ĪSUMĀ:

• Kara sākumā restorāns, kurā strādāja Vitālijs, baroja no kara bēgošos ukraiņus Ļvivā.
• Vitālijs gribēja palīdzēt savai valstij, bet ieroci rokā nekad nav turējis.
• Ar uzņēmēju atbalstu viņš sagādāja picu krāsni uz riteņiem; arī pie daļas produktu tiek bez maksas.
• Nu viņš plāno doties tuvāk frontei, lai ceptu picas karavīriem. Viņa mērķis – 10 000 picu līdz pavasarim.
• Šai iecerei Vitālijs nepieņem ziedojumus naudā, jo grib to īstenot par saviem līdzekļiem.
• Izmēģinājuma braucienā karavīri bijuši priecīgi un sajūsmināti par picu, stāsta Vitālijs.
• Pavārs karavīros novērojis nogurumu no kara, vēlmi pēc uzvaras un arī baiļu sajūtu.
• Vitāliju satrauc tas, ka brīvprātīgo un ziedojumu kļūst mazāk. Viņš grib motivēt cilvēkus palīdzēt armijai.
• Pirms kara viņš jutās demotivēts dzīvot Ukrainā politiskās vides dēļ, bet tagad ir brīdis, lai ukraiņi kļūtu "maksimāli neatkarīgi no krievu verdzības".

Latvijas Radio: Uzreiz atvainojos par manu ukraiņu valodas neesamību, bet, nu, es mēģināšu jautāt ukrainiski.

Vitālijs Kološics: Ziniet, maza piebilde – labāk lēni mēģināt runāt ukrainiski, nekā izmantot ienaidnieka valodu.

Labi, labi. Cik saprotu, šobrīd runāšu ar cilvēku, kurš ir ne tikai starp Ukrainas simt labākajiem pavāriem, bet arī starp pasaules simt labākajiem picu meistariem. Bez tam jums pieder vairāki Ukrainas rekordi tieši gastronomijas jomā. Par to parunāsim nedaudz vēlāk, bet šobrīd iepazīstiniet, lūdzu, Latvijas klausītājus ar sevi. Kas mums par jums būtu jāzina?

Sveicieni! Mani sauc Vitālijs Kološics. Esmu profesionāls picu meistars un šefpavārs. Dzīvoju un strādāju Ukrainā. Ilgu laiku es dzīvoju Itālijā, gatavoju picu, gatavoju ēst, bet kopš 2016. gada es atkal dzīvoju Ukrainā un cenšos palīdzēt savai armijai. Tagad esmu aktīvs brīvprātīgais un par saviem līdzekļiem izveidoju projektu, kas atbalsta karavīru cīņassparu, barojot viņus ar picu piefrontes zonās. 

Jūs gribēju uzrunāt pēc tam, kad izlasīju ziņu par šo jūsu projektu, kas saucās "Military Chef". Jūs esat izgatavojis īpašu aprīkojumu, lai varētu braukt pie karavīriem un gatavot viņiem picu. Pastāstiet vairāk par šo projektu un to, kā radās ideja.

Sākoties Krievijas armijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, visi bija šokēti un visi meklēja savu vietu. Katrs gribēja kaut kādā veidā palīdzēt savai armijai, saviem tuvajiem, savai tautai. Tobrīd es dzīvoju Ļvivā. Un tur arī es aktīvi sāku organizēt tādu kā štābu, kura mērķis bija pabarot cilvēkus.

Tā kā restorāns, kurā tolaik strādāju, atradās netālu no dzelzceļa stacijas, mēs devāmies barot cilvēkus tieši uz staciju.

Tobrīd ļoti daudz cilvēku no okupētajām teritorijām bēga prom, un Ļviva kļuva par tādu kā pārkraušanas punktu, no kurienes tālāk daudzi devās uz ārzemēm. Un tā nu mēs stacijā, zem klajām debesīm barojām kādus 10–14 tūkstošus cilvēku. 

Arī pēc tam ieņēmu aktīvu pozīciju. Nolēmu, ka vadīšu picu gatavošanas meistarklases bērniem, kuru ģimenes bija spiestas pamest mājas. Pirms tam tādas rīkoju tikai kā slēgtus pasākumus par maksu, bet tad sāku braukāt pa dažādām Rietumukrainas vietām, lai iepriecinātu bērnus šādi. 

Pēc tam sāku domāt, kā vēl varētu būt noderīgs mūsu armijai un mūsu valstij, jo man ir daudz draugu, kuri uzreiz devās uz fronti. Viņi bija trenēti vai arī bija karavīri, policisti vai dienēja Nacionālajā gvardē, tādēļ devās cīņā. Bet es neesmu karavīrs, es vispār nekad dzīvē neesmu turējis rokās ieroci. Tad nu sāku prātot, kā ar savu profesiju varētu palīdzēt valstij. 

Tad man arī radās ideja, ka varētu mēģināt braukt pie karavīriem un gatavot viņiem picu. Šīs idejas īstenošanai piesaistīju vairākus uzņēmumus. Vienu no tiem sauc "Open Fire", un tas ražo picu krāsnis. Tad nu ar viņiem eksperimentējam un galu galā uztaisījām krāsni, kas ir uz piekabes. Tas deva man mobilitāti. Nu es varu darboties jebkurā vietā valstī. Nav svarīgi – ir elektrība vai nav. Mīklu varu mīcīt ar rokām, un arī kurināt krāsni varu jebkur. Atliek tik paņemt izejvielas. Notestēju šo visu vairākās armijas daļās Kijivā un dažās citās vietās, par kurām es šobrīd nevaru stāstīt.

Būs ļoti interesanti jums par to visu pastāstīt pēc kara, bet tagad es aktīvi darbojos ar šo projektu, ko pilnībā izveidoju par saviem līdzekļiem. Es nopirku busiņu, inventāru, visu aprīkojumu un pašu krāsni. Man palīdzēja arī uzņēmums  "Metro". Viņi iedeva tādu īpašu abonementu, ar kuru katru mēnesi picas pagatavošanai varu bez maksas dabūt pārtikas produktus vairāku tūkstošu grivnu apmērā. Tas nosedz daļu izmaksu.

Lai šo projektu uzsāktu, vajadzēja veikt priekšdarbus. Pastāstiet par picas krāsni uz riteņiem.

Mani iedvesmoja kāda krāsns, ko redzēju Itālijā. Tur ir uzņēmums, kas ražo picu krāsnis uz riteņiem. Kad sazinājos ar mūsu vietējo "Open Fire", jautāju, vai viņi var uztaisīt ko līdzīgu. Atbildēja, ka varot. Bet mēs to krāsni uz piekabes pielāgojām mūsu konkrētajai vajadzībai. Tā ir aprīkota tā, lai būtu ērta tieši gariem pārbraucieniem. Ir īpašs nodalījums malkai, Ukrainas karogam, kas ir ar mani kopš 2018. gada. Veicām dažādus uzlabojumus konstrukcijā, lai viss būtu pēc iespējas efektīvāks.  Rezultāts ir lielisks. Nokrāsojām to haki krāsā, un beigās sanāca ļoti forši. 

Es jau esmu visu notestējis, nu saprotu, ko varu izdarīt, cik daudz izcept. Un atliek tik braukt. Drīz atvēršu reģistrēšanos pirmajām tūkstošs picām, lai saprastu, kur braukt izmēģinājuma braucienā jau pa frontes līniju un kur pabarot mūsu karavīrus. Bet, kur ir tūkstotis, tur būs arī 10 tūkstoši.

Tas ir mans sapnis: pabarot 10 000 kareivjus, un šo mērķi gribu realizēt līdz pavasarim. 

Cik tuvu frontei jūs varēsiet tikt?

Kopumā es gribu būt pēc iespējas tuvāk frontei, bet jums jāsaprot, ka tas nav gluži atkarīgs no manis. Atļaujas man izsniegs militārās struktūras.

Viens bataljona komandieris jokojoties jau teica, ka manu krāsni ar termotēmekli varēs redzēt pat no Maskavas.

Tāpēc ļoti tuvu droši vien nesanāks, bet es gribu būt pēc iespējas tuvāk, jo gribas pabarot maksimāli daudz to karavīru, kuri reāli ir tranšejās, piedalās pozicionālās cīņās un piedalās aktīvajā karadarbībā. Tā ceru viņus iedrošināt un parādīt, ka Ukraina ir ar viņiem, ka ir cilvēki, kuri vēlas viņiem palīdzēt un palīdzēs.

Fotogrāfijās izskatās, ka tā ir klasiska itāļu picas krāsns, kas uzlikta uz speciālas piekabes.

Jā, tieši tā. Tā ir parasta neapoliešu plīts, kādas var redzēt arī restorānos. Bet šī konkrētā atrodas uz piekabes, kas piestiprināta busam, un ar to var pārvietoties, kur sirds vēlas. Tas nozīmē, ka krāsns ir izgatavota tā, lai tā nesadruptu. Tā nevar salūzt pat tad, ja mēs pārvietojamies lielā attālumā. Tas nozīmē, ka tā varēs nobraukt 100, 200, 500 tūkstošus kilometru, un visam būtu jābūt kārtībā. 

Kā ar izejvielām? Gardēži saka, ka īsta Neapoles pica var sanākt tikai no itāļu miltiem un tomātiem. Vai šis ir gadījums, kad var atkāpties no standartiem?

Faktiski Itālijas uzņēmums "Molino DallaGiovanna", kas ražo miltus, daļēji sponsorē šo projektu. Redzēs, kā būs nākotnē, bet pagaidām viņi ir nodrošinājuši 1000 kilogramus savu elitāro miltu, lai picu karavīriem varētu gatavot tā, kā pienākas – no itāļu miltiem.  Es izmantoju arī īstus itāļu tomātus un Ukrainā ražotu mocarelu.

Kas attiecas uz konkrētu ēdienkarti, tas būs atkarīgs no tā, kur es braukšu un cik tālu. Tā kā pārsvarā tas būs ziemā, tad  varēšu izmantot produktus, kuriem nav nepieciešams ledusskapis. Piemēram, svaigs salami vai kāds prošuto, vai kas tamlīdzīgs, ar ko varēšu gatavot picu jebkurā vietā zem klajas debess.

Teicāt, ka pirms braukšanas uz piefrontes zonu, jums bija izmēģinājuma braucieni uz armijas daļām aizmugurē. Jautāt, kāda ir bijusi karavīru reakcija uz viņu priekšā ceptu picu, laikam būtu muļķīgi. Gan jau, ka viņi ir stāvā sajūsmā. Bet tomēr aprakstiet, kā ir cept picu karavīriem uz vietas un redzēt viņu reakciju.

Nu, patiesībā, tas man ir patīkams šoks, tiešām šoks. Kad viņi nāk pie manis, un es labi saprotu, ka mani uzrunā cilvēki-lauvas, cilvēki, kuri ir neticami varoņi, neticami karotāji, un viņi fotografējas uz plīts fona, fotografē mani, fotografē picu, slavē picu, spiež roku un dod savu vienību piedurknes uzšuves… Es to nevaru izteikt vārdos. Tās ir tikai emocijas. Paskatieties manus saglabātos storijus instagramā – tur izlieku apskatei visas dāvanas, ko esmu saņēmis no karavīriem. Patiesībā, tas ir neticams viņu novērtējums.

Kāds karavīru noskaņojums? Ko esat redzējis savām acīm?

Baiļu sajūta, pilnīga baiļu sajūta, vēlme pēc uzvaras, bet ir nogurums, nogurums no kara. Īpaši liels "paldies" tiem vīriem, kuri bēga. Tie nav vīrieši. Es nedomāju, ka viņus vajadzētu gaidīt atgriežamies Ukrainā, es nedomāju, ka viņiem vajadzētu kaut ko lūgt. Tas, kurš paliks Ukrainā, tas arī turpinās aizstāvēt valsti.

Bet karavīros redzu nogurumu. Lai ko arī mēs neteiktu, varoņi viņi vai ne, taču cilvēki nogurst.  

Es vienkārši redzu šos brīžus – karavīri ir noguruši no kara. Un pēc tam ir smieklīgi dzirdēt kādu relatīvi drošajā Kijivā stāstām par savu nogurdinošo dienu darbā. Nu, apmēram tāds ir mūsu iekšējais noskaņojums. 

Ievācot informāciju par jums, skatījos, ka esat dažādas aktivitātes īstenojis. Pagājušajā gadā piedalījāties Briseles "Food Festival", kur vārījāt boršču un citus ukraiņu ēdienus, vācot naudu Ukrainas armijai. Tāpat publisku akciju formātā esat uzstādījis divus Ukrainas rekordus – par lielāko paļjaņicu un picu ar visvairāk kraft sieriem. Tāpat rīkojat picu meistarklases bērniem, kuri bijuši spiesti pamest Ukrainas austrumus un dienvidus. Kas ir tā doma, kas jūs visu šo laiku virzījusi? Jo virzienu, kā palīdzēt, taču ir gana daudz.

Es ziedoju, bet karš nebeidzās. Es atkal ziedoju, bet tas atkal nebeidzās. Man ir jādara vēl kaut kas.

Man ir jādara kaut kas, lai pēc iespējas vairāk nosūtītu palīdzību, cik tas ir manu spēju robežās. Un tad man radās ideja: kāpēc gan ne? Ukrainas rekordi patiesībā man bija arī pirms tam. Man nebija nekādas intereses par jauniem, ja vien ar to palīdzību es nevaru palīdzēt savai valstij. Pirmo rekordu uzstādīju vēl pirms pilna mēroga kara sākšanās – 2018. gadā. Toreiz to darīju [izveidoju Ukrainā lielāko picu] vienkārši, lai Ukrainā popularizētu picu un apmierinātu savu ego. 

Kopš sākās pilna mēroga iebrukums, es uzstādīju divus jaunus Ukrainas rekordus ar mērķi maksimāli piesaistīt cilvēku uzmanību līdzekļu vākšanai Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Tas bija galvenais iemesls. Ar pirmo rekordu – Ukrainas lielāko paļjaņicu, kas ir tradicionāla ukraiņu maize, – man izdevās savākt tuvu pie diviem miljoniem grivnu. 

Ar otro rekordu bija jau krietni mazāk, bet arī ne slikti. Trīs dienu laikā mēs savācām gandrīz 400 tūkstošus grivnu konkrētas vienības karavīru termotērpiem. Un tā jau bija uzvara. 

Bez tam šis rekords – pica ar visvairāk kraft sieriem – tādu uz vienas picas bija simtu pieci – kopā pulcēja arī visus Ukrainas mazos siera ražotājus, lai viņi varētu sanākt kopā, iepazīt viens otru un tādējādi attīstīt Ukrainas amata sieru ražošanu. Tāda bija ideja.

Šovasar jūnijā savā instagrama kontā pie fotogrāfijas ar sadragātajiem krievu tankiem ierakstījāt: "Brīvprātīgo kļūst mazāk, ziedojumu kļūst mazāk, palīdzības apjomi kļūst mazāki." Cik ļoti satraucoši, jūsuprāt, tas ir?

Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti satraucoši. Ir cilvēki, kuri saka, ka ir noguruši no kara. Ko tas nozīmē? Pasakiet to Ukrainas bruņoto spēku karavīriem, kuriem gan jau arī apnicis karot gandrīz divus gadus. Tā patiesībā ir katastrofa, jo korupcija mūsu valstī diemžēl ir ļoti augsta. Un tagad mūsu uzdevums ir maksimāli iznīcināt šo korupciju un pēc iespējas vairāk palīdzēt mūsu valstij. 

Brīvprātīgo palīdzība ļoti, ļoti, ļoti samazinās. Un

mans projekts daļēji izveidots arī tāpēc, lai parādītu, ka palīdzēt armijai iespējams, pat ja esi viens. 

Jūs varat darīt, ko vēlaties. Ir iespējams palīdzēt, un ir nepieciešams palīdzēt. Es gribētu motivēt cilvēkus palīdzēt armijai nākotnē. Tā, lūk.

Pie tā paša instagrama ieraksta kāds bija atstājis komentāru: kāpēc pats neesi frontē? Vai šādus jautājumus jums bieži uzdod?

Protams, jā, jā. Kāpēc tu necīnies, kāpēc tu vienkārši ej un palīdzi? Man nav skaidras atbildes, jo es pats sev uzdevu jautājumu, kāpēc es neesmu frontē. Bet frontē es esmu tikai viens cilvēks ar automātu. Un tas ir neefektīvi, jo es neesmu militārs cilvēks, es nekad neesmu karojis un nezinu, kas tas ir. Ar savām aktivitātēm es varu palīdzēt daudz vairāk, nekā tikai būt ar automātu. Es varu darīt daudz vairāk, piesaistīt līdzekļus, organizēt līdzekļu vākšanas pasākumus, viesoties armijas daļās un paaugstināt karavīru morāli. Bet es taču arī riskēju, kad esmu piefrontes zonās.  Es riskēju ne mazāk kā karavīri. Pareizāk – nav tā, ka nenovērtēju karavīru darbu, bet arī manā darbā ir riski.

Pagājušā gada jūnijā savā instagramā ierakstījāt pārdomas par patriotismu, par bērnības paziņu, kas patriotismu vienmēr izrādīja, bet jūs sevi saucāt par pofigistu. Kad atnāca 24. februāris, jūsu paziņa-patriots esot samaksājis kukuli un aizmucis uz Eiropu, kamēr jūs beidzot sapratāt Ukrainas simbolu svarīgumu, jo kļuva skaidrs, ka tas ir kas tāds, ko ļoti viegli pazaudēt… Kā jūtaties šobrīd?

Teiksim tā – tā kā ilgu laiku biju strādājis ārzemēs, pēc 24. februāra saņēmu piecus darba piedāvājumus ārzemēs. Man ir daudz draugu, kuri dzīvo Eiropā un ASV, un viņi man piedāvāja aizbraukt. Bet tobrīd, kad jau bija sācies pilna mēroga iebrukums, pie manis Ļvivā dzīvoja cilvēki, kurus es paņēmu savā mājā. Viņi padzīvoja kādu brīdi pie manis, un tad  devās uz ārzemēm, atbrauca nākamie, padzīvoja pie manis un aizbrauca uz ārzemēm. Bet man, godīgi sakot, ne brīdi nebija vēlmes pat domāt par braukšanu kaut kur prom. Tieši otrādi – es tieši gribēju būt šeit, jo bija pienācis vēsturisks brīdis, ko gaidījām kopš Kijivas Ruses laika, kad beidzot mums radusies reāla iespēja izšķaidīt mūsu ienaidnieka zobus un samalt viņu miltos. Beidzot bija radusies iespēja iegūt neatkarīgu, pašpaļāvīgu, lepnu valsti.

Pofigisms mani bija pārņēmis nevis patriotisma trūkuma dēļ, bet gan tās politiskās vides dēļ, kas bija izveidojusies Ukrainā.

Politiskie spēki mainījās no korumpētiem uz vēl korumpētākiem. Viss tas, ko varēja skatīt ziņās – kad pie prokurora atrod 13 kilogramus zelta vai, piemēram, jaunu BMW modeli, kas maksā 300 tūkstošus un vēl nav pieejams pat Vācijā, bet Ukrainā tādi jau ir divi. Nu, tas viss ir demotivējoši, tas ir briesmīgi demotivējoši. Tas demotivē tevi vispār dzīvot Ukrainā.

Jo tu saproti, ka neatkarīgi no tā, par ko balso vēlēšanās un cerības, ka kaut kas mainīsies, patiesībā nekas nemainās... Un tu dodies uz nākamajām vēlēšanām ar pārliecību, ka šoreiz nu gan 100% viss būs lieliski. Tu nobalso, bet atkal nekas nemainās. Un trešo reizi tu vairs nevēlies piedalīties vēlēšanās. 

Bet patiesībā vajadzēja domāt nevis, ka kāds mainīs tavu dzīvi, bet ka tev pašam tā jāmaina. Un tu esi daļa no tā, kas var mainīt valsti.

Tas taču ir tik forši. Patiesībā, mazliet grēks teikt šādas lietas, bet beidzot ir pienācis neticami foršs brīdis, kad mēs varam kļūt maksimāli neatkarīgi no krievu verdzības. Jo nemanāmi šī valsts ir iezagusies mūsu dzīvē tik ļoti, ka tā ir radījusi vislielāko iespējamo šķelšanos sabiedrībā. Un šīs šķelšanās dēļ karš arī sākās. Tas vienkārši bija tikai laika jautājums. 

Un es nekādā gadījumā neatstāšu savu valsti līdz brīdim, kad mēs pilnībā uzvarēsim, kamēr nebūs oficiālas uzvaras. Bet tad jau aktuāls kļūs jautājums par valsts atjaunošanu. Mums būs jāatjauno mūsu Ukraina un jāveido mūsu nākotne. Bet mūsu vietā neviens to nedarīs. Tas ir mūsu darbs – mūsu, ukraiņu. Neviens nenāks to izdarīt mūsu vietā. Jūs nebrauksiet no Latvijas un neteiksiet: ļaujiet man jums palīdzēt visu izdarīt. Nu, jūs to arī varētu izdarīt, bet jums tas nav jādara. Mums tas ir jādara, tas ir mūsu bizness. Tas vēsturiski ir pašu ukraiņu uzdevums.

Un šādā brīdī, tik nozīmīgā mirklī, braukt kaut kur uz Londonu, lai apmeklētu sporta zāles, dzīvotu šiku dzīvi un dzertu kokteiļus, zinot, ka tajā pašā mirklī kaujās krīt tavi draugi… Es nedomāju, ka tas ir cienīgi. Tas ir necienīgi. 

Jūs jau redzējāt, ka iespējas pamest valsti man bija vairāk nekā pietiekami. Es devos brīvprātīgo misijās, tai skaitā uz Briseles pārtikas festivālu, ko pieminējāt. Mēs varējām vienkārši neatgriezties atpakaļ. Mums bija iespēja tur pelnīt naudu un par to naudu braukt, kur vēlamies. Bet nē, tas tā nedarbojas. Mēs braucām, lai palīdzētu savai valstij, lai palīdzētu mūsu tautai. Tas ir brīvprātīgā darba galvenais mērķis.

Saprotu, ka šobrīd jūs dzīvojat Kijivā, bet esat no Čortkivas, kas atrodas Ukrainas rietumos un kur, ja ticam Vikipēdijai, 2022. gadā dzīvoja gandrīz 30 000 cilvēku. Vai šī pilsēta ir cietusi karā vai karadarbību izjutusi, tikai uzņemot cilvēkus, kuri bijuši spiesti pārcelties?

Tiešām Čortkiva ir gandrīz neskarta, izņemot armijas daļu, kur vairākas reizes atlidoja raķetes. Bet es jau daudzus gadus nedzīvoju Čortkivā. 2019. gadā pārcēlos dzīvot uz Ļvivu. Un pagājušajā gadā pārcēlos uz Kijivu. Jo Ļvivā viss ir labi. Tur ir daudz drošāk nekā citās pilsētās, taču jāsaka, ka mani uz Kijivu pārcelties motivēja tieši mans jaunais projekts, ar ko gribu apbraukāt fronti, cepot picas. 

Tas tāpēc, ka Kijivā ir lielāka resursu koncentrācija, kas man bija svarīga, lai spētu īstenot šo projektu.  Te ir lielāka cilvēku koncentrācija, kas var man palīdzēt ideoloģiski. Te atrodas ģenerālštābs, kurā būs mans koordinators. Viņš būs tas, kurš ieteiks drošos maršrutus piefrontes zonās. Tāpēc arī pārcēlos uz Kijivu un plānoju šeit palikt līdz kara beigām. 

Starp citu, Rīgā viena no pirmajām vietām, izņemot vēstniecību, kur tu varēji aiziet un pateikt atbalsta vārdus no Ukrainas atbraukušajiem cilvēkiem, bija "pop-up" restorāns, kurā tikko atbraukušās ukrainietes, viena otru vēl nepazīstot, sāka piedāvāt ukraiņu nacionālos ēdienus. Tagad Rīgā jau vairāki ukraiņu restorāni.

Baltijas valstis, tas ir, Latvija, Lietuva un Igaunija, patiesībā ir mums radniecīgas valstis. Šīs valstis kopā ar Poliju pilna mēroga iebrukuma pirmajās dienās mums izrādījās neticami spēcīgs atbalsts. Mēs to ļoti novērtējam, patiešām novērtējam. Mūsu tautai, mātēm, bērniem, kas bēga no Krievijas raķetēm, tajā brīdī tas bija ļoti svarīgs atbalsts. Arī militārajā ziņā jums mums palīdzējāt. Ukraiņi par to tikai runā un ir neticami pateicīgi. Tikai nepatikšanās tu iepazīsti draugus un brāļus. Un ticiet man, mēs to noteikti neaizmirsīsim un vienmēr būsim pateicīgi.

Starp citu, no Latvijas un Tallinas tiku saņēmis divus lūgumus palīdzēt atvērt picērijas. Mani uzmeklēja un izteica reālus piedāvājumus. Es viņiem apsolīju, ka pēc kara noteikti atbraukšu un pagatavošu viņiem labāko picu Eiropā. Bet pagaidām, ja viņi var kaut kādā veidā palīdzēt mūsu valstij, tad dariet tā. Pagaidām mēs esam karā. Pēc uzvaras svinēsim kopā.

Jebkurā gadījumā ziniet, ka, piemēram, daudzi mani draugi gaida jūsu uzvaru, lai varētu doties apmeklēt Ukrainu. Bet man vēl ir daži pēdējie jautājumi. Jūsu ikdiena paiet viesmīlības sfērā. Uz restorānu cilvēki dodas, lai labi pavadītu laiku, gūtu baudījumu, aizmirstos. Vai kara laikā restorāns nav vieta, kur pārņem pretrunīgas sajūtas?

Nu ko, iesim pēc kārtas: par ko cīnās mūsu armija? Lai civiliedzīvotāji varētu turpināt dzīvot. Es uzskatu, ka restorānu bizness ir joma, kas Ukrainas ekonomikai dod lielu pienesumu. Tātad – jo lielāks ir nodokļu apgrozījums, jo lielāks ir līdzekļu apgrozījums, jo lielāki nodokļi, jo vairāk tiek stiprināta valsts ekonomika. Ja runājam par veselīgu biznesu kara laikā, tad šī ir joma, kas nodrošina daudz darbavietu, par kurām tiek maksāti nodokļi. Tāpat restorānos notiek īpaši pasākumi ar mērķi vākt līdzekļus armijai.

Tāpat jāatceras, ka kara sākumā restorāni bija tie, kuri darīja ļoti daudz, lai pabarotu teritoriālās aizsardzības vienības, karavīrus kontrolpunktos, militārpersonas kopumā. Savukārt šobrīd frontē karo ļoti daudz pavāru un virtuves darbinieku. Tāpat visiem labi zināms, kā restorāni par savu naudu ekipēja savus darbiniekus, kuriem bija jādodas un fronti. 

Jā, diemžēl var atrast arī sliktus piemērus. Ceru, ka tādus izskaudīsim, jo kļūsim apzinīgāki. Ir, piemēram, naktsklubi, pat tādi, kas atvērti komandantstundās, tādējādi pārkāpjot likumu. Bet mums nevajadzētu koncentrēties uz viņiem. Mums jādara savs darbs, jāiet tālāk un tādējādi jāmaina valsts. Es ceru, ka nākotnē tas viss izzudīs, jo es joprojām ceru, ka mūsu tauta kļūs apzinīgāka,  inteliģentāka un patriotiskāka.

Tas ir tieši tas, ko gribēju vaicāt. Pieņemu, ka viena no lietām, ko Krievija vēlētos panākt, ir, lai visi sēdētu pagrabos, baidītos un raudātu.

Mēs nesēdēsim pagrabos. Mēs nesēdēsim pagrabos! Savu tiesu jau esam izraudājuši. Jā, piekrītu tam, ko teicis ģenerālis Zalužnijs, ka pēc kara mums būs daudz jāraud, jālej daudz vairāk asaru, taču šobrīd nav īstais laiks raudāt. Tagad ir jāstrādā, jāpalīdz, jācīnās un jāuzvar. Bet ko grib Krievija? Lai grib, ko grib. Viņi var daudz ko gribēt, bet tāpat dabūja pa zobiem un tā būs arī turpmāk.

Mēs nesēdēsim pagrabos ilglaicīgi. Mēs neraudāsim. Mēs cīnīsimies.

Jo mēs vēsturē esam zināma kā valsts, kas uzvar. Arī šajā karā uzvarēsim. Tas ir 100%. Sākot ar kazakiem, kuri vairākkārt pa zobiem sadevuši ne tikai Krievijai, esam cilvēki, kuriem tas ir asinīs. Mums nav, no kā baidīties. 

Mēs noteikti nesēdēsim pagrabos. Darīsim to tikai trauksmes laikā. Kad tā beigsies, turpināsim palīdzēt armijai.

Šo varbūt noklausīsies picu meistari Latvijā. Varbūt kādu pat pazīstat? Vai viņi var kā palīdzēt jūsu "Military Chef" projektam?

Nu, skatieties, diemžēl es nevaru uzaicināt Latvijas picu meistarus pievienoties man braucienā pa frontes līniju, jo es saprotu, ka tas ir risks dzīvībai, tie ir veselības riski, un tas nav viņu karš, absolūti.

Es arī nepieņemu finansiālus ziedojumus, jo esmu nolēmis, ka šis projekts tiks īstenots tikai par maniem personiskajiem līdzekļiem, par ko arī būšu pilnībā atbildīgs. Tas ir mans ziedojums.

Vienīgi, ja mani dzird Latvijas picu meistari, gribu teikt, ka tad, kad karš būs beidzies, mēs Kijivas centrā uztaisīsim ļoti lielu  picu festivālu, un es aicinu visus pievienoties šiem svētkiem. Jo vairāk cilvēku no Eiropas ieradīsies uz šiem svētkiem, jo laimīgāks es būšu.

Visiem viesiem beigās vienmēr vaicājam to pašu jautājumu – ko novēlēt jums personīgi?

Uzvaru, uzvaru, uzvaru. Kara beigas. Es gribu, lai mūsu tauta neizmirst. Es gribu, lai mūsu karavīri nemirst. Es gribu, lai mēs uzvaram ienaidnieku. Saprotiet, kad esat maksimāli iesaistīts militārajā tēmā, domāt par jebko citu šķiet dīvaini. Vai es sapņoju par jaunu automašīnu?  Nē, tas viss būs pēc uzvaras. Pagaidām es sapņoju par uzvaru un cenšos darīt visu iespējamo, lai tas brīdis pienāktu pēc iespējas ātrāk.

Starp citu, kāda ir jūsu firmas recepte? Es gribu nogaršot to picu Kijivā pēc jūsu uzvaras!

Nu, es nezinu, man vēl nav savas firmas receptes. Visas ir firmas receptes, jo visas picas, ko taisu, ir ar manu firmas zīmi. Es nevaru pateikt, kura būtu īpašākā... Personīgi mana mīļākā pica ir "Margarita" ar parmezānu. Bet nu jau man karavīri devuši vairākas idejas, ar kādām īpašām receptēm būtu jānosvin uzvara. 

Skaidrs, tad jau uz tikšanos Kijivā!

Jūs plānojat ierasties Kijivā?

Pēc uzvaras.

Nu, jā, pēc uzvaras mēs noteikti tiksimies ar jums Kijivā, es jūs uzaicinu. Varbūt tajā brīdī man jau būs savs restorāns. Jo pēc uzvaras es ļoti gribu savu personīgo restorānu, picēriju. Un tad es varēšu pacienāt ar picu ārzemju draugus, un arī jūs es uzaicinu.

Paldies, paldies. Liels paldies. Es vēlreiz atvainojos par savu ukraiņu valodu.

Ticiet man, jums ir ļoti laba ukraiņu valoda. Ļoti. Esmu jums ļoti pateicīgs par to, ka piekritāt sazināties ar mani manā dzimtajā valodā. Liels paldies! Gan jūs, gan es zinām krievu valodu, tomēr mēs principa pēc tajā nekomunicējām. Tas ir, mēs speram soli pretī tam, ka šai valodai vajadzētu pilnībā izzust no visu postpadomju republiku teritorijas. Tai vajadzētu pazust un palikt tikai purvos. Tikai stulbiem cilvēkiem vajadzētu sazināties šajā valodā, bet mēs iemācīsimies mūsu valodas. Es jums apsolu, ka, ja braukšu pie jums ciemos, runāšu, lai arī lauzītā, bet latviešu valodā, centīšos vismaz saprast, ko jūs sakāt.

Paldies! Slava Ukrainai!

Liels paldies! Varoņiem slava!