Tāpat viņš norādīja, ka, runājot par kara uzsākšanas iemesliem, nevajag reducēt Krieviju līdz Vladimiram Putinam vien, jo viņš jau nedarbojas vakuumā – Putinam ir plašs atbalstītāju loks.
Putins nedarbojas vakuumā
Poziņš atklāja, ka vienmēr bijis tajā ekspertu mazākumā, kas neticēja ilūzijai, ka Eiropā vairs nebūs liela mēroga kara. Diemžēl viņam izrādījās taisnība.
"[Krievijas motīvi] bija pilnīgi skaidri redzami, vienkārši bija jautājums, vai mēs publiski vēlējāmies tos satraucošos momentus akceptēt, un cik lielākā mērā biznesa un īstermiņa peļņas intereses pārsniedza morālās un praktiskās stratēģiskās intereses, jo
šo problēmu lielā mērā esam nofinansējuši arī mēs, pērkot Krievijas naftu un gāzi. Viņi bija gatavi blefot, viņi bija gatavi lietot spēku. Rezultāts ir tāds, kāds tas ir, – mums Eiropā šobrīd ir ļoti liels karš," pauda Poziņš.
Politikā, sevišķi demokrātiskās valstīs, ir jāsaskaņo daudzas intereses un daudziem cilvēkiem tīri personīgu iemeslu dēļ sadarboties ar Krieviju bija finansiāli izdevīgi, sprieda Poziņš.
"Daudziem arī bija ilūzija, ka, ja mēs ieguldīsim Krievijā naudu, tad šie cilvēki, kuri ir nopelnījuši tirgus ekonomikā, sāks domāt demokrātiski, bet mēs no vēstures zinām ļoti daudzus piemērus, kad perfektas tirgus ekonomikas iedarbināja absolūtus diktatoriskus režīmus un uzsāka nežēlīgus, agresīvus karus. Pazīmes bija stipri agrāk. Patiesībā tās jau bija redzamas pirms [Vladimira] Putina," analizēja Poziņš.
Kā piemēru viņš minēja slaveno Krievijas armijas reidu Borisa Jeļcina laikā Dienvidslāvijā, kad viņi ieņēma pozīcijas, kuras nemaz nebija paredzēts ieņemt.
"Tas jau bija viens trauksmes zvaniņš, ka Krievijā ir politiskie spēki, kas ir gatavi revanšēties par Padomju Savienības sakāvi.
Nevajag reducēt Krieviju tikai līdz Putina personībai. Putins nedarbojas vakuumā, viņš iznāca politiskajā arēnā ar diezgan plašu atbalstītāju loku no konkrētām biznesa aprindām. Bija diezgan interesanti vērot, kā Putins pārņem kontroli pār masu mediju telpu, kā televīzijas kanālu īpašniekus izspiež ārā no tirgus. Tur daudzi procesi rādīja, ka šī valsts gatavo sabiedrību militāram revanšam," pauda Poziņš.
Pirmskara plāni nepiepildījās
Vienlaikus, kā tas nereti bijis pagātnē, kad ilgākiem vai īsākiem relatīva miera periodiem seko kāda nopietna karadarbība, arī karš Ukrainā gan praktiskajiem karotājiem, gan teorētiķiem ir nesis gana daudz pārsteigumu.
"Katrs karš, katra karadarbība ievieš izmaiņas teorētiskajos priekšstatos. Parasti ir tā, ka miera periodā pārstrādā, apdomā un izdara secinājumus no iepriekšējā kara, un daudzos gadījumos izrādās, ka valstis ir sagatavojušās pagātnes karam, bet reālā, modernā karadarbība ievieš diezgan būtiskas izmaiņas pirmskara plānos. Tā ir bieži gadījies, un tas tā ir noticis daudzās situācijās arī Ukrainā," norādīja Poziņš.
Ja Krievijas mērķis bija atgriezties pagātnē, atjaunojot Padomju Savienības principus, tas viņiem daudzejādā ziņā ir izdevies, jo viņi daudzos veidos burtiski karo kā Sarkanā armija, atzina Poziņš.
"Savukārt Rietumos daudzi bija gatavi dalīt Eiropu ekonomisko interešu sfērā un uz Ukrainu skatījās tā mazliet augstprātīgi. Ukrainā daudzas problēmas izriet no viņu iekšpolitiskās situācijas, jo viņi, atšķirībā no Baltijas, jau nebija skaidri deklarējuši, ka tūlīt ies uz Rietumu vērtībām. Viņi saglabāja savu dalību Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā (NVS), viņiem bija atklātas robežas, nav noslēpums, ka vienu brīdi Ukrainas aizsardzības ministrs faktiski bija Krievijas Federācijas pilsonis. Ukrainas elite, kas sadarbojās ar Kremli, bija padarījusi Ukrainu par vieglu mērķi," analizēja Poziņš.
Līdz ar to Kremļa ideologi domāja, ka viegli iekaros Ukrainu, bet Rietumi domāja, ka viegli atdos Ukrainu, jo tā jau nemaz nepretosies.
"Abas puses kļūdījās, jo bija aizmirsušas vienu būtisku faktoru politikā – tie ir cilvēki un tauta. Dažkārt, manuprāt, ir diezgan pavirši domāt, ka pasaules lielie var sadalīt pasauli vienmēr tā, kā viņiem ienāk prātā. Ir situācijas, kuras vienā vai otrā virzienā nosver tas, kā tieši vietējie politiķi vai vietējā elite, vai vietējā armija noreaģē, kā noreaģē tautas masas. Ja vietējie ir pietiekami agresīvi savu vietējo identitāti vai uzstādījumu aizstāvēt, tad lielie plānu kaldinātāji izgāžas," pauda Poziņš.
Moderno tehnoloģiju atbalsts
Runājot par kara tehniskajiem aspektiem, nedrīkst nepieminēt dronus jeb lidrobotus, kuru izmantošanas apjoms ievērojami mainījis kara darbības raksturu. Autonomi vadāmi lidaparāti kara darbībā izmantoti jau iepriekš, bet Ukrainas gadījumā mūsdienu tehnoloģijas un šo lidrobotu lētums ļāva civilajām vajadzībām izmantojamas ierīces pielāgot militārajiem mērķiem.
"Tas bija ļoti liels pārsteigums daudziem ekspertiem. Tas liek pārskatīt ļoti daudzas tehniskās lietas. Lidrobotu izmantošana Ukrainas gadījumā ļoti paplašina vēl viena cīņas veida nozīmi – būtiski kļūst radioelektroniskās cīņas līdzekļi, signāla nomākšana, signāla avotu atklāšana, iekārtu automatizēšana un mūsdienu programmatūras, pat varbūt mākslīgā intelekta elementi," norādīja Poziņš.
Tehnoloģiju attīstības virsotnē ukraiņi ir iemācījušies izmantot rotas vai nodaļas līmenī tādas iekārtas, kas agrāk nelielā skaitā bija pieejamas tikai lielu valstu armijām. Tas ir vēl viens aspekts, kas šajā konfliktā iegūst ļoti lielu nozīmi.
"Ukraiņiem ir izdevies to tīri tehniski īstenot, bet vai tas palīdz atrisināt strupceļu? Ja Krievija bija cerējusi iegūt vieglu uzvaru, tas aprēķins nepiepildījās. Bet ukraiņi bija maz sagatavoti, lai atvairītu tik lielu, plašu uzbrukumu, un arī Eiropas sabiedrotie patiesībā nav šobrīd nedz politiski, nedz arī pēc ražošanas apjomiem gatavi nodrošināt pietiekami lielu modernu ieroču piegādes apjomu.
Ukrainas gadījumā ir vajadzīgi vismodernākie ieroči ļoti lielos apjomos, ja šo strupceļu patiešām grib atrisināt," uzsvēra Poziņš.
Krievijai zaldāti nav problēma
Viņš atzina, ka, protams, visa informācija par pilno ainu nav pieejama, bet, viņaprāt, šobrīd Ukrainai bruņojums ir tikai tik lielā apjomā, lai ukraiņi spētu aizsargāties un izjaukt Krievijas ekspansijas plānus, bet tas nav pietiekams, lai ukraiņi veiktu atklātas pretuzbrukuma operācijas.
"Tad, kad uzliku tos skaitļus uz papīra, sanāk, ka Ukraina ar [Rietumu] piegādēm tikai kompensē tos zaudējumus, ko rada Krievija. Ja Krievija turpina aktīvu uzbrukumu, visu laiku metot šajā katlā jaunus spēkus, Ukrainas armijai nav reālas rezerves, kā organizēt pretuzbrukumu.
Nebūs tur nekāda zibens kara. Vai Ukrainai ir pārsvars gaisā nodrošināts? Nē, F-16 joprojām tur nav. Vai Ukrainai ir tālas distances ieroči, lai izjauktu Krievijas armijas loģistiku dziļi aizmugurē? Nav. Vai Ukrainai pietiek artilērijas? Nē, tā nevar nomākt Krievijas artilēriju. Tad par kādu pretuzbrukumu mēs runājam?" analizēja Poziņš.
Krievijas aprēķins ir vienkāršs – viņi var atļauties zaudēt savus karavīrus, skaidroja Poziņš, jo Krievijas sabiedrība tiek kontrolēta tik lielā mērā, ka tā vairs neuzdod jautājumus, kāpēc katru dienu nevajadzīgā karā zaudē tūkstošiem cilvēku.
"Putins var atļauties šos cilvēkus zaudēt. Tie, kas seko Krievijas militārajai vēsturei, zina, ka Krievijā karavīra zaudējums nav problēma nevienam ģenerālim – atsūtīs nākamos.
Tas nav tikai Sarkanās armijas vai cariskās Krievijas fenomens. Šīs valsts plašie cilvēku, dabas un ekonomiskie resursi ļauj šāda veida karu vest. Mēs nezinām, kad būs tas brīdis, kad Krievijas sabiedrība sāks uzdot jautājumus. Staļins upurēja 20 miljonus [cilvēku] un pat vairāk, un neviens nekādus jautājumus neuzdeva," pauda Poziņš.
Iznākums atkarīgs no Rietumiem
"Es ceru, ka Rietumi savus demokrātiskos principus un ekonomisko resursu beidzot iedarbinās, jo patiesībā jau no Rietumu ekonomikas viedokļa palīdzība Ukrainai ļauj atdzīvināt Rietumeiropas bruņojuma industriju," norādīja Poziņš.
Viņaprāt, Ukraina ir daudz svarīgāka, nekā šķiet vairumam cilvēku, jo notikumus Ukrainā šobrīd vēro citi autoritārie režīmi.
"Ja Krievija paliek nesodīta, tas nozīmē, ka visiem citiem diktatoriem ir zaļā gaisma, un pasaulē sāksies tāds haoss, tādi konflikti, kurus nekāda Rietumu superlielvalsts vairs atpakaļ neiedzīs. Tad būs grandioza apjoma katastrofa. Tas izvērtīsies tādos konfliktos, ar kuriem salīdzinot Ukrainas karš un Tuvo Austrumu konflikts būs izklaide bērnudārza smilšu kastē," pauda Poziņš.
Viņš uzsvēra – Ukrainas karu nedrīkst izlaist no kontroles, nedrīkst agresoram palikt nesodītam.
"Britu aizsardzības ministrs vienā no savām runām ļoti precīzi to noformulēja – no pēckara pasaules mēs esam nokļuvuši pirmskara pasaulē. Tas, vai rezultāts būs pozitīvs Ukrainai un Rietumiem, tas ir atkarīgs šobrīd no Rietumiem.
Ir jāpieņem varbūt nepatīkami, nepopulāri, asi lēmumi, bet, ja tos lēmumus nepieņems, sekas būs ļoti nelāgas. Var sanākt tā, ka mēs tagad ietaupām centu, bet vēlāk pazaudējam triljonus," secināja Poziņš.
