Klausies sarunu podkāstā vai lasi intervijas fragmentus!

Latvijas Radio: Par "Uzņēmēja mieram" dzimšanu un izaugšanu. Salīdzinot ar sākumu, – kādi jūs esat tagad, pie kā esat nonākuši, kāds ir tas veids, kā jūs darbojaties?

Mēs joprojām ļoti labi sadarbojamies ar sākotnējiem ziedotājiem, esam pateicīgi, ka mēs esam sevi pierādījuši un attaisnojuši šo uzticību, ka tie paši ziedotāji mums uzticas vēl. Man liekas, ka tas ir ļoti labs rādītājs. Pilnīgi saprotami, ka ir vajadzīga dažādība, un kāds no mūsu ziedotājiem ziedo kādam citam mērķim vai citai organizācijai. Tieši tāpat pie mums atnāk kāds jauns. Ir svarīgi, lai ziedotāji sajūt, ka caur savu ziedojumu viņi gan dod, gan tajā pašā laikā saņem atpakaļ. Un tas ir princips, kā mēs vienmēr arī cenšamies strādāt. Pirmkārt, protams, lai visi dokumenti ir kārtībā par ziedojumiem, pietiekoši daudz dokumentiem ir jābūt.

Tad otra lieta – vienmēr cenšamies iedot atgriezenisko saiti par ziedojumu, kur tas ir nonācis. Mēs ļoti regulāri ziņojam par to, kādu palīdzību mēs sūtām. Lielākā daļa no ziedotājiem, kas strādā ar mums, saprot šo ciešo sadarbību ar aizsardzības resoru. Tāpēc mums diezgan reti ir tā, ka mums atnāk ziedotājs, kurš saka: es vēlos ziedot šim, es zinu, kam es vēlos ziedot. (..)

Mēs ļoti precīzi apskatāmies, kur mūsu ziedojumi ir nonākuši, mēs uzklausām aktuālās vajadzības, kādi ziedojumi ir vajadzīgi turpmāk.

Un tur ir tā efektivitāte, ka mēs ļoti ātri un precīzi nogādājam ziedojumus tieši rokās.

Ko nozīmē to visu organizēt? Tas nozīmē runāšanu, tikšanos ar viszemākajiem un visaugstākajiem "krēsliem"? Tev ir jārunā ar viņiem visiem, lai tās lietas kustētos uz priekšu, vai ne?

Jā, ikdienā, varētu teikt, ka puse no dienas ir komunikācija. Šobrīd, protams, laikmets un tehnoloģijas, kādās mēs dzīvojam, puse no komunikācijas, it īpaši ar Ukrainas pusi, ir lietotnēs. Gan tādās, kuras mēs izmantojam, gan tādās, ko vairāk izmanto militāristi. Tā ir liela orientēšanās failos, visas pieprasījuma vēstules, visas nianses. Liela daļa no dienas tiek pavadīta komunikācijā, loģistikā, plānošanā.

Tas nav tikai aizrautības, vīzijas darbs. Tas ir ļoti daudzu, bieži ne vieglu detaļu, garlaicīgu detaļu darbs, un tam vajag daudz spēka laikam. Cik tad fonds "Uzņēmēji mieram" ir liels?

Mēs esam ļoti kompakts fonds, mazs un ļoti sirsnīgs fonds. Mums ir valde un seši dibinātāji. Tie joprojām ir mani ikdienas konsultanti, atbalstītāji, padomdevēji, un mēs kopā pieņemam dažādus lēmumus attiecībā gan uz fonda ikdienas lietām, gan uz nākotnes lietām. (..)

Kā tu teiktu – ko jūs līdz šim esam izdarījuši un ko jūs šobrīd spējat izdarīt? Vai to var izmērīt naudas apjomā vai kaut kādos citos izmēros?

Mēs mērām naudā, jo mums kā fondam atbilstoši visiem normatīvajiem aktiem un likumdošanai ir jāveic uzskaite. Tas, ko mēs esam kopš 24. februāra aizveduši, kopā ir 7,7 miljoni eiro [līdz 2023. gada oktobrim].

Un mēs skatāmies uz priekšu ar mūsu ziedotājiem un ar mūsu valdi, ka mēs iesim uz priekšu, kamēr būs atbalsts – līdz uzvarai. Paralēli galvenajai prioritātei mēs sadarbībā ar Ārlietu ministriju esam pieķērušies palīdzēt arī rekonstrukcijā. Mēs redzam, ka Latvijas nevalstiskās organizācijas tur var ieņemt ļoti, ļoti nozīmīgu lomu. Pirmkārt, esot kā starpnieki starp starptautiskajiem donoriem un starp Ukrainu. Var teikt, ka mēs jūtamies un mēs esam daudz, daudz tuvāki ukraiņiem nekā skandināvi. Mēs paši tik tikko esam izdzīvojuši. Mūsu valstij ir ļoti daudz reformu [bijušas], ļoti īsā laikā esam izgājuši tam visam cauri. Tās ir zināšanas, ar ko mēs varam dalīties ar Ukrainu.

Un trešais aspekts, Ukrainā ir fantastiska, spēcīga un gudra tauta. Un viņi mums var iemācīt ļoti daudz.

(..) Tie uzņēmēji, kuri šobrīd klausās, kā viņi var kļūt par "Uzņēmējiem mieram", kāda tā kārtība un sadarbošanās veidi, kurus jūs esat atklājuši par labiem esam? Ar ko rēķināties? Pastāsti, lūdzu, lietišķo pusi.

Ar jebkuru jaunu ziedotāju mēs labprāt īsi satiekamies, lai iepazīstinātu, ko mēs darām, un parādītu, ko mēs darām. Manuprāt, vienmēr tikšanās klātienē ir daudz efektīvāka nekā tad, ja tas ir telefona zvans vai mēs ar kaut kādu rekomendāciju caur kaut ko esam atnākuši. Ir forši satikties un sajust, kas mūs vispār dzen uz priekšu, kāpēc šāds fonds vispār pastāv un kas ir tas, ko mēs kopīgi gribam izdarīt. Un tālāk noteikti ir ziedojuma līgums. Ziedojuma līgums ir pamats arī uzņēmējiem nodokļu atlaidēm. Mēs esam sabiedriskā labuma organizācija, mēs varam palīdzēt uzņēmējiem arī šajā kopējās finansiālās motivācijas ietvaros. (..)

Par droniem un tēmekļiem, nakts redzamības ierīcēm un termoveļu diezgan daudz runāts. Bet par šo palīdzību atjaunošanā… Ko tas nozīmē? No Latvijas kāds aizved būvmateriālus, no Latvijas kāds iedod naudu ukraiņiem, lai tur uz vietas var būvēt? Vai tas ir kāds uzņēmums no Latvijas, kas to projektu īsteno vai nolīgst Ukrainā kādu? Un par kādu atjaunošanu vispār te ir runa?

Mēs kā fonds esam palīdzējuši īstenot pirmo rekonstrukcijas projektu jau pagājušajā gadā, tas ir, Ārlietu ministrijas Attīstības sadarbības projektu. Un tas nav noslēpums, ka Ārlietu ministrija šos attīstības sadarbības projektus īsteno ilgus gadus dažādās valstīs. Un šobrīd, protams, pietiekoši liels fokuss ir uz Ukrainu.

Tātad oficiāli mēs zinām, ka mūsu valsts ir lēmusi par to, ka Latvijas atbalstāmais apgabals ir Černihivas apgabals. Pagājušā gadā, pateicoties gan Ārlietu ministrijas, gan Latvijas vēstniecības darbiniekiem Kijivā, izvēlējāmies Jahidnes ciematu. Droši vien liela daļa to cilvēku, kuri seko līdzi, zina, par kādu pagrabu un par kādiem zīmējumiem uz sienām mēs runājam.

Te jāatgādina – tā ir vieta, kur bija ienākuši krievu okupanti. Un faktiski viss ciems tika sadzīts zem vienas ēkas pagrabā, un tur augšā iemitinājās paši okupanti, tādā veidā nodrošinoties, ka uz viņiem varbūt arī nešauj. Tas vēl būtu mazākais. Bet tie apstākļi, kādos šis ciems tika turēts, bija drausmīgi, cietsirdīgi, absolūti nesanitāri, absolūti necilvēcīgi. Diemžēl nebija arī tā, ka visi izdzīvoja šādos apstākļos. Tāda pamatīga koncentrācijas nometnes klasika diemžēl. Un tad, kad šie cilvēki pēc 27 dienām iznāca dienas gaismā, viņi savu Jahidnes ciemu ieraudzīja faktiski noslaucītu no zemes virsas.

Jā, un sākot no zīdaiņiem līdz kungam ar sirmu galvu, kurš abas reizes, kad es viesojos Jahidnē, mūs sagaidīja un izrādīja šo pagrabu. Līdz cilvēkiem, kuru mājas mēs kopumā palīdzam atjaunot. Tas emocionālākais, ka katrā mājā stāsts ir diezgan briesmīgs. Mēs paveramies apkārt: katrā no kaimiņu mājām kāds ir gājis bojā, un tie ir vairāki cilvēki katrā no mājām.  Tā emocionāli – it īpaši tajā pagrabā – izturētir diezgan grūti, un vēl jo vairāk iet cauri tiem stāstiem, kas ir katrā mājā noticis, tad tas ir diezgan emocionāli grūti.

Pagājušā gadā diemžēl nebija iespējams iepirkt būvdarbus esošās situācijas dēļ Ukrainā. Arī šogad juridiski neviens uzņēmums no Latvijas nevar aizsūtīt savus darbiniekus veikt kaut kādus darbus Ukrainā. Tas ir arī jautājums, kādu atbildību uzņēmums var nest par saviem darbiniekiem, kurus, piemēram, viņš aizsūta uz Ukrainu. Pilnīgi nekādu. Protams, arī pagājušā gadā nebija iespējams iepirkt būvdarbus, un mēs iegādājāmies būvmateriālus.

Tagad, paviesojoties Jahidnē, mēs redzējām ļoti labu progresu šīm mājām.

To dara ukraiņi ar Latvijas sagādātajiem būvmateriāliem?

To dara brīvprātīgie. Un arī vietējā Jahidnes pašvaldības vadītāja un Černihivas apgabals iesaistās un palīdz, lai šie brīvprātīgie var strādāt, kas palīdz ar celtniecības darbiem, ar ko varbūt paši īpašnieki netiek galā.

Un šajā gadā mēs iepirksim rūpnieciski ražotas mājas.

Tās, visticamāk, būs sešas mājas, kuras mēs Jahidnes ciemā pabeigsim līdz gada beigām.

Cik liels tas ciems bija līdz iebrukumam?

300 iedzīvotāju bija tas skaits cilvēku, kas bija iesprostoti pagrabā. Bet mums jāsaprot, ka tajā situācijā daļa no iedzīvotājiem, kuri varēja kaut kur aizbraukt, jau varbūt bija pārvietojušies. Saprotot, ka ciems ir 100 kilometrus no Baltkrievijas robežu un vēl tuvāk Krievijas robežai, tā bija viena no pirmajām vietām, kas cieta. [Krievijas] spēku koncentrācija sākumā tur bija ļoti intensīva.