ĪSUMĀ:
- Andrijs bijis celtnieks, bet, sākoties karam, nogādāja ģimeni drošībā un pats devās karot.
- Andrijs par motivāciju: "Ja sēdēsim un gaidīsim, ka notiks brīnums, mēs to nesagaidīsim. Ir jādara."
- Viņu pārstiedz citu valstu "neiesaistīšanās politika", kamēr Eiropā jau divus gadus notiek ārprāts.
- Ko nozīmē artilērijas karš? Liels attālums un trieciena rādiuss, un upuri katru dienu.
- Andrijs frontē guva ievainojumu, ko tagad ārstē Latvijā. Pēc atveseļošanās atgriezīsies vienībā.
- Ukrainas armijā trūkstot karavīru. "Ja uzskati, ka šī zeme ir tava, cīnies par to."
- Par rotācijas nozīmi, adrenalīnu, ziemas ekipējumu un žurkām, arī gūstekņiem kā apmaiņas resursu.
Parasts celtnieks
Jūlija Petrika: Kā jūs nonācāt bruņotajos spēkos? Kā jūs nokļuvāt karā? Vai bijāt brīvprātīgais, kā tas notika?
Andrijs Kiceļuks: Kad sākās pilna mēroga iebrukums, es biju parasts pilsonis bez militāras pieredzes. Mani neiesauca, es nekad nebiju šāvis ar šaujamieroci, es biju parasts celtnieks. Un, kad sākās šis mežonīgais stāsts, pirmais, ko es izdarīju – nogādāju savu ģimeni drošībā. Un tad, kā jau katrs apzinīgs pilsonis – uz iesaukšanas centru un tālāk jau parastais militārais algoritms: apmācība un iesaistīšanās militārajā dienestā.
Sanāk, ka jūs jau kopš pirmās dienas nonācāt frontē?
Nē, nedaudz vēlāk. Bija nepieciešams kāds laiks, lai iekārtotu savu ģimeni, un tad jau pievienojos armijai.
Jūs uzreiz nokļuvāt frontē? Kāds bija jūsu liktenis?
Tas strādā citādāk. Ir algoritms, lai karavīri nekļūtu par, teiksim tieši, gaļu vai vieglu mērķi. Visus apmāca, visus ekipē un apmāca kaujas taktikā. Ikviens iegūst militāro specialitāti. Piemēram, es faktiski neko nezināju par armiju. Kā es tur varētu būt efektīvs, ja es neko nezinu? Tāpēc mēs visi saņēmām militāro specialitāti, profesiju, mēs tikām integrēti militārajos pienākumos, un katrs saprata, kāda daļa viņam bija šajā milzīgajā militārajā mašīnā. Katram bija jājūt sevi kā svarīgu daļu, kā zobratu, kas tur noteiktu segmentu, un uz viņu tiek likta cerība. Un viņš saprot, ka aiz viņa ir viņa ģimene, dzimtene, tēvzeme un tā tālāk. Tāpēc visus apmāca, visus ekipē.
Un tad, kad viņi jau ir nosūtīti uz noteiktām vienībām, tad arī tur visi vēl iziet uguns kristības un koordināciju uz vietas kopā ar komandu, ar tiem, ar kuriem viņš pastāvīgi veiks militāras aktivitātes. Viņu tur integrē, lai viņš justos kā savā vietā. Lai sajustu, ka blakus arī ir uzticami cilvēki, un viņš arī kļūst par uzticamu šīs milzīgās ķēdes daļu kā neliels tās posms, kas būtībā satur struktūru.
Kas ir tas, kas jūs frontē vieno? Šis cīņas gars, jūsu vienotība, brālība – tas ir klātesošs?
Pilnīgi noteikti. No sava personīgā piemēra es varu teikt, ka mēs esam plecu pie pleca, mēs ejam uz priekšu un mēs saprotam – ja ar mani kaut kas notiks, es esmu pārliecināts, ka puiši izdarīs visu, lai mani evakuētu, izglābtu un mana dzīve turpinātos.
Tā tiešām ir kā brālība. Nav ļaunuma bez laba. Ziniet, ukraiņi jau tā ir draudzīga tauta, bet šis karš mūs ir satuvinājis vēl vairāk.
Nu, varbūt ne visus. Ir tādi, kas joprojām nav gatavi militārajam dienestam un paši nav izlēmuši, kādu lomu viņi spēlēs šajā periodā. Bet tie, kas ir saistīti ar armiju, noteikti, viņi tiešām ir, kā jau es teicu, kā ķēdes posms. Katrs gredzentiņš turas viens pie otra.
Vai var teikt, ka frontē atrodas īsti vīrieši, labākie vīrieši?
Es teikšu tā – civilajā dzīvē mana ikdiena bija diezgan sportiska, aktīva, sociāla, esmu diezgan komunikabls, ļoti sabiedrisks cilvēks, jautrs. Un man vienmēr šķita, ka mani ieskauj labākie cilvēki, brīnišķīgi draugi, tīri, spilgti, tik atsaucīgi, un es neredzēju alternatīvu. Bet, kad nonācu armijas struktūrā, sapratu, ka ir vēl kvalitatīvāki cilvēki, kuri ir ne tikai gatavi izklaidēties, labi pavadīt laiku, būt intelektuāļi un tā tālāk, patrioti. Bet ir cilvēki, kuri ir gatavi darīt vairāk kopējam labumam. Tas nav tā, kā kaut ko izdarīt uzņēmuma labā, mūsu ielas labā, mūsu pilsētas labā, mūsu draudzīgo attiecību dēļ…
Ir cilvēki, kuri uz šī mūsu valsts altāra atdod visu, visu, kas viņiem ir, viņi atdod vienkāršiem un nepazīstamiem cilvēkiem.
Atdod savu ģimenes stāvokli. Kā es – ģimeni kaut kur aizsūtīju un devos kalpot. Attālums un laiks nekad nav panākumu atslēga ģimenes attiecībās. Bet cilvēki tomēr to atdod, atdod savu karjeru. Visu, kas viņiem ir, visvērtīgāko, viņi atdod savu veselību un nesavtīgi iet un cīnās par mūsu valsti.
Tad šie cēlie ideāli… Tas nozīmē, ka tie nav tikai vienkārši skaisti vārdi, bet cilvēkos tie patiešām mīt?
Es nevaru runāt par visiem, es nevaru runāt par visām armijas daļām, es varu runāt par to, ar ko esmu saskāries savā vienībā. Tie cilvēki, kuri bija man apkārt, es viņos redzēju šo augsto kvalitāti, patriotisma augsto kvalitāti. Tie ir cilvēki intelektuāļi, viņi zina valodas, viņi ir speciālisti savā civilajā jomā, un tajā pašā laikā viņi nesavtīgi iziet apmācību. Pat tie puiši, kuri mūsu vienībā karo kopš 2014. gada, neviens nekad nav devis tādu mājienu – redz, jūs te jauniņie atnākuši, bet es te tāds kā ģedovščina. Nav pat mājiena bijis. Tie, kam lielāka pieredze, pavelk līdzi tos, kam ir mazāk pieredzes. Dalās, rekomendē, iesaka, parāda, iedvesmo.
Nevis gaidīt brīnumu, bet darīt
Un kas jums tajā brīdī, kad sākās karš, deva grūdienu? Kādas jums bija emocijas, un vai tās ietekmēja jūsu vēlmi doties uz fronti?
Man nostrādāja ļoti vienkāršs algoritms. Esmu tēvs, man ir ģimene. Tas bija kā instinkts. Es jutu, ka pirmkārt, nepieciešams parūpēties par saviem pēcnācējiem. Es sievu ar bērniem evakuēju, un pēc tam redzēju to, kas notiek, es sekoju līdzi notikumiem, un es sapratu, ka visiem vienkārši …
Nepieciešams apvienoties?
Jā, visiem vajag kaut ko darīt.
Ja sēdēsim un gaidīsim, ka notiks brīnums, mēs to nevis nesagaidīsim, bet tas vienkārši nenotiks. Ir jādara.
Ņemot vērā, ka visu dzīvi strādāju celtniecībā, es saprotu, ka siena pati sevi neuzcels un māja pati sev jumtu neuzliks. Ja vēlies, lai kaut kas notiktu, ir jādara. Tajā laikā, pirms es tiku ievainots, es jutu sevi kā maksimālo resursu. Es vienmēr esmu nodarbojies ar sportu, man likās, ka es varu, esmu labs, un es varu izdarīt daudz. Es to jutu, un es to izdarīju. Es izliku sevi pilnībā. Es labi mācījos armijas lietas. Kad biju vienībā, atdevu visu, cik no manis atkarīgs. Esmu motivēts, gribu mieru. Es gribu, lai mani bērni mierīgi var staigāt pa ielām, lai viņi nedzirdētu sirēnas. Es gribu, lai mani vecāki nepiedzīvotu nepatikšanas un bēdas. Es gribu, lai Ukraina sadzīst. Un visi karavīri, kas tagad ir frontē, viņus tas motivē, un viņi visi strādā pašaizliedzīgi. Mums nav izvēles, mums nav izvēles. Ja ienaidnieks, teiksim tā, vienkārši atnāks un ieņems Kijivu, tā teikt, nogriezīs pūķim galvu, tad viss… Visam pārējam varēs pārbraukt pāri tanka ātrumā, [paņemt] visu Ukrainu.
Cik daudz jau ir izdarīts, cik daudz dzīvību ir ielikts! Mums nav ceļa atpakaļ. Es ļoti gribētu, lai katrs Ukrainas pilsonis to saprastu un kaut ko darītu lietas labā.
Lai lielākā daļa mūsu cilvēku ir iesaistīti mūsu kopīgajā uzvarā. Ir daži, kas neapzinās, ka viņi var kaut ko izdarīt. Varbūt viņi netic sev, es nezinu. Ir dažādi cilvēki, dažādi viedokļi, bet lielākā daļa, kurus es redzu un pazīstu, savus draugus un radus, visi strādā, lai sasniegtu mūsu kopīgo mērķi. Protams, es ticu uzvarai. Es nevaru pateikt, ka tā būs šogad. Un tas, ka es redzu realitāti frontē, un no brīža, kad es tiku ievainots, kā frontes līnija ir pārvietojusies, situācija priekšā ir diezgan sarežģīta. Bet es vienalga, pat ja brīnumam, bet ticu. Es zinu, ka mūsu valstī ir mazāk resursu, mazāk cilvēku. Un, ja viss turpināsies šādā tempā, varbūt mūsu karaspēks izsīks ātrāk.
Pārsteidz neiesaistīšanās politika
Tas, protams, ir ļoti sāpīgs temats. Cilvēki mirst, un paliek arvien mazāk un mazāk cilvēku. Un karš kādā brīdī ir jāpārtrauc, jo tās ir cilvēku dzīvības, vai ne? Galu galā tas viss, pēc jūsu domām, kopumā ir politiķu rokās?
Jā, protams, lielo spēlētāju rokās. Un es, ja godīgi, esmu pārsteigts.
Jau divus gadus šis ārprāts Eiropas centrā turpinās. Un šī neiesaistīšanās politika mani patiesi pārsteidz.
Pat ja mēs nojaucam robežas, šīs nosacītās zonas – Eiropas Savienība, Krievija un tā tālāk. Teiksim, (..) es redzu, kā trīs vienaudži spārda citu vienaudzi. Lūk, viņi ir trīs, Krievijai ir 140 miljoni, Ukrainai ir 40 miljoni. Un viņi viņu sit līdz nāvei, izsit zobus, salauž ribas, sit pa galvu. Es esmu pieaugušais, es nevaru paiet garām. Es noteikti izgaiņāšu tos šakāļus, es piecelšu šo bērnu, noslaucīšu viņam puņķus. Tas tagad notiek.
Kāpēc šie pasaules šķīrējtiesneši, viņi tagad skatās kā Kolizejā un saka: nu jā, nu ko te lai padara?
Pametīsim nūju. Varbūt, ja ar nūju sitīs pa galvu, tad tas mazliet atsēdīsies. Ja reiz nūja neder, došu lingu. Tas ir mežonīgi. Un visi to saprot.
Nav tā, ka Ukraina būtu kauslis un tāpēc tā tagad par to cieš. Mēs dzīvojām mierīgi, mēs esam vienkārši cilvēki, mēs esam zemnieki, mēs esam celtnieki, mēs esam strādnieki. Es saprotu, ka par mums tagad var teikt – re, ukraiņi, paskatieties, banderovieši, nacionālisti. Mēs esam uz savas zemes, mēs varam būt uz savas zemes, kas mēs gribam būt. Savā mājā es izlemju, kādā krāsā būs sienas. Un tad viņi nāca. Un te viņi nāca mūs iznīcināt, faktiski noslaukot mūs no zemes virsas. Jūs redzat šo pilsētu fotogrāfijas. Nekas nav palicis pāri. Par ko? Kāpēc? Un kāpēc visi klusībā uz to noraugās – nu jā, jā, nepaveicās, galvenais, lai līdz mums neatnāk…
Starp citu, jā, tagad, cik es saprotu, valstī nodarīts postījumu un daudz kas jau ir iznīcināts. Un kopumā būs nepieciešams ilgs laiks, lai to atjaunotu, ja tas viss kaut kad nomierināsies…
Kaut uz galvas lai nekas nekrīt. Zināt, mūsu tauta jau ir tāda, kā visi Jaungada apsveikumi ir par mieru, lai nebūtu kara. Galvenais, lai cilvēki nemirst. Visi zina, ka ukraiņi vienmēr ir par būvēšanu un tā tālāk. Mēs strādājām visā pasaulē, mēs esam prasmīgi, mēs zinām savu lietu, mēs pacelsim savu valsti. Tās ir mūsu mājas. Uzliksim jaunu jumtu. Viss būs lieliski. Bet nepieciešams, lai beigtos šis neprāts.
Artilērijas un dronu karš ar lieliem upuriem
Tagad, cik es saprotu, viss karš notiek no attāluma. Jums nav tieša kontakta ar ienaidnieku. Šobrīd lielākoties notiek šīs artilērijas kaujas. Tādu tiešu sadursmju nav. Gadās, ka jūs sastopaties apšaudēs ar ienaidnieku?
Tas tā gluži nav. Precīzāk – ir dažādi karaspēki, dažādas vienības, tām ir atšķirīga taktika. Un, ja skatāmies, kāda ir situācija tagad, tad
nav lielu atkāpšanos un nav arī lielas virzības uz priekšu nevienai no pusēm. Bet tajā pašā laikā zaudējumi abās pusēs ir ļoti spēcīgi.
Un, protams, abas puses vienmēr vēlas virzīties uz priekšu.
Tātad, kā tas vispār strādā: pirmkārt, atlido aviācija, iznīcina ienaidnieka pozīcijas, pēc tam precīzi strādā artilērija, un pēc tam ar tehnikas aizsegu iet kājnieki. Ar šādām metodēm notiek karaspēka virzība un frontes pārvietošanās. Tāpēc tas viss notiek katru dienu, katru stundu frontē notiek šie uzbrukumi, un katru dienu strādā aviācija un artilērija, un katru minūti tādi puiši kā es tiek uzspridzināti gabalos, un daži paliek dzīvi, daži ne.
Sadursmes arī notiek, vienkārši tagad runā, ka tas ir artilērijas un dronu karš. Jā, artilērija, ja skatāmies uz statistiku, artilērija nogalina visvairāk. Tas ir distances ierocis, tam ir liels attālums un trieciena rādiuss, bet bez cilvēka faktora tas nenotiek. Piemēram, artilērija nevar izsist pretinieku no dziļas blindāžas. Roku darbs tāpat notiek. Tu ierodies, saņem gūstā, iznīcini ienaidnieku, un faktiski tā arī fronte pārvietojas. Tas notiek katru dienu, un zaudējumi katru dienu ir gan vienā, gan otrā pusē.
Ievainojums un ārstēšanās Latvijā
Kā jūs tikāt ievainots? Jūs frontē esat pilots, dronu pilots?
Jā, es esmu izlūks, es nodarbojos ar izlūkošanu. Un reiz kaujas misijas izpildes laikā sākās artilērijas apšaude, un blakus man detonēja lādiņš.
Es tiku ievainots, un, pateicoties manu brāļu ātrajai rīcībai, es tiku stabilizēts laikā un izvests no kaujas zonas.
Ja mani draugi nebūtu tik nopietni sagatavoti, es te nesēdētu. Es nevaru beigt viņiem pateikties. Viņi tikai saka: ko tu, beidz. Tu taču mūsu vietā to pašu būtu darījis. Un tā tas ir. Jā, man bija garš ceļš. Maija vidū tiku ievainots, un pamazām evakuēja mani uz valsts centrālo daļu kā smagi ievainotu. Pēc tam uz rietumiem. Un pēc tam es nokļuvu karavīru ārstēšanas programmā aiz robežām un kļuvu par jūsu valsts ciemiņu. Un te veiksmīgi izeju ārstēšanu, par ko esmu pateicīgs programmas organizatoriem, ārstēšanas un rehabilitācijas organizatoriem. Tas viss laikam nenotiktu, ja nebūtu jūsu pilsoņu un jūsu valsts nostājas attiecībā uz Ukrainu un šo katastrofu, un to nelaimi, kas notiek. Tāpēc es gribu pateikt milzīgu paldies visiem, kas ir cilvēcīgi. Liels paldies visiem! Tas jums dārgi maksā.
Jūs tagad esat rehabilitācijā. Ko jūs domājat darīt tālāk, vai plānojat atgriezties?
Mani plāni ir izveseļoties. Tas, kas no manis ir atkarīgs, to visu es daru. Es nesavtīgi sadarbojos ar rehabilitologiem, daru visu, ko ārsti man saka. Esmu Ukrainas armijas karavīrs. Un es vienkārši šobrīd esmu šeit, programmā.
Kad mana veselība uzlabosies, es atgriezīšos vienībā, un vienība izlems, kā man tālāk iesaistīties vai neiesaistīties – vai doties karalaukā, vai arī es būšu aizmugurē.
Tur ir noteikti algoritmi, kas nosaka karavīra likteni pēc ievainojuma. Teiksim tā, no manis tas nebūs atkarīgs, bet, ja konkrēti par manām domām, es pats pieņēmu lēmumu aizsargāt savu valsti, tā nebūs nekāda traģēdija, ja būs nepieciešams doties uz fronti un darīt savas lietas. Mani tas nebiedē.
Mobilizācija vai tikai brīvprātīgi?
Jūs sakāt, ka pats pieņēmāt šo lēmumu. Tagad Ukrainā mainās mobilizācijas sistēma. Un jautājums ir šāds: vai jūs domājat, ka tam vajadzētu būt brīvprātīgi, vai arī ir jāiet, ja valsts to pasaka? Kāda ir jūsu attieksme pret šīm lietām?
Es domāju, ka karavīram ir jābūt…
Motivētam…
… motivētam, protams. Kā tu viņu piespiedīsi, lai viņš šauj, ja viņš nevēlas un baidās, un viņš tajā neredz jēgu? Jebkurā lietā – kā tu piespiedīsi cilvēku darīt kaut ko labi? Mēs visi cīnāmies par demokrātiju, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Tā ir problēma. Man šķiet, ka valsts līmenī nepieciešams kaut kā motivēt, ir jāceļ tautas gars. Mums ir jāatmodina apziņa cilvēkos un jāatgādina viņiem, kas viņi ir, kur viņi ir dzimuši un kas viņi ir. Un es esmu par to, ka karavīrs ir motivēts un apzinīgs – ietu un darītu. Tad šī ķēde būs spēcīga. Tas, ka
tagad armijā trūkst karavīru, tas ir fakts. Un es saprotu, ka kāds var teikt, ka es neesmu dzimis karam. Neviens nav dzimis karam.
Vienkārši, ja sākumā daudzi cilvēki domāja, ka mums ir izvēle un kāds tur dosies, ir profesionāli karavīri… Tagad gandrīz nav palikuši profesionāli karavīri. Kāds nomira, kāds tika ievainots vienu reizi, kāds tika ievainots divas reizes, tad viņš tika norakstīts, jo viņš vairs nevar veikt savas funkcijas un pienākumus. Kādam ir jāieņem viņu vieta, un kādam ir jātur aizsardzība. Tikai daudzi cilvēki nevar skaidri redzēt visu kopbildi. Tai nav alternatīvas.
Ja tu tagad necelsies, neņemsi ieroci un neiesi aizstāvēt savu zemi, tad tevi paverdzinās vai vienā vai otrā veidā iznīcinās.
Mēs atceramies, kas ir trimda un represijas. Arī mana ģimene 20 gadus bija Sibīrijā. Mans vectēvs, mans vecvectēvs bija zemessargs, kurš Karpatu mežos cīnījās pret komunistisko režīmu un gāja bojā. Viņa ģimene arī tika nogalināta, neskatoties uz to, ka viņš bija miris. Lai gan saskaņā ar PSRS Konstitūciju bērni nav atbildīgi par savu vecāku darbiem, viņa ģimene un mans vectēvs tika deportēts kā jauneklis, šķiet, 12 gadus vecs. Tas bija 1946. gads. Mēs to visu atceramies. Teju katrā ģimenē ir šī traģēdija. Un tie, kas to neatceras vai domā, ka tas paies… Nepaies. Tāpēc izvēles patiesībā nav.
Tagad tieši ir identitātes laiks: par ko tu sevi uzskati? Ja tu domā: nu nē, es īsti neesmu ukrainis, es vispār par trešdaļu esmu polis, par ceturtdaļu rumānis un par ceturtdaļu ukrainis. Un skatos, ka vēl kaimiņš bez rokas, un atcerējos, ka skolā vispār mani labi nebaroja, un vispār laikam īsti negribas par šo valsti karot… Bet par kādu valsti ir vēlme karot un vai vispār ir vēlme karot? Tagad tieši ir laiks, lai apzinātos, kas tu esi.
Ja tu nesapratīsi, ka tas nāk no sirds un tas ir tavs, tad tu esi nekas un nekur. Jo nekur nav vajadzīgi imigranti. Tie vienmēr ir svešie. Tu aizbrauksi kaut kur un pazaudēsi visu, kas tev bija un ir. Var visu mūžu no sevis bēgt, bet pēc tam, kad sev vai bērniem un mazbērniem vajadzēs dot atbildi, kas tu esi un kāpēc? Kad tu kaut kur biji nepieciešams, ko tu tā dēļ izdarīji? Un man ir draugi un radinieki, kas nekaro, un es viņus nenosodu. Es vienkārši neslēpju savu pozīciju. Ir pienācis laiks rīkoties. Es arī nevienu negrūžu uz to.
Es negribu, lai tur ir mans brālis, kurš sevi tur neredz un domā, ka vēl nav gatavs. Es zinu, ja es viņu uz to pamudināšu, es zinu, ka rīt viņu nogalinās. Kā es pēc tam ar to dzīvošu? Es domāju, ka katram pašam jāpieņem lēmums. Bet domāju, ka valsts līmenī vienalga vajadzētu būt programmai, kurai cilvēkiem ir jāpastāsta un jāatgādina, kas un kāpēc mēs esam uz šīs zemes.
Ja esam viesi uz šīs zemes, labi, brauc, kur vēlies. Ja uzskati, ka šī zeme ir tava, cīnies par to.
Es nekad taču neesmu bijis karavīrs. Paskatieties, vai es izskatos kā karavīrs? Man vēl bija gari mati. Es domāju – būšu desantnieks ar pašiem garākajiem matiem Ukrainas armijā. Bet tad es atnāku un redzu – tur čalis ar tādu bizi un vēl bize priekšā bārdā… Nodomāju – mums gan kaut kāda jauna armija tāda. Mēs esam vienkārši cilvēki, mēs esam izrauti no mierīgās dzīves. Mēs tiekam galā ar saviem militārajiem uzdevumiem, mēs darām visu, lai uzvarētu. Mēs tur staigāsim apkārt ar nogrieztiem matiem vai ne… tak liecieties mierā! Šie cilvēki, viņi visi man ir varoņi, viņi atdeva visu, visu dzīvi svešiniekiem.
(..) Jūs esat karavīrs, jums jāsaprot, ka jūs tagad esat paraugs, cilvēki skatās uz jums un salīdzina. Un tad, ja tu kaut ko izdarīsi greizi, teiks: re, tie karavīri kā lopi, es negribu būt daļa no tā ganāmpulka. Mēs tagad esam tie, uz kuriem cilvēki var skatīties un salīdzināt. Varbūt ar savu piemēru mēs atkal uztaisīsim šo pozitīvo propagandu, ko kāds redzēs un teiks: es gribētu būt kopā ar šādiem karavīriem plecu pie pleca vai gribu būt kā šis karavīrs.
Zinu, ka daudziem cilvēkiem motivācija ir nauda, zinot, ka armijā labi maksā, un tas arī kalpo kā labs iemesls, lai ietu dienēt.
Tā tas notiek, bet, ja godīgi, es esmu vienkāršs karavīrs, es arī saņemu algu, bet es zinu dzīves vērtību, teiksim tā. Protams, vienmēr ir cilvēki, kas devās uz privātiem militāriem uzņēmumiem, franču leģionu un tā tālāk. Tie ir karavīri arī dzīvē, kuri jūtas tikai tā, un tādi cilvēki ir katrā tautā un katrā valstī. Tagad, iespējams, šis nav īstais laiks, un, iespējams, mūsu valstī nav tik daudz karavīru, kas dotos nopelnīt armijā. Nē. Tas tagad strādā citādāk.
Rotācija frontē – ne visiem
Es dzirdēju, ka jūs ilgi frontē netur. Divas, trīs dienas un pēc tam maina.
Jā, rotācija. Bet ne vienmēr tā notiek. Teiksim tā, ir liela attāluma rotācijas, ir maza attāluma rotācijas. Piemēram, mana brigāde un mana vienība nav bijusi rotācijā kopš kara sākuma, tāpat kā citi, kaut kādu iemeslu dēļ. Es nezinu, kāpēc tā notiek. Es to nevaru saprast, kāpēc tā notiek. Bahmutā, piemēram, brigāde strādā, un viņi trīs mēnešus atstrādā un tad uz mēnesi aizvesti kaut kur tālu prom, kur nekas nelido, nekas nešauj, viņi tur nosacīti saremontēja aprīkojumu, papildināja savas rindas, viņus pielāgoja kaujas operācijām un atkal atgriezās.
Manā brigādē tā nebija. Mūs aizveda uz trešo līniju. No Bahmutas mēs devāmies uz Kramatorsku. Tur varējām nomazgāties, paēst, mierīgi izgulēties un pēc tam atgriezties pie cīņu darba. Tāpēc ir tālākas un tuvākas rotācijas. Es sazinos ar draugiem no citām brigādēm, viņiem ir tālā rotācija, tas ir forši.
Jo tajā pašā Kramatorskā tas kara fons ir klātesošs. Pirmkārt, tu dzirdi raķetes lidojam, un tu vienkārši stāvi uz lieveņa, it kā mierīgi smēķē, skatieties tālumā un tur redzi, kā viena pēc otras lido fosfora bumbas. Un tu saproti, cik tas ir briesmīgi. Pat ne pie horizonta, bet turpat. Un tas ir tik briesmīgi. Un psiholoģiski spiediens ir liels, jo tu neizraujies pat ne jau no visas tās informācijas, bet no kaujas lauka vispār, jo tu pastāvīgi esi reģionā. Psiholoģiski smagums ir liels.
Es, piemēram, visu laiku domāju no tīri cilvēciskā viedokļa, un mani uztrauc tas, ka šajā karā mirst vairākas jaunu vīriešu paaudzes no apmēram 30 līdz 50 gadiem. Visi tie cilvēki, kas dzimuši miera laikā, kuri kopumā bija šajā miera laikā, viņi neko citu nezināja. Tagad viņu vienkārši paliek arvien mazāk un mazāk. Un ir grūti noticēt, ka viņu vairs nav. Tas ir briesmīgi. Labi vēl, ja viņi atstāj aiz sevis pēcnācējus. Bet mēs zaudējam veselu paaudzi vīriešu. Tam būs lielas sekas.
Jā. Un tie, kas paliks un ies šo ceļu, kad tas viss būs beidzies... un sekas būs uz ilgu laiku.
Psiholoģiskas traumas.
Psiholoģiskas un fiziskas, jā, tas atsauksies uz veselu paaudzi vēl pusgadsimtu vai vairāk.
Karš – adrenalīna pasaule
Un kas vispār ir karš? Kādas ir izjūtas iekšienē? Sākumā laikam ir bailes, šausmas. Vai pie tā ir pieradums, vai arī pie tā nav iespējams pierast? Kā ir būt karā?
Visi cilvēki vienā vai otrā veidā ir adaptīvi. Kā piemērs: cik gadus melnādainie pavadīja verdzībā un cik ilgi Eiropas kolonizatori bija Āfrikas kontinentā… Cilvēki adaptējas.
Arī pie kara cilvēki diemžēl pierod. Tas, kas tev pirmajā dienā var šķist šausmas, pēc mēneša vai diviem tā ir ikdiena.
Tas, ka tev lode virs galvas nosvilpo, bet tu sēdi un ēd, un zini, ka pusmetra attālumā lido lode. Tas ir normāli, tu esi drošībā. Kad lido gar ausi, tad gan ne visai, tad ir jāpārtrauc ēst [iesmejas] un jānoguļas zemāk. Jā, cilvēki pierod, un tam ir arī letālas sekas.
Baiļu sajūta pazūd?
Pārlieka neuzmanība, jā, gadās. Sliktāk, kad tas viss pārnesas uz civilo dzīvi, kad cilvēki atgriežas sabiedrībā un var būt sekas. Karš – tā ir adrenalīna pasaule. Un, kad cilvēki atgriežas, ja viņi sevi neatrod, piemēram, kādā sporta veidā vai neatrod, kā stabilizēt sevi parastajā dzīvē… Vajag būt diezgan labi koordinētam un spēcīgam darbam ar psihologiem, valdības programmām.
Starp citu, tas mūsu valstī darbojas jau ilgu laiku, bet mēs nebijām gatavi šādam mērogam. Bet tagad tiek apmācīti militārie psihologi un rehabilitācijas centri, programmas un tā tālāk, lai šādus cilvēkus vēlāk varētu adaptēt. It kā šī adaptācija ir kaut kur tālu nākotnē, bet patiesībā tā jau ir reāla, jo jau divu gadu laikā tie, kurus armija ir norakstījusi, viņi tagad ir civilajā dzīvē. Uz viņiem tagad nav fokusa, jo ir smagi ievainotie. Šie jau ir it kā stabilizēti, bet nav adaptējušies sabiedrībā. Tā ir problēma. Tā ir problēma jau tagad, bet nākotnē tā būs ļoti liela problēma.
Tagad ir ziema. Es saprotu, ka visur ir auksts un Ukrainā arī ir auksts. Galu galā arī tranšejās nav nekā jauka, tur nav apkures. Un man nav ne jausmas, kā izdzīvot šajos apstākļos.
Patiesībā mūs neslikti ir ekipējuši. Mēs esam labi un silti apģērbti.
Tas palīdz?
Protams, protams. Tas ir izšķirošs izdzīvošanas faktors. Tas ir kā sava veida savvaļas tūrisms. Tu esi laukā, ir vējš. Un, ja kā alpīnists vai tūrists tu vari, teiksim, iet un sasildīties, tad tur tu vienkārši guli nekustīgi, lai netiktu pamanīts ne no augšas, ne no sāniem, ne no jebkuras vietas. Un tu nekusties, tev ir auksti. Tu vēlētos kaut atspiedienus taisīt, lai asinis kustētos, bet nevar.
Tāpēc noteikti ekipējums ziemā spēlē izšķirošu lomu izdzīvošanā. Nevajag pat būt ievainotam, pietiek būt apsaldētam, lai tu vairs nebūtu daļa no šīs ķēdītes.
Tāpēc, jā, ekipējums varbūt ne vienmēr ir savlaicīgi, bet viss ir pilnīgs. Un no personīgās pieredzes varu teikt, ka bija ļoti labs Eiropas un Amerikas piedāvājums. Un ir arī tādi mazie prieciņi – ierakumu sveces. Liekas, kas tur tāds, kad svece deg…
Bet silda tomēr…
Silda, jā. Un tas ir īpaši jūtams, kad ir tumša, auksta nakts, šī svece nodziest, un jūs pēc divām minūtēm domājat, ka, šķiet, svece neko nav devusi, bet jūs saprotat, ka tā deva daudz. Un šodien tu vari atrasties pussabrukušā mājā, bet rīt tu vari būt atklātā laukā.
Runā, ka tur ir daudz žurku. Mēs nezinājām par šo faktu, bet viņas esot visur.
Mēs esam laukos, tā ir viņu stihija, mēs esam viņu viesi. Tā ka – jā.
Ar viņām jāsadzīvo…
Nu, tie ir parazīti. Vai mēs esam parazīti… [iesmejas]
Jūs viņas tur barojat, piebarojat?
Viņas pašas barojas. Ziniet, gadās tā, ka no lauka nesavāc… Redzēju ļoti daudz nesavāktus, mirušus krievus. Viņi tur guļ, neviens viņus nesavāc, peles tur pašas tiek galā, kā var.
Bet ukraiņus savāc?
Manā vienībā vienmēr gan dzīvos, gan mirušos savāc. Nevienu neatstājam.
Un ja nav iespējams aiziet?
Gadās, kad kāds aizmieg tranšejās vai nav redzams…
Vai tur nemaz nevar saprast, kuras puses karavīrs..?
Mums ir dažādas formas, pēc formām var saprast. Turklāt neviens to nevienam vienalga nedos. Gadās, ka cilvēki tiek saplēsti gabalos un tiek veikti DNS testi, un katrs iegūst savu karavīru un var viņu apglabāt, jo tas ir svarīgi katram vecākam un vispār kaut kādu normu dēļ.
Krievu gūstekņi – apmaiņas resurss
Vai gadās tā, ka palīdzat ievainotiem krieviem, vai krievi palīdz jums?
Mēs ņēmām gūstekņus, ievainotos un likām turniketus un nobindējām. Tas arī viss. Nu, viņam nav ieroča, skaties, viņam izmisums acīs. Mēs esam cilvēki. Es, protams, atkal no vecāku pozīcijas skatoties, es saprotu – tas ir kāda dēls. Viņš var būt nomaldījusies avs, varbūt viņiem tur neko neprasa, viņi ir mobilizēti, bet tomēr viņš ir šeit un viņš mani mēģināja nogalināt. Bet tagad viņš ir kāds, kurš vienkārši mirst un lūdz palīdzību. Es kā cilvēks, kā tēvs saprotu, ka tas ir kāda dēls, tēvs. Jā, sniedzam pirmo palīdzību, padzerties, puiši cigaretes iedod, iedodam paēst.
Tālāk jau viņš iet pa ķēdīti, kā jau paredzēts karagūstekņiem. Pirmkārt, tas ir apmaiņas resurss. No vienas un otras puses ir karagūstekņi, un katra valsts viņus ir ieinteresēta atpakaļ atgūt. Tāpēc maina, un tas ir svarīgi. Cilvēki tur atrodas gadiem.
Un karš ir tas, kas nevienam nav vajadzīgs. Un, man šķiet, ka diemžēl krievu karavīri to saprot, tikai kad atbrauc uz fronti.
Viņi redz visas šīs šausmas, un viņam atnāk apziņa, ka ir ne tajā vietā, ne tajā laikā, bet jau par vēlu. Bet mums, ukraiņu karavīriem, nav izvēles, mums ir jāstāv līdz pēdējam, jo tā ir griba vai nāve. Es saprotu – ja nekarošu, pēc tam neko nevarēšu izdarīt, pretstāvēt. Jā, nu, es iziešu viens pats pret okupantu pūli, es ātri iešu bojā, un Ukraina nobeigsies ar mani.
Tāpēc, kamēr mums ir iespēja… jā, mūs atbalsta ieroči no Rietumiem, cik iespējams. Mums ir jācīnās. Kamēr mēs esam vienoti, kamēr mūsu ir kāds skaits, mēs varam cīnīties pretī, mēs varam virzīties uz priekšu. Es uzskatu, ka mums joprojām ir pietiekami liela iespēja to izdarīt pašiem. Kā jau es teicu sākumā, es patiesi ticu, ka mēs to varam izdarīt. Es esmu tikai karavīrs, es neesmu ģenerālis. Es zinu, ka mums ir forši komandieri, viņi ir gudri, viņi ir spēcīgi, viņi mums palīdz. Un citas valstis, kas zina, kā cīnīties, un ir cīnījušās jau ilgu laiku, tās var konsultēt mūsu vadību. Tāpēc tas beigsies.
Tā kā patiesība ir mūsu pusē, es patiesi ceru un ticu, un es zinu, ka mēs nonāksim pie savām robežām. Tikai jautājums ir, par kādu cenu. Es negribētu, lai tā būtu pēdējā ukraiņa cena. Diemžēl diplomātija, redziet, ir bezspēcīga. Ja par cilvēkiem, tad Krievijai ir lielāks potenciāls. Es nezinu, kā, bet es zinu, ka viss būs labi, es tam stingri ticu, un par to cīnāmies.
Es jums vēlu veiksmi, un lai jums viss izdotos. Liels paldies Andrej, ka tik sirsnīgi parunājām, ka tik daudz man pastāstījāt. Paldies par ļoti interesanto un ļoti cilvēcīgo sarunu!
Lūdzu. Es vēlos vēlreiz pateikties jums un visiem tiem, kas nav vienaldzīgi pret vienkāršo ukraiņu tautas, parasto karavīru problēmām. Kas jūt līdzi un kas mums palīdz. Liels paldies! Tas ir ļoti, ļoti vērtīgi. Un tā ir tā siltā attieksme, ko es šeit jūtu. Es te esmu svešinieks. Bet tajā laikā, cik es esmu bijis šeit, jūsu valstī, jūsu pilsētā, es jau jūtu sevi šeit. Un cik laba, cilvēcīga, humāna ir jūsu sabiedrība un cik silti ir cilvēki. Tā ir liela vērtība. Liels paldies par visu, ko jūs darāt mūsu labā. Visiem un katram. Mieru jums!
Paldies! Jums arī mieru un cerēsim, ka miers tomēr atnāks arī uz jūsu valsti.
