ĪSUMĀ: 

• Pasaules kausa finālturnīrs kalpos kā atskaites punkts Latvijas izlases spējai sacensties augstā līmenī
• Līdzjutēji iedvesmo lieliem sasniegumiem - spēlēs Džakartā un Manilā izlase jutās kā mājās
• Galvenais bijis lauzt priekšstatu, ka Latvijas izlase nevar gūt lielus panākumus
• Banki tic smagam ikdienas darbam, nevis Pelnrušķītes stāstam
• Komandai bija svarīgi nesapriecāties par daudz pēc uzvarām un nesaskumt pēc zaudējumiem
• Daudzpusīgums ir Latvijas basketbola raksturīgākā īpašība, uzskata Banki
• Banki gribētu būt šīs izlases treneris vismaz līdz 2025. gada Eiropas čempionātam Rīgā

Gundars Rēders: Pirmkārt apsveicu jūsu komandu un jūs. Pirmais pasaules čempionāts Latvijai un jums kā galvenajam trenerim, 5. vieta Latvijai un turnīrā labākā trenera tituls jums. Kā jūs jūtaties?

Luka Banki: Katru dienu arvien labāk un labāk, arvien skaidrāk apzinoties, ko tieši mēs esam panākuši. Tieši pateicoties tam, ka es redzu fanu reakciju un valsts reakciju. Protams, jau sākumā es sapratu, ka esam uz pareizā ceļa, komanda rādīja labu sniegumu un uzlaboja to ar katru spēli un katru dienu. Pēc pēdējās spēles ar Lietuvu biju nedaudz sarūgtināts, jo ceļš beidzās. 

Tiekoties ar cilvēkiem pie Brīvības pieminekļa, basketbolists Dāvis Bertāns teica, ka mēs esam šeit, nevis lai svinētu, bet, lai pateiktos. Citiem vārdiem sakot, šī komanda gribēja sasniegt vairāk? 

Jā, tieši tā, tādēļ es uzskatu, ka spēle pret Vāciju ceturtdaļfinālā bija tāds kā pagrieziena punkts, kas noteica un noteiks arī tālāko nākotni, jo tagad būs atskaites punkts, kas parāda, ka mēs varam sacensties augstā līmenī. Palika rūgta pēcgarša, kā pēc nepadarīta darba.

Tagad jūs varat izbaudīt sasniegto, staigājot pa Rīgas ielām, redzot līdzjutējus, ko viņi jums saka, kā viņi rīkojas?

Līdzjutēji ir ārkārtīgi pateicīgi par emocijām. Protams, uzvaras nāk par labu, bet tas, kas man patika, bija spēlētāju parādītais laukumā un viņu attieksme. Šāda izturēšanās ir labākais veids, kā pārstāvēt savu valsti. Tas arī bija tas, ko mēs gribējām parādīt laukumā.

Lukas Banki uzruna basketbola izlases sagaidīšanā

Šis Latvijai ir ar sasniegumiem sportā bagāts gads – hokeja komanda izcīnīja bronzas medaļas Somijā. Vai tā bija papildu motivācija jūsu puišiem sasniegt augstus rezultātus?

Jā, noteikti. Uzskatu, ka viņi tiešām parādīja augstu sniegumu un spēja parādīt, ko spēj dot mūsu līdzjutēji, kā līdzjutēji var iedvesmot komandu uz šāda mēroga sasniegumiem. Protams, lielāko daļu spēļu viņi ir pieraduši spēlēt Latvijā vai netālu no tās, bet mēs bijām tālāk no Latvijas. Taču cilvēki, kas sākotnēji aizbrauca uz Džakartu, pēc tam uz Manilu, radīja šo īpašo atmosfēru. Neskatoties uz to, ka bijām tālu no Latvijas, jutāmies kā mājās. 

Ko jūs teiktu mūsu sestajam spēlētājam, kā mēs to saucam?

Tas bija brīnišķīgs emocionāls pārdzīvojums, neaizmirstamas atmiņas, kas paliks ar mani uz mūžu. To pat ir grūti ietērpt vārdos. Neskatoties uz to, ka neesmu latvietis, mani godināja. 

Pēc šiem sasniegumiem daudzi Latvijā saka – beidzot. Pēc visiem daudzajiem gadiem, kad trūka kaut kā, lai sasniegtu augstus rezultātus lielajās sacensībās, vai jūs spējāt atrast to iztrūkstošo elementu Latvijas sportā, lai gūtu tik labus rezultātus kā šogad? 

Domāju, ka tā ir pārliecība un uzticēšanās. Kad sāku strādāt ar izlasi, uzreiz noformulēju, kāds ir galvenais uzdevums, un galvenais uzdevums ir lauzt stereotipus, priekštatu par to, ka Latvijas izlase nevar sasniegt augstus rezultātus, it īpaši šāda veida turnīros, vai, piemēram, izšķirošā mirklī izslēgšanas spēlēs nespēj sasniegt rezultātu.

Bija nepieciešams vienkārši koncentrēt visus uz kopīgu uzdevumu un iedvest viņos pārliecību, ka jāuzticas vienam otram.

Nākamais bija izdzēst liecības par to, ka mēs šajos turnīros neesam piedalījušies ar labāko sastāvu, nav bijuši svarīgi spēlētāji. Stājoties pretī spēcīgām komandām, piemēram, Francijai, Spānijai, Brazīlijai, Lietuvai, Itālijai, viss liecināja par to, ka mums trūkst šo spēlētāju, taču bumba nekad nemelo. Laukumā vajag parādīt labāko un pierādīt, smagi strādājot, ka mēs varam šādā līmenī spēlēt basketbolu. Tas tiešām man patika komandā, mēs spējām šos priekšstatus mainīt, spējām šīs liecības dzēst. Kā vājāka komanda mēs spējām uzvarēt visus vai vismaz sacensties ar visiem. 

Līdz pat pēdējai spēlei Latvija uzvarēja, neskatoties uz to, ka viss bija pret Latviju, arī totalizatoru prognozes bija pret. Pat spēlē pret Brazīliju un Lietuvu mēs tikām uzskatīti par vājāku komandu. Kā jūs domājat, šis ir Pelnrušķītes stāsts, šis brīnišķīgais stāsts par to, ka uzvar vājākie, kā mūs sauca? Vai jūs piekrītat šādam skatījumam, vai Latvija tomēr tiešām ierindojās vietā, ko pelnīti ieņem?

Es neticu Pelnrušķītes stāstam, es ticu ikdienas darbam. Šāda veida rezultātu sasniegt var, tikai smagi strādājot, un manas vadīšanas laikā tas tika darīts. Es nevaru pastāstīt, ko darīja iepriekšējie treneri, bet jau no sākta gala redzēju, ka visi ir gatavi ieguldīties, un runa ir par spēlētājiem, treneriem, mediķiem, fizioterapeitiem, arī federācija saliedējās ap mums, lai visi sasniegtu tādu formu, kādā var parādīt augstāko personīgo rezultātu.

Es neticu veiksmei, es neticu brīnumainiem stāstiem par maziem celmiņiem, kas gāž lielus vezumus vai spēj pārvarēt visas grūtības, neskatoties uz to, ka nav favorīti.

Mēs esam komanda, kas ir smagi strādājusi, lai to sasniegtu, un to arī pierādījām. 

Jūs neticat sportiskajai veiksmei, kas ir ļoti svarīgs faktors rezultātu sasniegšanai?

Nē, ir citas nianses svarīgas, piemēram, pēdējais metiens pret Vāciju, kas varēja izlemt likteni par labu mums, taču tas ir ārpus manas kontroles, jo, ja mēs koncentrējamies tikai uz vienu risinājumu, protams, varam ļauties sarūgtinājumam. Protams, ir šāds skatījums par šo iespēju. Mēs zinām, cik šis sports ir balstīts uz kļūdām, jo basketbolā ir nepārtraukti dažādas kļūdas. Mēs strādājam ikdienā pie tā, lai šādu kļūdu skaits būtu minimāls. Es uzskatu, ka šī komanda deva mums iedvesmu, lai mēs sasniegtu augstāku līmeni nākotnē. 

Bertāns drosmīgi uzņēmās izšķirošo metienu. Vai bija kādi citi varianti, vai tas bija pareizais variants?

Šī nav šaha spēle, tas ir basketbols. Spēlētāji ir tie, kas pieņem lēmumus laukumā. Tam mēs gatavojamies katrā treniņā, lai spēlētāji būtu gatavi, pirmkārt, uzticēties viens otram. Otrkārt, spētu pieņemt labus lēmumus izšķirošā brīdī, kad stresa līmenis ir ārkārtīgi augsts. Kurš gan labāk to darītu, ja ne labākais metējs? Mēs kā treneri nevaram to ietekmēt, jo pārtraukumu nebija, nebija jāievada bumba pēc auta vai punktu gūšanas, kad var kaut ko uzrakstīt uz tāfelītes un mēģināt kaut kā ietekmēt spēlētājus laukumā.

Bumba bija Bertānam rokās, un viņš ir labākais spēlētājs, kas mestu tik izšķirošā brīdī.

Turklāt neaizmirsīsim, ka viņš ir spējīgs iemest, ja viņam dod laiku, un, ja ir vēl laiks palicis, mums ir otra iespēja – noķert uzbrukumā atlēkušo bumbu un mēģināt vēlreiz. Mēs nenožēlojam šādu izspēli. Tas, ko mēs izdarījām spēles laikā, lai novestu to līdz šim pēdējam mirklim, tas ir svarīgi. 

Uzvara pār Franciju – svarīgs turpmāko panākumu stūrakmens

Pirmais patiesības mirklis Latvijas izlasei, kurā parādījās latviešu patiesās spējas šajā turnīrā, bija spēle pret Franciju. Izlase tika ar to galā pat bez kapteiņa Daira Bertāna, jo viņš bija guvis traumu. Kā jūs atceraties šo ārkārtīgi svarīgo spēli?

Atceros ļoti spilgti. Atceros, ka mums bija problēmas spēlē, un ceturtās ceturtdaļas sākumā šķita, ka neesam gatavi novest darāmo līdz galam, taču spējām saņemties. Spēlētājiem tik izšķirošas spēles var radīt papildu stresu, īpaši spēlējot pret tādu komandu kā Francija, bet pretinieki negaidīja tādu pretestību. Tādēļ jau arī gala rezultātā mēs bijām daudz koncentrētāki, daudz skaidrāk domājoši un nospēlējām daudz rezultatīvāk, jo uzskatu, ka bijām ļoti labi sagatavoti šāda līmeņa spēlei. Viņi nebija. Pēc šīs spēles bija cilvēki, kas teica, ka latviešiem tiešām ir "lielas olas".

Pēc šīs spēles komanda svinēja, jūs bijāt mierīgs, paspiedāt roku Francijas kolēģim. Vai jūs vienmēr tā izturaties pēc spēlēm? Jūs esat ļoti nosvērts un varbūt nepriecājaties uzreiz. 

Es domāju, ka šeit runa ir vairāk par cieņu pret pretinieku. Es sportā esmu jau sen, un ir jābūt līdzsvaram. Protams, iekšēji manī šaudījās 100 dažādas emocionālas domas, taču ir jāsaglabā miers un jāpaspiež roka, izrādot cieņu savam pretiniekam. Viņiem tas bija varbūt zemākais punkts basketbola vēsturē, jo viņi izkrita no pasaules čempionāta, neskatoties uz to, ka iepriekšējā reizē izcīnīja bronzu un izcīnīja sudrabu pēdējā Eiropas čempionātā. Viņi bija tur, lai sasniegtu rezultātu, bet it kā vājāka komanda viņus izslēdza. To nedrīkst aizmirst, kādu dienu jūs varat būs viņu vietā.

Ko jūs sagaidīsiet no tiem, kas uzvarēs, lai viņi priecājas jums sejā vai izrāda cieņu?

Tas bija mans veids, kā parādīt cieņu pretiniekam. Es priecājos, protams, par saviem puišiem, taču es arī jutu līdzi pretiniekam. 

Pēc izcilas spēles pret Spāniju jūs mudinājāt spēlētājus palikt pieticīgiem un saglabāt kopību; vai tas ir veids, kā panākt pareizo attieksmi? Cik svarīgi trenerim ir būt kā psihologam? 

Jā, tas ir ļoti svarīgi, tu jau esi vadītājs, tu vadi izlasi. Tajā ir daudz jaunu spēlētāju, spēlētāju gados, protams, veterāni man daudz palīdzēja radīt pareizo noskaņu gan laukumā, gan ārpus tā, ceļojot. Neskatoties uz traumām, Dairis gan ģērbtuvē, gan uz laukuma deva norādījumus citiem spēlētājiem. Jānis Strēlnieks, Kristaps Porziņģis arī bija kopā ar komandu, un no laukuma malas tiešām palīdzēja radīt pareizo noskaņojumu, arī emocionālo noskaņu. Bija daži spēlētāji, kuriem šis bija pirmais čempionāts ar pieaugušo izlasi, tā ka tas, protams radīja daudz pretrunīgu emociju.

Bija jāsaglabā miers un līdzsvars, nekrītot panikā pēc zaudējumiem un nesvinot pārāk daudz pēc uzvarām, jo turnīrā daudz kas ātri mainās.

Kopā ar Vāciju mēs varbūt esam vienīgās komandas, kas parādīja līdzsvarotu sniegumu visa turnīra garumā, un tas mani padara tiešām lepnu, jo tas nozīmē, ka vīri šo koncentrāciju nezaudēja. Protams, tās konkrētās runas laikā es jau biju ļoti noguris un biju uz spēku izsīkuma robežas, angļu valoda arī nav mana stiprā puse…

Taču jūs iedvesmojāt...

Jā, tāda arī bija tā doma. Tas ir tikai cilvēcīgi pēc šādām spēlēm jeb pēc šāda turnīra, kā mēs nospēlējām, pārlieku lepoties ar sasniegto, bet turnīrs bija garš, un es zināju, ka nākamajā dienā būs grūtāk, jo visi redzēja, kā komanda mainījās no spēles uz spēli. Mēs tiešām kļuvām par pretendentiem uz zelta medaļu, un daudzi pret mums sāka daudz nopietnāk attiekties, kā pret medaļu pretendentiem. Es vismaz mēģināju saglabāt šo kopības sajūtu, likt saprast, ka nav jāmeklē atzinība kaut kur ārpusē, ka par to jāaizmirst, ka mums jāsaglabā kopība un jāsmeļas iedvesma no komandas biedriem, un komanda tiešām sevi izcili parādīja. 

Šī turnīra labākais spēlētājs Deniss Šrēders, kuram patiesībā bija ļoti neveiksmīga spēle pret Latviju, atzina, ka latvieši bija ļoti stabili, neatlaidīgi, cīnījās no pirmās līdz pēdējai sekundei. Kā tas tika panākts?

Protams, tam pamatā ir ļoti liels darbs, sagatavojot komandu. Komanda iznāk laukumā gatava, es strādāju ar brīnišķīgiem speciālistiem, treneriem, fiziskās sagatavotības treneriem, mediķiem, fizioterapeitiem, kas ļauj man sagatavot komandu katrai spēlei, lai parādītu augstāko līmeni.

Tas jau arī ir tas noslēpums – mēs bijām gatavi.

Es uzskatu, ka pret mums spēlēt nebija viegli, jo mēs parādījām spēju disciplinēti spēlēt gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, gan arī tīri emocionāli. Man tituls "Labākais treneris" ir labākais veids, kā atalgot labāko komandu, jo nav tādas labākās komandas balvas. Ir medaļas par sasniegto rezultātu, taču

visi izvēlējās Latviju kā labāko turnīra komandu, un tā ir mana lielākā balva.

Mēs tiešām parādījām to rezultātu, kam mēs gatavojāmies. Es atceros, Vācijas treneris pēc uzvaras pusfināla spēlē pret ASV, mēs satikāmies koridorā, viņš pienāca, un es viņu apsveicu, un viņš teica – treneri, mēs nebūtu uzvarējuši ASV bez spēles pret Latviju, jo, pārspējot jūs, mēs kļuvām labāki un bijām gatavāki uzvarēt šajā turnīrā. Tā ir taisnība. Todien viņi uzvarēja, iespējams, labāko turnīra komandu, kas bija Latvija, nevis ASV. 

Es gribētu citēt vienu lietuviešu fanu, kas šādi atsaucās par Latvijas izlases sniegumu turnīrā: "Latvija bija apbrīnojama šajā turnīrā, līdzīgi kā Vācija. Visi cīnījās par vienu un viens par visiem – kā augsti sagatavoti ninjdzas." Vai piekrītat?

Jā, pilnībā. Kādam tas var šķist viegli, kad tev ir vājākā birka piesprausta, spēlēt komandas spēli. Tā nav taisnība, jo visiem ir motivācija parādīt sevi, un viņi izmanto šādus turnīrus, šādu skatuvi, lai pierādītu savas spējas, parādītu tās pasaulei, bet visi tomēr lika komandas intereses pirmajā vietā. Tas, protams, dara mani lepnu. Tas, ka mēs varējām just, ka visi tiešām bija gatavi cīnīties. Cīnīties tikai tādēļ, lai Latvijas komanda kļūtu labāka. 

Latvijas izlasē jāizceļ ikviens spēlētājs

Pārbaudes spēlēs, kad žurnālisti jums pārmeta spiedienu uz Artūru Žagaru, teicāt, ka jums rūp viņa liktenis, ka viņam būtu jāpriecājas, ka esat gatavs savas emocijas un spējas veltīt viņam. Tobrīd viņam nebija līguma, un jūs norādījāt, ka esat vienīgais, kas patiesi tic viņa spējām. Šobrīd izskatās, ka jums izdevās viņu iekurināt?

Jā.

Kā ir ar Artūra sniegumu? Viņš ir uzstādījis jaunu pasaules rekordu ar 17 atdotām piespēlēm spēlē, nonācis simboliskās izlases otrajā pieciniekā...

Jā, viņš parādīja labu spēli, un tas tiešām izdevās, taču ceļš bija grubuļains. Man bija interesanti strādāt ar viņu, viņš ir jauns, viņam ir talants un gaiša nākotne, un viņš spēj dzirdēt, ko viņam saka. Tad, protams, viss ir atkarīgs no rakstura. Mums bija domstarpības sagatavošanās procesā, taču attiecības starp treneri un spēlētāju, it īpaši, ja mēs runājam par saspēles vadītājiem, kas ir tāds kā papildu treneris laukumā, ir ar saviem kāpumiem un kritumiem. Mani, protams, neapmierināja dažādas lietas, bet tas ir tikai dabiski sagatavošanās procesā.

Es uzdevu jautājumu, vai jūs tiešām pārsteidz tas, ka treneris prasa sniegumu no spēlētājiem?

Tas taču ir pašsaprotami, it īpaši, ja mēs runājam par jaunajiem spēlētājiem, kam ir jāiekļaujas, jāmācās. Un viņš mācās ārkārtīgi strauji. Viņam tiešām ir tas basketbolista raksturs. Es jau no pirmā brīža sapratu, ka viņš var kļūt par izlases spēlētāju, spēlēt svarīgu lomu izlasē. Diemžēl tā trauma, ko viņš bija guvis pēdējos trijos gados, palēnināja iekļaušanos izlasē, taču viņš labi atgriezās, pārliecinoši atgriezās, jo pēc sagatavošanās par viņu runāja visi. 

Viņam ir līgums ar Turcijas superklubu "Fenerbache". Sezonu viņš sāka Lietuvas komandā. Vai "Fenerbache" ir laba izvēle?

Manuprāt, laba. Paskatīsimies, vai sezonas beigās tā būs bijusi pareizā izvēle, bet izvēle ir laba. 

Vai viņš ir tuvu Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) līmenim?

Jā.

Tātad mēs varam sagaidīt nākotnē no viņa pārsteidzošu sniegumu?

Jā.

Kuri spēlētāji jūs pārsteidza šajā turnīrā ar savu attieksmi, spēli un to, kā spēj uzlabot savu spēli?

Jūs mani nostādāt ļoti neērtā pozīcijā...

Tas nav labs jautājums?

Nē, jautājums ir labs, bet es tad izceltu ikvienu spēlētāju. Es minētu arī spēlētājus, kas ir spēlējuši maz minūšu, kā, piemēram, Anžejs Pasečņiks. Viņam bija konkrēts uzdevums, viņš neradīja nekādus sarežģījumus, parādīja, ka ir spējīgs šo lomu pildīt jebkurā brīdī, kad es sūtu viņu laukumā. Tas man liek lepoties un būt apmierinātam tikpat daudz, cik, piemēram, par Žagara sniegumu, kas šobrīd ir viens no populārākajiem Latvijas basketbola spēlētājiem. Abi viņi parādīja labu sniegumu. Gan spēlētājs, kas laukumā pavadīja vismazāk minūšu, gan visvairāk minūšu. Es te varētu izcelt ikvienu.

Svarīgi ir saprast, ka ikviens spēlētājs spēja strādāt uz vienu un to pašu uzdevumu un spēja panākt, ka komanda parāda rezultātu.

Esmu priecīgs par visiem, šeit negribētu izcelt atsevišķus spēlētājus. Ir komandā arī citi speciālisti. Tas, kā mēs sagatavojām komandu, arī bija apbrīnojami, kā mēs sākām šo darbu no pirmās dienas. Neskatoties uz traumām, mēs spējām gala rezultātā tik labi komandu sagatavot, pateicoties pārējo darbam.

Vai ar Porziņģi un Strēlnieku šī būtu bijusi cita komanda, kas spēlētu citādu basketbolu?

Nē. Teiksim tā, mans viedoklis ir tāds, ka divarpus gados, spēlējot šādu spēli, parādot konkrētu spēles stilu, pēc sagatavošanās tas lika visiem saprast, ka ir šāds latviešu basketbola stils.

Kāds ir latviešu basketbola stils? Kā tas atšķiras no Itālijas, Lietuvas basketbola?

Mēs mazāk iesaistāmies fiziskā cīņā kā lietuvieši. Mēs neesam tik pieredzējuši kā lietuvieši, taču mums ir savs spēles stils. Man tas patīk, patīk ātrums, patīk tas, kā mēs ziedojamies un uzņemamies atbildību komandā. Ir ļoti grūti norādīt uz kādu konkrētu priekšrocību vai vājo vietu, jo tiešām visi mēģina noklāt visus spēles elementus laukumā, un komanda jau ir tas galvenais spēks. Jānis vai Porziņģis, vai Lomažs, viņi jau nevar mainīt spēli, bet viņi var ietekmēt spēli. Šāda līmeņa spēlētāji var atvieglot darbu pārējiem komandas biedriem. Kad Porziņģis pievienojās komandai pagājušajā vasarā, visi man jautāja, – treneri, kā jūs pielāgosiet spēli Porziņģim? Es teicu, ka to nedarīšu.

Porziņģis ir izcils spēlētājs, viņš labi saprot, kā spēle darbojas, viņš spēs atvieglot uzdevumus visiem pārējiem.

Paskatieties uz Dāvi Bertānu! Viņš bija galvas tiesu augstāks spēlētājs kā pārējie, bet ne labākais punktu guvējs, jo visa aizsardzība strādāja pret Dāvi, kas atviegloja pārējiem darbu. Reizēm Dāvis nemaz nespēlēja pat uz bumbu, vienkārši uzvilka aizsargus uz sevi, un tas deva rīcības iespējas pārējiem, brīvību pārējiem. Es bieži vien saku, spēlējiet izlēmīgāk! Viņš uzvelk visus aizsargus uz sevi, jums ir iespēja, izmantojiet to! Ar Porziņģi ir tāpat, ar Rihardu ir tāpat, ar Jāni ir tāpat. Viņi spēj pacelt mūsu spēli citā līmenī, viņš atbrīvoja rokas citiem pirms gada, un viņš zibeņoja Turcijas spēlē. 37 punktu pārākums bija ideāls iznākums.

Basketbols prasa iemācīties runāt latviski 

Pārtraukumos mēs redzējām, ka jūs runājāt arī latviski. Jūs teicāt krūtis – divi, galva – divi. Ko tas nozīmē?

Tas ir mūsu šifrs. Tas ir garš stāsts, bet šobrīd daudz noklausās citas komandas, tādēļ man, protams, ir jāmēģina pēc iespējas vairāk runāt latviešu valodā, lai pretinieki neuztvertu mūsu šifru, mūsu signālus. Ja es rādu kaut ko ar rokām, šos signālus zina visi, un visi mēģina skatīties viens uz otru, lasīt viens otru. Mēs zinām situācijas, reakciju uz tām, bet, ja jūs runājat savā valodā, to pretinieks nesapratīs. Protams, nebija viegli, atzīšos, bet

tagad es vismaz zinu 20 vārdus latviešu valodā un mēģinu tos spēļu laikā izmantot, lai pretinieki nezinātu, par ko mēs runājam pārtraukumos.

Protams, spēlētāji smējās par manu izrunu. Es cenšos to uzlabot. 

To ir brīnišķīgi dzirdēt. Gordons Herberts, Vācijas izlases galvenais treneris, pēc finālspēles par zelta medaļām vienkārši sēdēja un izskatījās pilnīgi iztukšots. Vai jums šāda situācija ir pazīstama kā trenerim?

Jā, ļoti pazīstama. Pēc šāda turnīra jūties izspiests. Visi spēki ir izspiesti, jo ir spiediens, atbildības slogs. Gordons, līdzīgi kā es, pārstāv valsti, kuras pilsonis viņš nav. Gordons ir kanādietis, es esmu itālis, un šis stāvoklis prasa papildu spēkus, papildu ieguldījumu, jo ik dienu tev ir jāpierāda, ka tu esi cienīgs pārstāvēt valsti kā galvenais treneris, un šī iespēja nav dota velti. Tu esi finālā, cīnies par zeltu, mēģini ieiet Vācijas basketbola vēsturē un galu galā neatkarīgi no situācijas esi izsmelts. Ir cilvēki, kas spēj nostāvēt kājās, ir cilvēki, kam jāapsēžas līdzīgi kā Gordonam, bet tā sajūta ir tāda, ka spēku vairs nav. Tu, protams, esi laimīgs, bet absolūti izsmelts. Gordons izskatījās laimīgs. 

Pēc lielām spēlēm jūs labi guļat?

Es nevaru pagulēt. Pēc katras spēles ir grūti aiziet gulēt, jo adrenalīna līmenis ir ārkārtīgi augsts, un tu visu laiku domā, ko varēja izdarīt labāk, jo tev ir jāizdara izvēles kā trenerim. Salīdzinot ar citiem sporta veidiem, basketbolā ir darbība un ir reakcija, un viss notiek ātri.

Mūsu sporta veids ir viens no tiem, kur treneris var visvairāk ietekmēt spēles iznākumu,

jo tu vari nomainīt vairākus spēlētājus, pieprasīt pārtraukumus, pieprasīt apstādināt spēli, pieņemt lēmumus, kas var izšķirt spēli. Neskatoties uz to, ka lēmumus pieņem spēlētāji, treneris arī piedalās spēlē. Tas prasa daudz spēku, rada daudz stresa un adrenalīna. Tāpēc pēc katras spēles ir grūti aiziet gulēt, bet arī pirms spēlēm ir grūti gulēt. Tad, kad spēlē katru otro dienu, un neguli dienu pirms, neguli dienu pēc, beigās sanāk, ka neguli vispār. 

Jūs sākāt trenera karjeru 1985. gadā, jums bija 20 gadi tolaik, kas bija tā iedvesma, kā nonācāt pie lēmuma kļūt par basketbola treneri?

Tas nebija mans lēmums. Tas bija mana trenera un skolotāja lēmums. Vienu dienu viņš man teica – Luka, man šķiet, ka tev vajadzētu kļūt par treneri, jo tev ir tas, kas vajadzīgs, ejam uz sporta zāli. Es teicu, vai tad es tik slikti spēlēju? Uz ko viņš atbildēja – nē, nē, spēlē tu labi, ar to viss ir kārtībā, bet es uzskatu, ka tu vari palīdzēt mūsu basketbola sabiedrībai, jo tev ir pareizā nostāja, lai strādātu ar bērniem, lai piesaistītu vēl spēlētājus basketbolam. Sākām ar to, un pakāpeniski es jutos labāk trenera lomā. Tas notika pirms daudziem gadiem, taču joprojām viņš ir svarīgs cilvēks manā dzīvē, mēs joprojām sazināmies. Viņš ir viens no pirmajiem, kas apsveic mani pēc uzvarām un paceļ mani pēc zaudējumiem.

Latvijas izlase ir jūsu pirmā izlase? Kā tas sākās, kas jūs uzaicināja?

Tā nav, jo es biju strādājis arī ar Itālijas izlasi.

Es runāju par ārzemju izlasēm.

Jā, es strādāju ar otro izlasi, kad mēs uzvarējām Vidusjūras spēlēs un U20, U16, U18 vecumā, bet tas ir citādāk, vadīt savas valsts izlasi. Šeit es nonācu sagadīšanās pēc. Pēc tam, kad Latvija nekvalificējās Eiropas čempionātam, es saņēmu zvanu no [Basketbola savienības] ģenerālsekretāra Kaspara Ciprusa, kas gribēja sazināties ar mani, lai saprastu, vai man ir interese par šādu amatu.

Jūs viņu pazināt?

Protams, viņš bija mans spēlētājs 2000. gadā klubā "Trieste", viņa pirmajā izbraukumā ārpus Latvijas. Viņš bija jauns spēlētājs, daudzsološs, es pavadīju daudz laika, daudz spēku atdevu viņam, un 23 gadus vēlāk ir atmaksājies šis lēmums ieguldīt spēku un enerģiju viņā. Nezinu, vai padarīju viņu par labāku spēlētāju, bet visādā gadījumā es pārliecināju viņu, ka pēc visiem šiem gadiem es esmu tas, kuram vajadzētu stāties izlases galvgalī. Man ir prieks apzināties, ka viņš tā pret mani attiecas, neskatoties uz to, ka kopā pavadījām ļoti īsu laika posmu, ka es varu palīdzēt Latvijas basketbolam sasniegt augstākus rezultātus. 

Vai lēmums nāca viegli?

Jā.

Kādēļ? Vai jūs paskatījāties uz uzvārdiem Latvijas izlases sastāvā?

Jā, visi grib vadīt planētas labākos basketbolistus, un man ir labākie spēlētāji. Cilvēki mani mēģināja pārliecināt, ka viņi nekad neatbrauks uz izlasi, viņiem ir NBA un Eirolīga, viņi nebrauks uz izlasi. Es teicu, nu labi, tas ir mans uzdevums – radīt apstākļus un plānu, kā viņi varētu iekļauties izlasē. 

Kāds bija uzdevums, ko jums teica risināt izlasē? Kādu uzdevumu jums deva? Kas jums bija jāatrisina?

Vajadzēja kādu, kas spētu iedvest pārliecību komandā, ka tā spēj sacensties augstākajā līmenī. Tas arī viss. Komandas sniegums bija radījis negācijas ap komandu, un bija vienkārši jāatjauno uzticēšanās komandai, jāuzlabo garastāvoklis komandā, jādod pārliecība spēlētājiem. Vienkāršs uzdevums.

Vienkāršs uzdevums, bet apjomīgs.

Jā, bet vienkāršs. 

Vēl jau viss nav beidzies, ir vairāki turnīri un sasniedzamie mērķi. Šobrīd mēs esam 5. vietā pasaulē, bet jautājums ir, kas nepieciešams, lai saglabātu latiņu šajā līmenī? Lai tas nebūtu viens atsevišķs sasniegums, Pelnrušķītes stāsts?

Jā, tieši tā, jāuzticas savam spēles stilam, savam spēles raksturam. Mēs esam parādījuši, kurā virzienā dodamies, un tā arī jāturpina strādāt  neatkarīgi no tā, kas ir izlases sastāvā. Strādājot ar izlasi, protams, motivācija spēlētājiem ir daudz augstāka, jo viņi noliek malā savu ego. Izlasē tu cīnies par kaut ko daudz augstāku, tu uzvelc izlases formu, un visi grib, lai viņu vārds stāvētu pēc iespējas augstāk, jo izlase jau pēc tam pāries pie nākamās paaudzes.

Tas, ko spēlētāji rada šodien, būs spēlētājiem, kas spēlēs nākotnē.

Es strādāju priekš nākamā trenera, un tas ir jāsaprot. Ir jāsagatavo komanda nākamajam turnīram, un neko nevajag īpaši mainīt salīdzinājumā ar to, ko darījām pirms tam. Smags darbs un virzīšanās uz nosprausto mērķi izskatās, ka nes rezultātus. 

Jāstiprina Latvijas basketbola daudzpusīgums

Mēs redzējām Latvijas basketbola stiprās puses šajā turnīrā, bet, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm, lai sasniegtu augstus rezultātus Eiropas čempionātos, kas vēl jāuzlabo?

Ir daudz nianšu, protams, kas mums ir jāuzlabo. Psiholoģiskā noturība. Protams, nākamajā turnīrā par mums jau runās citādāk, mums būs citi sasniegumi, ar ko lepoties. Nevajadzētu sabrukt zem šī sloga, vajadzētu spēlēt ar baudu, un ir jāsaprot, ka mēs varam spēlēt pret jebkuru komandu. Protams, ir virkne nianšu mūsu spēlē, kuras mēs varam uzlabot, lai būtu stabilāki, bet es domāju, ka

mūsu priekšrocība ir daudzpusīgums. Tā ir Latvijas basketbola raksturīgākā īpašība, un mums tā ir jāsaglabā, jāpastiprina.

Darbs ar izlasi ir ļoti īss patiesībā. Mums ir pavisam īss laiks, lai sagatavotu komandu. Spēlētāji galveno darbu veic savā klubā, un es ceru, ka pieredze pasaules čempionātā nāks par labu basketbola līmenim. Jo labākās līgās viņi spēlēs, jo labākās sacensībās viņi piedalīsies, jo labāk spēlēs izlase. 

Lai saglabātu šo līmeni ilgtermiņā, vai ir kaut kas jāmaina sistēmā? Vai tajā, kā tā tiek vadīta, vai kultūrā?

Jā, protams, ir jāpiesaista masas, jārada masveidīgums, jāpiesaista cilvēki basketbolam, klubiem, federācijai. Ikvienam, kas strādā basketbolā, jāatsaucas uz šiem rezultātiem, piesaistot jaunus spēlētāju basketbolam. 

LTV skatītāji, basketbola fani, arī iesūtīja vairākus desmitus jautājumu jums. Mēģināšu vismaz dažus no tiem uzdot. Kādas grāmatas un filmas jūs ir iedvesmojušas, un kas ir tie ideāli, pēc kuriem šobrīd vadāties dzīvē?

Grāmata, ko es ieteiktu izlasīt ikvienam, ir par Jaunzēlandes regbija izlasi "All Blacks", un tās nosaukums ir "Legacy". Ļoti jauka grāmata, kas dziļāk analizē trenera darbu un izlases funkcionēšanu ikdienā. Kopš es kļuvu par Latvijas izlases galveno treneri, es esmu mēģinājis izzināt līdzīgus stāstus, treneru pieredzi izlašu vadībā, pat ja viņi ir citos sporta veidos strādājuši, jo daudz ko var iemācīties no citiem.

Manuprāt, ja tu orientējies tikai basketbolā, tu patiesībā neko par basketbolu nezini.

Tev ir jābūt plašākam redzeslokam, jāskatās plašāk, jāskatās uz citiem sporta veidiem, citām jomām. Es smeļos iedvesmu no dažādām jomām. Uzrunā es pateicos visiem sanākušajiem pie Brīvības pieminekļa, jo tiešām mani iedvesmo cilvēki. Ejot no viesnīcas uz arēnu, ikdienā dodoties uz darbu, es mēģināju ieskatīties katra pretimnācēja acīs, sejas izteiksmē, ieskatīties ķermeņa kustībās, kāds tad ir tas latviskums. Man ir prieks, ka cilvēki spēja atpazīt mūsu basketbola spēlē to latviskumu, ka viņi saredzēja to, kā viņi gribētu, lai spēlē izlase. 

Mūsu skatītāji jautā, vai jūs gribat pastāstīt kaut ko par savu ģimeni? Viņi dzīvo Itālijā, ar ko nodarbojas?

Jā, mana ģimene dzīvo Itālijā. Mana dzimtā pilsēta ir Groseto, neliela pilsētiņa Toskānas piekrastē. Ļoti klusa pilsētiņa, galīgi nav basketbola pilsēta. Tas ir arī iemesls, kādēļ dzimto pilsētu atstāju tik agrā vecumā, 20 gadu vecumā pārcēlos uz citu pilsētu, jo tiešām gribēju ļauties savam sapnim. Vaļasprieks man bija kļuvis par darbu. Tādā ziņā esmu laimīgs cilvēks, taču nācās arī no kaut kā atteikties, no ikdienas attiecībām, es retāk tiekos ar draugiem un ģimenes locekļiem. Mana dzimtā pilsēta manai ģimenei joprojām ir miera osta, kur mēs patveramies, kur visi sanākam kopā. Mana meita strādā Šveicē, Vācijā, Itālijā, mans dēls spēlē basketbolu. Neskatoties uz to, mums ir šī miera osta. Kad mēs sapulcējamies tur, mēs nerunājam par basketbolu vispār. 

Vēl divi jautājumi – runa ir par ēšanas paradumiem. Pica ar ananasiem, vai tas ir pieļaujami?

Nē, tas ir pilnībā nepieņemami. Tas ir priekš amerikāņiem, mēs Itālijā to saucam par Havaju picu, taču neviens to nepasūtīs restorānā, izņemot, protams, ārzemniekus, kuriem tā garšo. Pica ir kā pasta – visvienkāršākās izejvielas un vairāk nekā. Ja jūs gribat manu ieteikumu, vienkārši izvēlieties tomātu mērci, mocarellu un baziliku. Tā jūs vislabāk izjutīsiet picas garšu. Pastai vajag labu olīveļļu, tomātu mērci un nedaudz Parmas siera. Pavisam vienkāršas receptes, kas ļauj tiešām izgaršot sastāvdaļas. Līdzīgi kā mūsu spēles stils, kad es lūdzu komandai spēlēt vienkārši, uzstājīgi, bet spēlēt kā komandai. Tāds ir itāļu virtuves noslēpums – vienkāršība ar pārliecinošām, uzstājīgām garšām un sastāvdaļām.

Jums ir līgums ar federāciju līdz 2025. gadam. Kas notiks tālāk?

Pēc tam? Es nezinu. Es nezinu, kas notiks rīt. 

Bet jūs turpināsiet strādāt ar izlasi vismaz līdz 2025. gadam?

To ir grūti pateikt, pareģot es neko nevēlos. Pēc līguma man ir jāstrādā ar izlasi līdz 2025. gadam. 

Kas mūs sagaida priekšā – lieli turnīri, augsti mērķi? 

Es domāju, ka mēs varam to paveikt, un es gribētu būt treneris šai izlasei līdz Eiropas čempionātam Rīgā. Spēlējot šeit, mēs piedāvāsim neatkārtojamu piedzīvojumu un emocijas, un es nevaru vien to sagaidīt. Bet visu soli pa solim. Padomāsim par nākamajām spēlēm februārī, par labu sniegumu, par labu basketbolu, lai līdzjutējiem ir prieks, un gatavosimies olimpiskajai kvalifikācijai soli pa solim. Tagad ir laiks koncentrēties nākamajiem uzdevumiem.

Pēdējais jautājums no faniem, – kāds ir jūsu mīļākais vārds latviešu valodā?

Kustība. 

Tā ir svarīga?

Jā, pamatu pamats, jo, redzat, mēs nevaram spēlēt līdzīgi kā citas komandas, mums nav tik plaša sastāva, tāda paša spēles plāna vai spēka spēles, bet mums ir savs stils, un mums ir jāspēlē atšķirīgi.

No pirmās dienas es visiem teicu, ka mums ir jāspēlē basketbols, kurā ir daudz piespēļu, ātras piespēles.

Vārds kustība ir par bumbas kustību. Tas ir tas, kas man patīk ik reizi, kad spēlējam. Spēlētāji zina, – kolīdz paliek grūti, mums ir jārada kustība. Tas ir vārds, kas man visvairāk tīk, tas mūžam paliks manā atmiņā – izlase un kustība. 

Intervija ar Luku Banki angliski