Līdz padomju diktatora Staļina noziegumu apmēriem Krievijas pašreizējais vadonis Vladimirs Putins pagaidām vēl nav aizsniedzies, taču tagad, kad prezidenta "vēlēšanas" Krievijā aizvadītas, Putins, visticamāk, turpinās pēc inerces iesākto politiku, un kopējā tendence būs lejupejoša – represijas pastiprināsies, arī ekonomikai labāk neklāsies.
Tāpat no jauna varētu tikt skarts arī jautājums par mobilizāciju, kas satrauc Krievijas sabiedrību.
Mārcis Balodis ir politikas zinātņu maģistrs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks. Primāri savos pētījumos pievērsies Krievijas hibrīddraudu aktivitāšu analīzei, prokremliskās dezinformācijas pētīšanai un tās ietekmei uz politiskajiem procesiem. Piedalījies pētījumu projektos par dezinformācijas riskiem Latvijas interneta mediju vietnēs, kā arī projektos par prokremliskās dezinformācijas naratīvu izsekošanu un atmaskošanu Latvijas mediju telpā. Ir vairāku publikāciju par Krievijas ārpolitiku un drošības politiku autors.
Gints Grūbe: Pēc tam, kad tā saucamās "vēlēšanas" ir beigušās, šī leģitimitāte Putina politikai ir formāli iegūta. Jautājums, ko uzdod daudzi, ir, kāda varētu būt Kremļa jaunā politika pēc "vēlēšanām"?
Mārcis Balodis: Tādi jautājumi ir pilnīgi vietā. Šeit arī der atsaukt atmiņā pagātni, 2018. gada "vēlēšanas", kad Putins saņēma 77 procentus balsu, un acīmredzami šis mandāts tika interpretēts, ka, lūk, absolūtais sabiedrības vairākums ir par Putinu, tātad Putina režīmam ir tiesības darīt to, ko tas uzskata par nepieciešamu.
Un tas varētu būt?
Tas, ko 2018. gadā izdarīja, bija pensiju reforma, un uzreiz Putina reitings manāmi nokrita. Tātad acīmredzami tika nepareizi interpretēta situācija. Es domāju, ka šāda pieredze pavisam noteikti ir palikusi Kremļa atmiņā. Pareizāk, Kremlis noteikti gribētu izvairīties no šādiem pārrēķiniem, taču jārēķinās, ka ir, iespējams, jautājumi, kuri ir tā sasāpējušies, no kuriem principā izvairīties vairs nevar.
Piemēram, viens ir jautājums par mobilizāciju. Tas ir jautājums varbūt nedaudz vairāk militārajiem ekspertiem par to, vai tas ir šobrīd nepieciešams, taču, ņemot vērā to, ka dažādas amatpersonas jau pēdējos kādus deviņus mēnešus noteikti ir mēģinājušas uzsvērti atgādināt visiem Krievijas iedzīvotājiem, ka mobilizācija šobrīd neesot nepieciešama, jo pietiekot brīvprātīgo, – tas liecina, ka viņi skaidri un gaiši saprot, cik ļoti sabiedrību tas jautājums uztrauc.
Pirms vēlēšanām šo jautājumu nedrīkstēja kustināt, tas bija absolūti nepopulārs un ar to varēja tikai zaudēt.
Šobrīd atkal, teiksim tā, durvis paveras, lai šo jautājumu atkal paceltu gaisā. Ja raugāmies ilgtermiņā, es domāju, drīzāk jārēķinās, ka Krievija turpinās pēc inerces iesākto politiku, bet kopējā tendence būs lejupejoša. Respektīvi, represijas tiks pastiprinātas, arī ekonomikai labāk neklāsies. Tādu, teiksim, strauju lēcienu kaut kādā totalitārisma virzienā, to es liktu kā mazāk ticamu.
Izteicāt vienu versiju, ka, lai noturētu kontroli pār sabiedrību Krievijā, nākotnē varētu nākties celt vardarbības latiņu?
Jā, tāda varbūtība pastāv ar domu, ka, lai arī cik lielā mērā Krievijas sabiedrība nebūtu orientēta uz apātiju vai vienkārši pašsaglabāšanos un tādā veidā gatava klusēt, tomēr tā problēma, kur Krievija, tāpat kā daudzas citas autoritāras un totalitāras valstis nonāk, iznīcinot institūtus, valsts sāk zaudēt informāciju par to, kas valstī notiek, kas sabiedrībā notiek, kas sabiedrībai ir aktuāls.
Ar laiku tādā veidā valsts var sākt atkal iekāpt sabiedrības lauciņā par tālu. Piemēram, atsaucoties uz vēsturiskiem piemēriem, paaugstinot pensijas vecumu vai veicot kaut kādas nodokļu izmaiņas, kas var izsaukt sabiedrībā plašāku neapmierinātību, tai skaitā pat sabiedrības lojālajā daļā. Tajā brīdī režīmam tiešām var nākties ķerties klāt pie vardarbības, lai pieliktu punktu šādai sabiedrības pretestībai.
Kā mēs varam nosaukt tīri politoloģiski to režīmu, kas valda Krievijā?
Putina režīmu bieži vien mēdz dēvēt par hibrīdautoritārismu. Varbūt ir kaut kādi atsevišķi elementi no totalitārisma, un [Putins] sāk uz to virzīties, viņš atsevišķos jautājumos patiešām mēģina panākt pat totālu kontroli pār to, ko iedzīvotāji dara vai kā viņi var izpausties. Taču citos jautājumos atkal valsts nemēģina pilnībā iekāpt vēl sabiedrības dārziņā. Tāpēc parasti to mēģina dēvēt par kaut kādu hibrīdautoritārismu.
Putina režīma viena no īpatnējām iezīmēm ir uzsvērtas, pat dīvainas attiecības ar jebko, kas ir saistīts ar juridisko procesu. Lai ko Krievija darītu gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, to mēģina pamatot juridiski.
Tādā veidā valsts mēģina reizēm distancēties, un tādā veidā reizēm valstij pat izdodas aizsargāt iedzīvotājus no tādas nosacīti patvaļas atsevišķās situācijās. Vienlaikus ar to visu tiek mēģināts uzturēt arī kaut kādu demokrātijas ilūziju. Joprojām Krievijā ir amatpersonas, kuras laiku pa laikam runā par to, ka Krievija ir demokrātiska valsts, ka viņiem ir tāda alternatīva demokrātija. Līdz ar to tā nav pilnībā tīra varbūt gluži autoritāra valsts kaut kādos jautājumos, taču totalitāra tā arī nav. Reizēm ir kaut kāds mikslis no dažādām idejām.
Kurā brīdī varētu rasties un kas būtu tāds hibrīda variants totalitārismam? Mēs ik pa laikam apspēlējam to jautājumu, vai un kad mēs esošo situāciju varētu salīdzināt to, kas notika, teiksim, 1937. gadā Staļina laikā Krievijā?
Ja reiz mēs pieminam Staļinu, tad viens no jautājumiem, kurā mūsdienu Krievija absolūti iepaliek, ir jebkāda veida represijas, it īpaši pret lojālajiem [iedzīvotājiem]. Ar visu to, cik agresīva mūsdienu Krievija ir pret saviem iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kas..
Opozicionāri tiek nošauti, tie, kuri kritizē karu, tiek tiesāti – to taču mēs varam klasificēt kā represijas.
Tieši tā, jā, tās ir represijas, viennozīmīgi, taču Staļina laika represijas bija pavisam cita mēroga. Turklāt Kremlis līdz šim nav bijis tik agresīvs – un turklāt tik ilgstoši agresīvs – pret sistēmas iekšējiem cilvēkiem. Atšķirībā, piemēram, no Staļina represijām, kur pat uzticamas, pat salīdzinoši tuvas personas varēja tikt represētas pēc kāda laika, jo tās, kas stājās šo personu vietā, atkal varēja tikt pakļautas represijām. Mūsdienu Krievija tādā ziņā ir bijusi, nevarētu gluži teikt, savaldīgāka, bet šeit gluži līdz Staļina apmēriem pagaidām Putins vēl nav aizsniedzies.
Publikācijā "Krievijas trauslā stabilitāte pēc diviem kara gadiem – sabiedrība, ekonomika un iekšpolitika" jūs ar kolēģi Armandu Astukeviču rakstāt: "Ir pagājuši divi gadi kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kopš tā laika ne tikai situācija frontē, bet arī Krievijas iekšpolitika, sabiedrība un ekonomika ir piedzīvojusi pārmaiņas un aizvien vairāk ir vērojama "kara migla". Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, daudzi savas cerības saistīja ar Krievijas sabiedrības reakciju kā faktoru, kas varētu strauji novest pie miera sarunām vai kara beigām. Brīdī, kad kopš iebrukuma pagājuši divi gadi un kopš Krimas aneksijas jau 10 gadi, Krievijas sabiedrības klusēšana daudzos radījusi vilšanās vai nodevības sajūtu. Krievijas sabiedrību kopumā pēdējo divu gadu garumā ir iespējams dēvēt par apātisku un salīdzinoši inertu, kas ir acīmredzami rezultējies nebūt ne absolūti mierīgās, taču salīdzinoši miermīlīgās attiecībās starp Kremli un sabiedrību." Tas nozīmē, ka tiek radīta kaut kāda veida politiskā kultūra, kura ir šī apātisma aptverta? Kura neveido ne opozīciju, ne vispār kāda cita veida sabiedrības kustības?
Viennozīmīgi tas ir tas, ko Kremlis ir mēģinājis darīt pēdējo 24 gadu laikā. Ne tikai Kremlis, arī citi nedemokrātiski režīmi mēģina depolitizēt sabiedrību.
Ar kādām metodēm?
Piemēram, Krievijas gadījumā, kā darbojas sociālais līgums principā kopš 2000. gada – valsts pasaka sabiedrībai, ka jūs nejaucieties iekšā politikā, neuzdodiet mums neērtus jautājumus, un apmaiņā pret to mēs jums nodrošināsim ekonomisko stabilitāti ilgtermiņā.
Protams, nebūsiet varbūt visi gluži miljonāri, bet jums pašiem un jūsu bērniem būs salīdzinoši stabila un droša dzīve. Tas ir tas, kā šī sistēma ilgstoši darbojās. Lielā mērā pateicoties ienākumiem no dabas resursu ieguves un eksporta, Krievija spēja nodrošināt ekonomisku stabilitāti, pat attīstot vidusšķiru, teiksim, lielajās pilsētās, kas sabiedrībai rada zināmu komforta sajūtu.
Tas rada pārliecību par stabilitāti, ka valstī viss ir kārtībā, un, ja reiz valstī viss ir kārtībā, pieprasījums pēc demokrātijas, iespējams, daļā sabiedrības krīt.
Jo kādēļ gan būtu vajadzīgi papildus vēl kaut kādi demokrātijas kritēriji? Piemēram, taisnīga tiesa vai godīgas vēlēšanas, ja tāpat visa nepieciešamā stabilitāte ir nodrošināta?
Jūs rakstījāt arī, ka, sākoties pilna mēroga uzbrukumam, daudzi ārpus Krievijas un pašā Krievijā vēl izteica cerības, ka sabiedrības reakcija mobilizācijas dēļ – un ne tikai – varētu strauji novest pie miera sarunām vai kara beigām. Nekas tāds nenotika.
Nē, tas ir bijis… Par pārsteigumu to nevarētu nosaukt, bet tā ir bijusi tāda lielākā vilšanās. Ir bijis daudz minējumu, daudz interpretāciju par to, ka, pirmkārt, karš kā tāds izsauktu sabiedrības pretreakciju. Vai, ka tajā brīdī, kad Krievijā sāktu atgriezties kritušo karavīru zārki, ka tas arī varētu izsaukt tomēr [to reakciju], velkot paralēles, piemēram, no padomju laikiem par Afganistānas karu. Tolaik tas spēja izsaukt sabiedrībā neapmierinātību un rezultēties arī politiskā darbībā.
Taču acīmredzami apātija ir tā iesakņojusies, ka sabiedrība ir gatava klusēt savas personīgās drošības vārdā. Acīmredzot Krievijas sabiedrība, kopumā runājot, ir pieņēmusi tādu pasīvu lomu. Tas nenozīmē, ka viņi visam obligāti piekrīt un atbalsta to, ko dara Putins vai mūsdienu Krievija, bet…
Bet, zinot mūsdienu tehnoloģijas un medijus, nav jau tā, ka tā informācija par to, kas notiek Ukrainā, un par to, kādas ir debates pasaulē par Krievijas attiecībām ar Eiropu, nenonāktu līdz lielākajam vairumam Krievijas iedzīvotāju.
Nē, noteikti nonāk, ņemot vērā arī to, cik daudz ir karavīru, kas ir ievainoti un atgriežas atpakaļ nosacīti civilajā dzīvē. Viņi jau arī atgriežas ar stāstiem par to, kā patiesībā ir būt karā un kādi ir Krievijas bruņotie spēki, ieskaitot visas nejēdzības.
Tādā ziņā Krievijas sabiedrībā, vismaz daļā sabiedrības, tādu ilūziju pavisam noteikti nav, taču tas viss tāpat galu galā atduras pret to, ko kurš, pirmkārt, ir gatavs darīt. Tajā skaitā riskējot ar savu personīgo drošību.
Šeit mēs atkal atgriežamies pie tā, ko minēju sākumā par sabiedrībā iedvesto pārliecību, ka tie, kas ir pret Kremli un pret Putinu, ir absolūts mazākums un nav skaitliski nozīmīgi.
Bet kā to izmērīt? Kāda veida socioloģija šobrīd ir iespējama šajā hibrīdautoritārajā formātā, kas ir Krievijā? Mēs zinām, kā mērīja socioloģiju padomju autoritārajā un totalitārajā periodā. Kā Rietumu pētnieki vispār uzzina par to, ar kādām metodēm?
Viens interesants [faktors], kas varbūt nav gluži tāda standarta socioloģijas metode, bija, piemēram, fakts, ka sākās migrācija, kolīdz izsludināja mobilizāciju. Tas skaidri parādīja sabiedrības noskaņojumu vismaz jaunos vīriešos, ka viņi nav gatavi un viņi nevēlas mirt, nevēlas piedalīties visā šajā notiekošajā.
Tas uzreiz ir skaidrs indikators par valdošo noskaņojumu konkrētā daļā sabiedrības. Saprotams, jā, mēs īsti nezinām, cik tieši daudz cilvēku pameta Krieviju un uz cik ilgu laiku, un kādi ir viņu tālākie ceļi, taču pat šādi nosacīti atsevišķi incidenti var kalpot par indikatoru kopējai tendencei. Precīzus datus mūsdienu Krievijai, protams, mēs neiegūsim nekādā veidā, taču kopējo tādu tendenci mēs varam šādā veidā izgaismot.
Tajā pašā publikācijā jūs rakstījāt, ka apmēram 20 procenti veido tādu sabiedrības daļu Krievijā, kuri ir aktīvi un bezkompromisa kara atbalstītāji, ja vien tie dati ir precīzi, un cilvēki saka to, ko viņi domā. Tad tā 80 procentu minētā apolitiskā masa ir diezgan iespaidīga.
Jā, tie ir tie 20 procenti. Vieni avoti varbūt vairāk sliecas, ka tie ir 15 procenti, citi atkal, ka 25, bet aptuveni tie 20 procenti ir pārliecināti putinisti. Bieži vien tie dati vedina domāt, ka tie ir arī gados vecāki cilvēki vai cilvēki, kuri patērē pamatā televīzijas radīto saturu. Bet kopumā, jā, tā ir sabiedrības daļa, kas ir stabili Putina atbalstītāji. Tāds kodol-elektorāts, tā varētu teikt.
Tad jautājums ir, kas ir ar atlikušajiem 80 procentiem? Starp viņiem arī ir kādi 15–20 procenti, kuri ir stabili pret-putinisti un principāli un kategoriski iebilst Putinam un Kremļa īstenotajai politikai, taču saprotams, ka viņus no rīcības attur riski, kas saistīti ar personisko drošību. Tajā skaitā ar sociālu atstumšanu vai vispār pat fizisko izdzīvošanu.
Tad, jā, paliek tā puse vai pat vairāk nekā puse sabiedrības, kura ir salīdzinoši inerta, kura grib dzīvot mierā un klusumā, vienkārši izsakoties.
Tieši to pašu, ko vēlas cilvēki visur pasaulē – dzīvot mierā, klusumā un stabilitātē, lai nekas slikts ar viņiem nenotiktu un neviens viņu dzīvē pārāk neiejauktos.
It kā visi zina, ka tie 87 procenti balsojušo par Putinu Krievijas "vēlēšanās" ir fikcija, un tam nav nekādas nozīmes, bet tomēr daudzi bija pārsteigti arī par šo skaitli. Ar to operēja gan Rietumu komentētāji, gan arī citu valstu politiķi. Ja mēs visi zinām, ka šis skaitlis neko nenozīmē, tad kāpēc mēs to vispār izmantojam?
Man šķiet, ka varbūt viens iemesls vai viens pārsteigums visā šajā procesā, kas absolūti nav pārsteidzošs ar savu iznākumu, bija tieši šis skaitlis – 87%. Jo pašas Krievijas opozicionāri un politologi norāda, ka šāds skaitlis…
2012. gadā bija tikai 64 procenti.
Tieši tā. Līdz šim nebija sasniegti 80 procenti. 2018. gadā bija 76 vai 77 procenti. Tas ir viens no tiem nosacīti pārsteigumiem, kas ir bijis, ka tie procenti ir tik tuvu 90. Protams, bija runas jau pagājušā gada rudenī, ka mērķis esot pārsniegt 80 procentus atbalsta, bet, ka tik augsts skaitlis.. Tas daudziem, teiksim, arī pašiem krieviem raisīja pārdomas par to, ka šajā ziņā Krievija jau tuvojas Centrālāzijas valstīm un tā saucamajiem elektorālajiem sultanātiem.
Kādā veidā, jūsuprāt, šis rezultāts, kas tika paziņots, strādā uz tiem, kuri aizgāja uz vēlēšanām ārpus Krievijas? Kā mēs redzējām, Latvija bijusi viena no tām ārpus Krievijas esošajām valstīm, kurā cilvēki balsoja par Putinu vairāk nekā jebkur citur.
Tādā ziņā šis fenomens kā tāds, ka cilvēki dzīvo ārpus Krievijas, bet atbalsta Putina režīmu, tajā skaitā arī dažādās balsošanās, tas nebūt nav jauns. Bieži vien tas skaidrojums ir pat pārsteidzoši praktisks. Cilvēki, kuri nepavada savu ikdienu Krievijā, viņi nezina, kā tas ir – reāli pavadīt savu laiku Krievijā. Viņi dzīvo šeit, brīvā, demokrātiskā sabiedrībā, kurā ledusskapis ir pilns ar visu, ko tu vēlies, un tev nav jāuztraucas par to, ka drošības dienests var uz jebkāda izdomāta pamata atņemt tev nekustamo īpašumu, biznesu un jebko citu.
Tajā pašā laikā viņi identificē sevi ar Krieviju, un viņi redz, ka acīmredzot Putins ir labākais, kas Krievijai ir pieejams. Līdz ar to viņi var būt putinisti, lai gan viņiem nav nekādas saskarsmes.
Teiksim, šis karš ar Rietumiem tiek padarīts par Krievijas eksistenciālo karu. Proti, saskaņā ar šo loģiku, Rietumi mēģina iznīcināt un pakļaut Krieviju, līdz ar to nepretošanās šādiem Rietumu centieniem nav opcija. Caur šo reizēm parādās arī sabiedrības paternālisms, pareizāk sakot, paternāliskā domāšana attiecībā pret valsti. Proti, ja reiz Putins uzsāka karu, tad pareizi ir, jo acīmredzot vajadzēja karot, jo viņam ir zināms labāk, un galu galā – šādā situācijā, kad Rietumi mēģina iznīcināt Krieviju, nepretošanās nav opcija, kaut kas ir jādara.
Galu galā, ja reiz runa ir par Krievijas eksistenci un izdzīvošanu, tad neatbalstīt kaut ko, ko dara režīms, kaut ko, ko dara Putins, vienkārši nav opcija. Jo tas nozīmē, ka, ja tu iebilsti tam, ko dara Putins Krievijas, tēvzemes, vārdā, tu principā iebilsti Krievijai vai vēli Krievijai sliktu.
Konflikts ar Rietumu valstīm atrisināts netiks, jo savā ziņā Kremlim ir izdevīgs bezgalīgs politiskais karš ar Rietumiem. Tas ir atkal kaut kas, ar ko sabiedrību var saliedēt.
Ar to var pamatot kaut kādas represijas, uz tā pamata var izstumt daļu opozicionāru no valsts un nodēvēt viņus par nodevējiem.
Kā jūs redzat Putina darbības plānu līdz ASV prezidenta vēlēšanām un pēc tām?
Līdz ASV prezidenta vēlēšanām, es domāju, ka turpināsies iesāktais. Krievija arī noteikti pieliks savu artavu, pieliks savu plecu pie prezidenta vēlēšanām informatīvajā telpā – ne līdz izšķirošajai pakāpei, taču šādu notikumu viņi noteikti nevar laist sev garām.
Protams, amerikāņi mēģinās pretoties, taču Krievija noteikti ir ieinteresēta piedalīties un it īpaši kultivēt sabiedrības polarizāciju, lai paralizētu lēmumu pieņemšanu.
Savukārt pēc vēlēšanām, raugoties uz to, kurš būs nākamais Baltā nama saimnieks, tas Krievijai var nedaudz mainīt aprēķinu, taču tas Krievijas intereses nekādā veidā neietekmē.
Krievija joprojām sevi redz un vēlas kļūt par vienu no noteicējiem pasaulē un ar tieši savu ekskluzīvo interešu sfēru. Neatkarīgi no tā, kurš sēž Baltajā namā.
