierasta vide. Patiesībā, kad mēs ieradāmies ar savām galda spēlēm, tad arī aprūpētāji teica: "Tur būs bingo." Un tad varēja dabūt maksimumu senioru augšā uz dienas centru.
Laura Lapiņa: Tālāk gribētu pajautāt Unai: ar kuriem senioriem tev visvairāk saklikšķ tieši uz tādām dziļākām sarunām? Lai gan sabiedrībā bieži vien ir priekšstats, ka vecākā paaudze ir tāda homogēna grupa, tomēr, iepazīstot tuvāk, mēs jau visas redzējām, ka viņi ir tikpat atšķirīgi kā mēs paši. Ko tu meklē tajā seniorā, ar kuru gribi sadraudzēties vairāk? Vai tās ir kādas rakstura iezīmes, kas jūs vieno, varbūt kopīgas tēmas?
Una Smilgaine: Man Laucienē tagad ir jau trīs draugi. Tāds grūts jautājums… Es nezinu. Ir tā, ka es drīzāk meklēju kaut kādu sajūtu. Es tiešām esmu ļoti impulsīva, es atmetu vispār to savu profesionālo daļu un vienkārši eju, jo tur ir tāda koncentrēta vide, ka var izveidot attiecības vienkārši tā – pieiet klāt un uzrunāt. Un sākas attiecības. Tas bija ļoti brīnišķīgi. Ko es meklēju? Nu, man jau vispār patīk tādas dziļas sarunas, es baudu tādas sarunas. Tie lieli pasākumi – tas nav mans. Bet es uzreiz sapratu, ka es iešu runāt. Jau pašā pirmajā reizē, kad mēs aizbraucām uz Laucienu, un mēs tur bijām daudz ļaužu, es izvēlējos Smaidu, jo kaut kā viņa man pievilka. Es nezinu kāpēc, es pat nevaru noformulēt. Es vienkārši gāju pie viņas runāt. Viņai bija diezgan bēdīgs veselības stāvoklis, sapazīšanās notika lēnām. Komunikācija bija kā staigāšana pa mīnu lauku, jo es nezināju, kā sākt, lai netraumētu atkal viņu. Bet tagad jau draudzība ir nonākusi tik tālu, ka mēs esam sākušas sazvanīties vienu reizi nedēļā. Mēs tā nolēmām.
Laura Lapiņa: Kas ir temati, kas jūs vieno? Par ko jūs runājat? Tie ir filozofiski jautājumi vai tas, kas notiek aiz loga?
Una Smilgaine: Ar katru īstenībā atsevišķi. Ir tā, ka Laucienē man ir labs draugs Harijs. Un viņš gandrīz visu laiku runā. Tur es esmu klausītāja. Klausīties nemaz nav tik viegli, tas patērē ļoti daudz enerģijas. Tu nevari tā vienkārši – cilvēks runā, un es par savām lietiņām domāju. Izstaigāt līdzi sarunai, tas ir diezgan... Mums ar viņu parasti ir divas stundas tāda sesija. Tad pēdējā pusstundā mums sanāk dialogs.
Viņš mani gaida, un tas ir tik forši, ka tieši mani gaida!
Un tiem cilvēkiem tā gatavošanās, kad es pasaku, ka es būšu – es nevaru viņus pievilt. Tur ir diezgan liela atbildība. Harijs, piemēram, vienmēr uzklāj galdu. Viņam ir tāds galdautiņš ar mežģīnēm. Un tad ir krūzītes tādas un apakštasītes. Un pārklāts saldumu trauks ar tādu lakatiņu. Kad es atnāku, viņš noņem viņu nost. Tāds rituāls jau izveidojies. Kafijas dzeršana jau ir kaut kas vairāk nekā kafijas dzeršana.
Laura Lapiņa: Varbūt, Dace, tu vari paturpināt – cik viegli ir sadraudzēties ar senioru? Jo tomēr jūs nereti šķir vairāki gadu desmiti, un tie ir cilvēki no citas paaudzes. Kā tu uzsāc sarunu? Cik viegli ir ar viņiem saprasties un sadraudzēties?
Dace Kvalberga: Bieži vien sarunas sākas pašas no sevis, man laikam tās ir mīļākās. Tās, kas ir tādas ikdienišķas. Es parasti necenšos nākt ar kaut ko ļoti gudru vai īpašu izklaidi, bet vairāk pieiet pie viņiem vai ieiet tajā viņu telpā. Varbūt par kaut ko praktisku pajautāt – vai pusdienās bija tas, un kā tas garšoja? Vai cikos būs tas vai tas. Tad viņi lēnām sāk runāt par to, kas jau ir zināms, un bieži vien atveras. Jo ienākt uzreiz ar filozofiskām tēmām nevajadzētu, jo tur nebūs tāda atsaucība uzreiz. Bieži vien arī tās aktivitātes viņus nobiedē – ja tu ienāc ar to, ka kaut kas specifisks jādara. Mēs esam gājušas ar tevi [Lauru Lapiņu, raidījuma "Neprātīgi prātīgie" vadītāju] ar tēju un cepumiem, tad beigās tas pārvēršas arī lielākās ballītēs. Bet ir, protams, arī tādi, kur tu ieej un jūti, ka cilvēks nav gatavs runāt, viņam ir grūti. Var redzēt, ka viņš ir norobežojies, ka viņš ir noraidošs. Bet tie varbūt ir divi atšķirīgi gadījumi. Tad, kad tu pats esi spēcīgs, tad vari iet pie tiem un strādāt, palīdzēt viņiem atvērties vai vismaz mēģināt. Jo mums arī citi ir stāstījuši, ka pirmās desmit reizes tevi neuzņem, un tad tajā vienpadsmitajā pēkšņi ar tevi sāk runāt. Tas prasa laiku. Bet ir arī tādi, kur tu tiešām redzi, ka nevēlas runāt. Man ir bijusi viena dāma, pie kuras es gāju un kura bija ļoti negatīva, un "viss ir slikti". Un tad, mēģinot atkārtot, sapratu, ka es nevaru tajā dienā vai man nepietiek zināšanu vai veidu, kā viņu iesaistīt. Bet es domāju, ka nevajag to norakstīt kā nederīgu, jo, iespējams, arī šī interakcija, kas no viņas puses bija arī mazliet negatīva, vienalga senioram iedod kaut ko jaunu, kādu vielu pārdomām.
Laura Lapiņa: Ko jūs esat guvušas šajā projektā? Vai izmainījies ir kaut kas jūsos pašās vai jūsu dzīvē? Ko jūs esat paņēmušas līdzi?
Elīza Laķe: Pirmām kārtām, noteikti ir paņemtas līdzi draudzības, kas varbūt ir pavisam neparastas, varbūt arī neturpināsies, varbūt turpināsies. Vēl atsaucoties uz manu motivāciju un ko tas man ir devis – es domāju, ka katram cilvēkam ir savs līdzjūtības termometrs, kas viņam liek vairāk aizkustināties par kaut ko, kādu dzīves situāciju. Citam tie ir dzīvnieki, citam – bērni, bet man vienmēr ir bijis tā, ka doma par vientulību senioru namos man izraisa fizisku reakciju. Un es nezinu, kāpēc. Varbūt tas ir saistībā ar maniem vecvecākiem, kuri gan savas dzīves nogales pavadīja mājās, līdz ar to viņiem nebija šīs pieredzes. Man bija svarīgi saprast, kāda ir tā realitāte. Katrā ziņā tas noteikti ir devis ieskatu pavisam citā sociālajā sfērā, sociālajā burbulī, ja tā to var saukt. Tas ir devis priekšstatu par dzīves nogali, ko, esot jaunam cilvēkam, lai kā mēs gribētu, lai kādas ir mūsu attiecības ar vecākiem, vecvecākiem, šajā divdesmit, trīsdesmit un četrdesmitgadnieku fāzē, varbūt vēl ir grūti iztēloties, kādi tad būs tie 75 un 80. Tas vienkārši ir devis iespēju ielūkoties citā sabiedrības daļā. Un pamatā arī iepazīt sevi, jo tā noteikti ir arī kaut kāda pārkāpšana sev. Tas, ko arī Dace stāstīja, ka bieži vien tu sastopies ar to, ka cilvēks varbūt nevēlas ar tevi runāt. Ir dažādas ārpuskārtas situācijas, kuras tu pieredzi un vienkārši saproti, kā tu reaģē uz tām. Tu saproti, cik viegli tev vispār ir izveidot attiecības ar cilvēku, kas ir citā gadagājumā, kam ir citas intereses, kam ir cita dzīves realitāte. Tas ir tāds kārtīgs sevis iepazīšanas maratons.
Laura Lapiņa: Una, ko tev ir devis šis projekts?
Una Smilgaine: Īstenībā es to uztveru kā vārtus vai lielas durvis, kas tika atvērtas man. Varbūt skaļi skanēs, bet tas izmainīja manu dzīvi. Es tagad jūtos savādāk. Es domāju par šiem cilvēkiem, kas ir kļuvuši man tuvi. Es nezinu par atziņām. Es vienkārši pietuvojos tādām ļoti būtiskām lietām. Viena lieta, par ko es iepriekš ļoti nedomāju – tā ir nāve. Es nevaru iedomāties, ka es ar savu mammu vai ar draudzeni tā varētu vienkārši parunāt. Bet tur es redzēju, ka cilvēki domā par to, ka viņi plāno bēres, ka viņi gaida.. Ne "gaida" tādā nozīmē, bet cits varbūt arī gaida to. Ar vismaz diviem saviem draugiem es katru reizi atvados. Un viņi saka: "Cerams, ka es nākamreiz būšu, ka mēs satiksimies." Tad man ir jādomā, ka droši vien es piedzīvošu viņu nāvi.
Varbūt smagi skan, bet tās ir tādas svarīgas lietas, kas aicina mani neatlikt savas dzīves svarīgas darīšanas. Darīt to, ko vajag darīt, jo dzīve paiet.
Laura Lapiņa: Laura, varbūt tev ir palicis atmiņā vēl kāds spilgts moments?
Laura Zemvalde: Viens no maniem spilgtākajiem momentiem bija pats pirmais iepazīšanās brauciens Rūjienas Senioru mājā. Tiesa, tā bija jau otrā diena, jo mūsu projekta ietvaros mēs braucām pārsvarā divu dienu braucienos. Sestdien no rīta ieradāmies aprūpes centrā un svētdien pirms vakariņām devāmies projām. Brīvprātīgajiem nodrošinājām arī naktsmītnes un kopābūšanu, līdz ar to brīvprātīgie brīvprātīgajiem arī bija atbalsts, ar ko pārrunāt pārdzīvoto. Šajā otrajā dienā ap pusdienām, – te atkal stāsts par to, ka nekas nav nejauši vai visam ir savas sekas, – Jānis [Jānis Roze, Rūjienas Senioru mājas vadītājs], kaut kā juzdams – es neatceros, kā sauca to kungu, bet sauksim viņu par Jāni – teica, ka "Jānītim var būt lēkmes", un izstāstīja, kā mums jārīkojas šajā situācijā. Pēc pusdienām mums bija gan fotostūrītis, gan paralēli ar senioriem brīvprātīgie, spēlējām galda spēles. Un es pie blakus galdiņa dzirdu brīvprātīgo, kas jautā, vai tā ir jābūt. Es, protams, pievēršu tam uzmanību, un mēs saprotam, ka šim Jānītim ir sākusies lēkme. Mēs tikām ļoti veiksmīgi galā ar šo situāciju, rīkojāmies tieši tā, kā Jānis teica – mēs viņu pieturam, neļaujam nokrist un ejam pēc palīdzības, ierodas māsiņas, sniedz palīdzību un aizved Jānīti projām. Mēs šajā brīdī tā kā apmulstam. Tā bija Rebeka, brīvprātīgā, kas darbojās ar šiem senioriem pie galdiņa un spēlēja "Cirku". Teorētiski it kā viena vieta ir brīva, bet tajā ātri ienāca viena cita kundze. Un viņi turpina spēlēt, it kā nekas nebūtu bijis. Es saprotu, ka apmulsums ir tikai man un Rebekai. Tā nāves klātesamība un cik ātri viņi to pieņem! Viņi vienkārši tā fiksi pārslēdzas uz jauniem spēles noteikumiem. Tu saproti, ka tā ir viņu ikdiena. Bet tas man, protams, liek vairāk domāt par manu ikdienu, ko es daru. Un gribas aizvien vairāk jēgpilnākus momentus.
Lai gan projekts "Sarunas ar senioriem" pagaidām ir noslēdzies, tomēr vairāki brīvprātīgie turpina braukt uz senioru namiem pie saviem nu jau draugiem un iepazīt jaunus. Turklāt ikviens, kas jūt vēlmi satuvināties ar kādu senioru, var izrādīt iniciatīvu un aprunāties ar sev tuvākā senioru nama vadību. Pēc padoma, kā iesaistīties, var vērsties arī biedrībā "Ascendum", kā arī citās organizācijās, kas koordinē brīvprātīgo darbu senioru namos, piemēram, "Caritas Latvija", Latvijas Samariešu apvienībā, radošajā apvienībā jauniešiem "Trepes", Latvijas Sarkanajā Krustā.
Šajā rakstā ir iekļauti sarunas fragmenti. Visu raidījumu var noklausīties ierakstā.
