Rolands Švarcs, diasporas skolotājs no Norvēģijas, uzskata, ka viņa galvenais uzdevums ir palīdzēt saglabāt latviešu valodu un kultūras vērtības. Rolands par skolotāju strādā no pamatdarba brīvajā laikā. Viņa ikdiena rit celtniecības jomā, strādājot ar akmeņiem.
Skolā Rolands nonācis nejauši, Sandras Smiltnieces uzrunāts. Sandra nonākusi Norvēģijā kā Latvijā izdegusi skolotāja un mācību pārzine: "Kad prāts mazliet sakārtojās, sāku meklēt, ko varētu darīt. Tas bija pirms 15 gadiem.
Nonākot Norvēģijas latviešu skolā, man kā pedagoģei nācās daudz mācīties, visa mana līdzšinējā pieredze sašķīda.
Es pirms tam biju strādājusi ebreju, krievu skolās, privātskolā, valsts skolā, visas savas zināšanas nācās nolikt malā. Man nācās pārkārtot savu domāšanu."
Sandra sacīja, ka nu jau 12 gadus, strādājot kā skolas vadītāja, dara visu, lai ievilinātu skolotāju kolektīvā arī vīriešus, jo viņi nāk ar "svaigu elpu", iespējams, dubultu aizrautību – gatavojot putnu būrīšus, meklējot apslēptos dārgumus. Jāatceras, ka latviešu skolai diasporā jāizkonkurē visas brīvdienu izklaides. Tieši tāpēc mācību procesam ir jākļūst interaktīvam, aizraujošam, tam jābūt tādam, lai sestdienas vai svētdienas pēcpusdienā bērni un jaunieši teiktu: "Mēs jau nemaz nemācījāmies."
Sandra arī atklāja, ka šobrīd strādā kā skolotāja palīdze norvēģu skolā, un tā atkal ir jauna pieredze.
Lielākais izaicinājums ir noturēt diasporas skolā pusaudžus
Tikmēr Ilze Atardo kā kordiriģente šobrīd vada Itālijas latviešu kori, bet uz Itāliju aizbrauksi, glābjoties no izdegšanas. Kā pati smej, viņu izglābis vīrs ugunsdzēsējs. Pirms pārcelšanās uz Itāliju viņa jau bija atradusi latviešu biedrību, latviešu skolu un, pirmo reizi aizbraukusi uz Milānu, bijusi pārsteigta par tur notiekošo. Viņa atzina, ka diasporas skolotāju darbs balstās entuziasmā. Itālijā latviešu skola kopā sanāk reizi mēnesī, jo attāluma dēļ biežāk tas nav iespējams. Tagad gan ir izveidota jauna skola Boloņā.
"Diasporas skolotājam visu laiku jābūt gatavam pārmaiņām, jo mainās bērni, vecāki, intereses un vajadzības. Globāli lielākais izaicinājums ir noturēt latviešu skolā pusaudžus un panākt, lai diasporas skoliņu skolēni varētu iekļauties Latvijas izglītības jomā, kad pienāk brīdis atgriezties," sacīja Ilze.
Viņa uzskata, ka nepieciešama nepārtraukta diasporas skolu popularizēšana, jo katru gadu katrā valstī atrodas kāds latvietis, kurš pirmo reizi kaut ko uzzina vai padzird par latviešu skolu.
Piemērs tam ir Baiba Zīle, kuru dzīve aizvedusi uz Norvēģiju, kur viņa tagad strādā latviešu skolā. Pirms tam Baiba nezināja ne par diasporu, ne skolām tajā. Baibas aizbraukšanas stāstā no Latvijas jau atkal ieskanas vārds "izdegšana": "Es biju cierējusi uz Īriju, jo biju tur piedalījusies projektos. Bet es satiku Latvijā puisi no Norvēģijas. Tas bija pagrieziena punkts, norāde no augšas, ka jābrauc turp. Nekad nebiju domājusi par dzīvi Norvēģijā, tieši tāpat, kā neko nezināju par diasporas skolām. Biju strādājusi interešu izglītībā Latvijā, pieredze bija, nonākot Norvēģijā. Meklējot savus dzīves ceļus, atradu latviešu biedrību Norvēģijā. Par diasporas lietām man bija maz nojausmas. Dzīvojot Latvijā, neko par tādām diasporas organizācijām nezināju."
Kontaktu meklējumi Baibu aizveduši līdz Norvēģijas latviešu biedrībai, kur viņa piedāvāja savu brīvprātīgo darbu, kas lielākoties saistīts ar atrašanos brīvā dabā, kalnos kāpšanu.
Baibai svarīgi palīdzēt atklāt Latviju ar Norvēģijas dabas palīdzību, un to viņa tagad ar aizrautību dara latviešu skolā.
Vienam nejaušība, otram – iespēja pašrealizēties
Otrs atslēgas vārds, kas raksturo nonākšanu diasporas latviešu skolā, ir nejaušība. To uzsver arī Dānijas latviešu skolas skolotāja Agnese Biseniece, kura ikdienā strādā loģistikas jomā, bet dalībai viņu skolā uzrunājusi Jitlandes skolas "Mazputniņš" vadītāja Sandra Kaktiņa.
"Skolā nonācu pirms pieciem gadiem, ar Sandru iepazināmies korī, kur viņa mani uzrunāja. Nolēmu pamēģināt, būs – būs, nebūs – nebūs. Pamēģināju, un aizgāja. Skola prasa manu laiku, bet man ir interese, un es pati ar aizrautību darbojos. Man ir sajūta, ka es tādējādi atgriežos bērnībā, es varu rotaļāties bez nosodījuma un aizspriedumiem."
Tikmēr skolas vadītāja Sandra Kaktiņa pēc izglītības nav pedagoģe. Viņa nekad nav jūsmojusi par skolotāja profesiju. Licies, ka bērni nav viņai – viņa nekad ar tiem nestrādās, ideālajā gadījumā arī nedzemdēs. Tomēr nu dzīve izspēlējusi savu kārti. Sandra ir divu bērnu mamma un Dānijā esošās Jitlandes skolas "Mazputniņš" vadītāja. Skolā viņa nonākusi, pateicoties dejošanai:
"Mūsu galvenais uzdevums – mēs darām tā, lai ir forši. Nevaram atkārtot to, ko viņi piecas dienas klasiskajā skolā darījuši – spēles, dejas, dziesmas, pilnīga trakošana."
Kamēr vieniem latviešu skola ir nejaušība un dzīves piespēlēta kārts, Rūtai Virsei-Šneiderei no Polijas tā ir iespēja pašrealizēties. Dzīvi Varšavā ar diviem maziem bērniem viņa pakārto latviešu skolai, ko viņa tur reanimējusi: "Mēs Polijā esam mana vīra, latvieša, darba dēļ. Varšavā skola agrāk bija, tad pajuka un, pateicoties vienai brīnišķīgai mammai, kura mums iedevusi visu juridisko dokumentāciju, iepakotu ar zelta banti, mēs varam darboties. Mana profesija Latvijā ir pedagoģe. Brīdī, kad pārcēlāmies uz Poliju, biju otrajā bērna kopšanas atvaļinājumā, un, tam beidzoties, man pietrūka pašrealizācijas. Es to saucu par jukšanu prātā. Tad sāku meklēt iespējas un atradu tās latviešu skolā."
Rūta savu rosību skolā, kura pēc atjaunošanas darbojas pirmo gadu, sauc par būšanu lietderīgai sabiedrībā. Un arī Rūtas skolā lielākais izaicinājums ir panākt, lai bērni ar aizrautību darbotos svētdienā, kas Polijā ir labākā diena, kurā darboties skolā, jo tā valstī ir īsta brīvdiena bez blakus vilinājumiem.
Varšavas latviešu skolas atjaunotāja sacīja, ka atslēga slēpjas vecākos. Viņa ļoti novērtē, ka viņas skolā darbojas arī ģimenes, kurās viens no vecākiem ir, piemēram, Salvadoras, Vācijas, poļu tētis. Ja bērns redz, ka tētis, kura dzimtā valoda ir spāņu, strādā un līdzdarbojas skolā kopā ar savu bērnu, tas, Rūtasprāt, ir lielākais latviešu skolu ieguvums.
