Līdzīgi kā bērniem, arī Gustam pašam bērnībā bijušas dažādas aizraušanās, ne tikai mūzikas skola vien. Mācījies Rīgas 64. vidusskolā, kas izsenis specializējusies teātra mākslā – kaut arī Gusts bijis eksaktās klases audzēknis, 12. a klases žetonu vakarā nācies izmēģināt arī skatuves dēļus – slavenā vācu rakstnieka Ēriha Kestnera bērnu detektīva "Emīls un Berlīnes zēni" iestudējumā.
Dace Leimane: Tu biji galvenajā – Emīla – lomā?
Gusts Kikusts: Jā, dīvainā kārtā – visai trāpīgi – biju tieši biklais Emīls. Un divi mani draugi bija citās svarīgās lomās…
Visas galvenās lomas ar draugiem nosmēlāt?
Bijām aktīvi, jā. Pārējā laikā gan vairāk sanāca ar eksaktajiem priekšmetiem nodarboties. Izņemot pašu veidoto skolas radio – tā bija mana jau senāk aizsākusies mīlestība uz mikrofoniem un vervelēšanu tajos. Viss sākās kādā 5. klasē. Bija deviņdesmitie, ekonomiski grūti laiki, kad televizorā neko prātīgu nerādīja – tad mēs ar draugu taisījām it kā radio raidījumus, lentiniekā jeb lentas magnetofonā ierunājot tekstus…
Bet vai tad deviņdesmitajos jau nebija kasešu magnetofoni? Lentinieki bija pirms tam.
Jā, bet lentiniekiem varēja normālu mikrofonu pieslēgt, savukārt kasetniekiem bija tikai iebūvētais mikrofons, kas nebija tik kvalitatīvs. Kasešu magnetofonos man patika montēt, piemēram, pasakas – dažādas pasakas samontēt vienā, piemēram, "Sniegbaltītes skolu" pārveidot tā, lai Sniegbaltīte un Salavectēvs nevis draudzīgi satiek, bet riktīgi saiet ragos.
(Smiekli).
Ieliec plati, ieraksti gabaliņu, tad pārtin, ieraksti vēl citu gabaliņu – šādi veidojot pats savu jauno saturu. Tas bija mans hobijs.
Ak, smieklīgi!
Un tā tas aizgāja līdz pat skolas radio, kuram mēs iedevām brīnišķīgu nosaukumu: "RBF – Radio Bez-frekvencers". Tiešām nebija frekvences, mēs paši savilkām vadus un uzlikām gaiteņos skandas, kuru iegādei nedaudz investējām savu naudu, kā arī dabūjām mazu subsīdiju no skolas. Kaut ko atstiepām arī no mājām. Tāda skolas akceptēta pašdarbība! Izmēzām no dažādām vecām un nevajadzīgām lietām skolas bēniņus, kur līdz tam bija noliktava, un tad no turienes raidījām – gan mūziku, gan pašu veidotus raidījumus.
Un kādā veidā skanēja "Bez-frekvencera" raidījumi? Starpbrīžos skolā taču ir liels troksnis.
Katrā stāvā bija pa vienam vai diviem skaļruņiem. Tad nu fanu pulciņi pie tiem arī savietojās. Sak, ko tie radio džeki atkal māžojas?
Meitenes?
Meitenēm laikam vairāk patika tie puiši, kas diskotēkas spēlēja, tie, kas dīdžejoja. Man savukārt vairāk patika aiz tādas mediju sienas, noslēpumainības auras būt. Radio tieši tāpēc šķita ļoti tuvs, jo neredzi vidi, nezini, kā tur izskatās, kādi ir cilvēki, kas runā mikrofonos. Un, kad es sāku strādāt Latvijas Radio, tad es viņus pirmo reizi ieraudzīju: "Redz, kā izskatās tās balsis, ko es tik daudz reizes esmu dzirdējis! Vai, cik interesanti!" Diemžēl burvības plīvurs krita līdz ar vebkameru ierīkošanu visās radiostacijās. Multimediālā neizbēgamība.
Redz, cik interesanti – tavs žurnālista gēns parādījās jau agrā jaunībā. Un kā ar tavu balsi? Šķiet, tā ir ļoti piemērota radio. Vai zemais, patīkamais tembrs ir tavu skolotāju darba rezultāts? Iepriekš nebiju pamanījusi, bet, kad ienāci šajā palielajā telpā, ar savu vīrišķīgo tembru to uzreiz pārklāji.
Kāds interesants vērojums! Universitātē mūs Ruta Vītiņa labi patrenkāja dikcijas un improvizācijas vingrinājumos. Fonētiku apguvu Latvijas Radio pie Ainas Matīsas, runas loģiku – pie Antonijas Apeles, savukārt valodas stila nianses – pie Silvijas Miezes. Starp citu, ar Silviju Miezi bija ļoti interesanti – viņa veidoja ļoti labu raidījumu "Kļūda, kļūda, kļūda!", publiski analizējot valodas kļūdas, un tieši tāpat viņa izturējās arī pret kolēģiem – ķēra aiz piedurknes un aizrādīja: "Es dzirdēju, ka Jūs teicāt nepareizi!", kā arī iedeva uzreiz lapiņu ar kļūdaino izteicienu piemēriem. "Nav pareizi teikt: "Labrīt visiem!" Tas ir kalks no krievu valodas. Ir jāsaka: "Labrīt, visi!", jo tā ir uzruna." Tādi padomi paliek atmiņā. Vai arī par Adventi un Adventu.
Un kā ir pareizi jāsaka?
Katra adventa laika svētdiena ir Advente, kopā ir četras Adventes. Savukārt, advents ir viss Ziemassvētku laiks. Turklāt, lai arī tika mācīts, ka Advente jāraksta ar lielo burtu, bet advents – ar mazo, ir arī citas versijas. Šobrīd valodas speciālisti teic, ka pareizas ir abas formas un ka tās dinamiski saplūst un mainās.
Nu, re! Varbūt, ka labi, jo valoda ir moderna un nestāv uz vietas. Kaut arī ne reizi vien mums, žurnālistiem, nākas mulst par pareizo izvēli.
Par šo mēs nosmejamies un vienojamies, ka, turpinot adventa tēmu, ko visi vēlamies saistīt ar svētkiem un kādu atelpas brīdi, arī sarunu neturpināsim ļoti nopietni. Es Gustam lieku priekšā šķietami nevainīgus seno anketu jautājumus.
Kas tevi dara laimīgu?
Nu, kā? Miedziņš, protams! Salds, netraucēts, svēts sestdienas rīta miegs. Sestdienās mēs ar sievu brokastis ēdam ap pulksten diviem vai trijiem. Pēcpusdienā, protams. Savukārt citās dienās es Miega kungu bezjēgā pātagoju un moku, jo vienmēr ir kaut kas svarīgāks, neatliekamāks par gulēšanu.
Laikam tu esi viens no tiem pienākuma cilvēkiem, kam darbu saraksts ir ļoti garš un kas bieži vien citu vajadzības redz labāk nekā savējās. Tagad tu arī nevis runā par savu miegu, ko neizguli, bet par Miega kungu, kam nodari pāri, vai ne?
(Smejas). Varētu būt, ka dzīve ir mūžīgais un, šķiet, nekādi neatrisināmais jautājums par to, ko gribas darīt un ko vajag darīt. Man nesen jautāja par hobijiem, un es pat samulsu. Jo tie ir jākopj. Mans rīts sākas ap pulksten četriem, lai dotos uz "Rīta Panorāmu", tad atgriežos mājās, seko īsa diendusa, citi darbiņi un saimniecības lietas, piedalīšanās bērndārznieka pulciņos vai skolnieces mājasdarbos. Un galu galā – darbs nākamā rīta raidījumam, kas ieilgst vēlu… Jābūt lielākam gribasspēkam vai labākam laika menedžmentam, lai dienā ietilpinātu vēl arī kvalitatīvus vaļaspriekus.
Nākamais anketas jautājums, Gust! Ar kādu dzīvnieku tu sevi asociē?
Laikam ar ezi – varu būt mīļš un jauks kā ezītis, kuram ir pūkainas ķepiņas, bet reizēm arī pukšķu. Sanāk arī kamolā savilkties, adatas kādam parādīt vai iedurt. Bet par to mani pēc tam moka sirdsapziņa. Bet mēs jau nezinām, kā īsti ir ežiem būt – varbūt arī viņus moka sirdsapziņa, ne?
(Smiekli). Nākamais jautājums – kas tevi visvairāk mēdz nokaitināt?
Laikam tas, ka pēc šķietami skaidras, lēnas un izsvērtas izskaidrošanas kāds turpina uzdot tādu pašu jautājumu atkal un atkal. Vai nu mazie par mācībām vai mamma kādreiz par telefona lietošanu. Visa ģimene jau 15 reizes ir izstāstījusi, bet vienalga atkal tiek uzdots tas pats jautājums. Citiem vārdiem, bet tas pats!
(Smiekli). Kas tevi visvairāk sasmīdina?
Trāpīgi vārdi īstajā vietā un laikā. Vairāk nekā garas anekdotes. Varbūt es nesmejos skaļā balsī, bet tas ļoti iepriecina un atbrīvo. Un zini, es vispār neesmu tāds ļoti smējīgs. Varbūt drīzāk pasmaidu, nevis nosmejos skaļā balsī.
Precīzi teikts! Nākamais jautājums – gudrs cilvēks ir tāds, kurš ...?
…māk paklusēt! Tā nav tikai gudrība, bet arī takta izjūta un empātija.
Labs cilvēks ir tāds, kas…?
… nemēģina sevi pārdot kā labu, bet dara to, ko uzskata par pareizu. Un tas izrādās derīgs arī citiem.
Ļauns cilvēks ir tāds, kas…?
Par ļaunumu runāt grūti. Ar Andri Kravali šodien spriedām, kā mūsdienu pasaulē, kurā daudz ļauna, atbildēt uz jautājumu: "Kur ir Dievs?". Kādam varbūt ļauns ir tas, kas odam norauj kājas. Precīzi nepasacīšu… Neuzdrošinos teikt ko citu kā biblisko: "Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!"
Tavs kaitīgais ieradums?
Pirmais, kas nāk prātā – nepietiekami padomāt par sevi. Varbūt izklausās egoistiski, bet no tā izriet arī tas, ko var sajust citi. Proti, ja tu nepietiekami domā par sevi, noskrienies dažādos pienākumos, beigās jūties nepiepildīts un grinčīgs. Sāc rūgt, palikt pīkstīgs un čīkstīgs, kļūt aizkaitināms. Ceru, ka pats nekļūšu pavisam neciešams. Tāpēc svarīgi atlicināt laiku tam, ko gribas paša priekam, reizē darot arī to, ko vajag un bez kā nevar iztikt. Bet tas, ko vajag… ir neizsmeļams! Kas mums pārsvarā ir budžetā? (Smejas). Vajadzības!
Kas tev garšo un kas negaršo?
Mums ar sievu ir bijuši vairāki centieni ģimenei pagatavot to, kas garšo: "Ko ēdīsiet, sīkie? Varbūt vismaz lazanju?". Nekā! Viņi tiešām neēd! Vai nu ietur savu līniju, vai citu iemeslu dēļ – nezinu! Un tā mēs visu savu kulināro grozu esam reducējuši uz kādām piecām vai sešām receptēm, neiekļaujot pelmeņus un cīsiņus, kas ir universāls glābējvariants. Bet man pašam gribētos kaut ko ārpus ierastajām receptēm, piemēram, burratu ar čili un bazilika lapiņu, kādu grauzdiņu klāt! Bet vispār – esmu visēdājs.
Kas ir vīrišķība? (Gusts domā). Kāpēc kļuvi tik bēdīgs?
Kompleksi laikam. Var jau būt, ka vīrišķība ir arī rūpes par bērniem un ģimeni, un manā sejā skumjām nevajadzētu parādīties, bet prātā kaut kā uzreiz ienāca tādas stereotipiskas vīzijas… Nekad neesmu bijis baigais mačo… Gribētos, protams, bērnus uz vienas rokas varēt pacelt arī tad, kad viņiem būs jau 16 – tā mazliet pārspīlēti, vai ne? (Smaida). Bet patiesībā man šķiet, ka vīrišķību var arī citādi izpaust.
Un kas ir sievišķība?
Sievišķība var būt gan kopt-tēlā – re, pārteicos, bet vārdu spēle sanāca – gan par kopējo tēlu, gan sakoptību. Sievišķība izpaužas gan gaitā, gan domāšanas veidā. Jo reizēm ir mīļi, ka tu pasaki vienu, bet saprasts ir kaut kas pavisam cits. Mūsu, vīriešu, brandžā lietas lielākoties nepārprot – rupjāk un tiešāk runā. Pie sievišķības noteikti piederīga arī spēja vairākas lietas darīt vienlaikus – spēja būt ļoti jaudīgām sazarotos uzdevumos. Es ļoti augsti vērtēju sieviešu prasmi turēt pavardu un pārvaldīt dzīvi ar apbrīnojamu viedumu. Kaut gan atvērts paliek jautājums – ja dažkārt to daru arī es, vai tāpēc esmu sievišķīgs? Par to nevilšus tikko aizdomājos.
Paldies par atklātību… Atstāsim šo jautājumu atklātu. Bet, saki, Gust, par ko tevi var apskaust?
Vai! Lai cik grūts būtu miega un bezmiega sadalījums manā dzīvē, es pats sevi apskaužu par iespēju un spēju jau 20 gadus – tieši šogad ir jubileja – dzīvajā ēterā vadīt rīta programmas sabiedriskajos medijos. Sākumā Latvijas Radio, bet tagad – jau septiņus gadus – "Rīta Panorāmu" Latvijas Televīzijā. Teikšu, kā ir, – patīk, ir adrenalīns un arī gandarījums!
