Ielas garumā

Ielas garumā. Smiltene. No Kalnamuižas līdz Baznīcas laukumam un Dārza ielai

Ielas garumā

Ielas garumā. Artilērijas iela

Ielas garumā. Vai kantrī tiešām radies Smiltenē?

Vai kantri tiešām radies Smiltenē? Pa pēdām pilsētas leģendai

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Pirms 20 gadiem Latvijā uzliesmoja ne vien kurtizāņu ugunskurs, bet vesela plejāde ar “country” jeb lauku mūzikas hitiem. Iepriekš pazīstamās ziņģes un naivais sintezatoru šlāgerpops tika nolikti malā, un jaunu ēru Latvijas vieglajā mūzikas žanrā uzsāka vīri un sievas ar kovboju cepurēm, stīlģitāras un pat vesels kantri festivāls. Dodoties uz Smilteni, mēs nolēmām noskaidrot, vai tiešām, kā kādā meldiņā minēts, tik ļoti populārais žanrs Latvijā ir radies nekur citur, bet gan tur, kur Abuls?

Teksasā pat nenojauš

Ja vēl nav zināms, par ko ir runa, tad jāsāk ar šo īpašo dziesmu, kas nonāca pie klausītājiem pirms vismaz 11 gadiem. Tās autori ir grupa “Paši pēdējie romantiķi”, kas plaši pazīstamajam “radio SWH” humora šovam “Radio Lāga” radīja dziesmu, apgalvojot, ka “Teksasā vēl nenojauš, baušķeniekiem ļoti skauž, bet kantri radies Smiltenē!”

Kā atzīst viens no dziesmas autoriem, valmierietis Mikus Frišfelds, sākotnēji nebija mērķa  dziedāt par Smilteni. Tolaik “Paši pēdējie romantiķi” jau bija sarakstījuši vairākas melodijas “Radio Lāgai” un vienkārši meklēja interesantas tēmas. Kādu vakaru, sēžot kopā Valmierā, grupa nejauši nonāca pie slēdziena, ka no Smiltenes nāk ievērojamākie kantri ansambļi un pilsētā uz vienu kvadrātkilometru varētu sastapt stipri vairāk vīriešu kovbojcepurēs un ar ģitārām nekā citur Latvijā.

Šādu pārdomu rezultātā kā joks arī radās nu jau leģendārā dziesma “Kantri radies Smiltenē”. Mikus atceras arī interesantu starpgadījumu – sākotnēji ieraksts tika nosūtīts uz “SWH” un arī pāris draugiem. Caur pēdējiem fails aizklejoja pat līdz grupas “Apvedceļa” basistam Armandam Leimanim, kurš, nezinot dziesmas autoru, pats izdomāja grupas nosaukumu un dziesmu nosūtīja uz Latvijas Radio 2. Tajā pašā laikā melodija nonāca ar “Youtube” platformā.

 “Mēs bijām ļoti priecīgi, ka “Kantri radies Smiltenē” pati aizgāja tautās. Neviens cits īsti nezināja tās autoru vai izpildītāju, cilvēki dziesmu vienkārši pieņēma kā patiesību un tekstos vispār nesaskatīja nekādu pretrunu,” pasmejas Mikus.

Tuvāk saknēm

Lai arī kur būtu dzimis kantri, Smiltenes novadā tas joprojām ir ļoti populārs un ar senām saknēm. Pirmkārt, no šī gala nākušas vismaz trīs zināmākās lauku mūzikas grupas Latvijā un nu jau leģendārākie kantri standarti  – vispirms jau “Kaimiņu” “Ievai”, tad “Sestās jūdzes” “Gan jau” un, visbeidzot,  “Apvedceļa” “Puika” vai “Zemenes”. Pēdējā dziesma “Youtube” video vien skatīta vairāk nekā 3 miljonus reižu.

Taču jābūt iemeslam, kā vispār radies Smiltenes novada muzikālais depozīts, kas tūkstošgadu mijā rezultējās ar lērumu grupu, neskaitāmiem hitiem un “vīriešiem kovbojcepurēs ar ģitārām”.

Mēs tikāmies ar diviem cilvēkiem, kas piedalījušies radošās atmosfēras kultivēšanā Smiltenē jau pirms 40 gadiem, lai noskaidrotu – vai sēklas muzikālajam potenciālam pilsētā iesētas jau sen?

Pēteris Vilks šobrīd strādā Smiltenes mūzikas skolā par pūšaminstrumentu  spēles pasniedzēju, pilsētas pūtēju orķestra diriģentu, ir bijis četrkārtējs pūtēju orķestra virsdiriģents Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos. Pēteris ieradās Smiltenē 1977. gadā no Balviem, sapazinās ar mūzikas skolas pasniedzējiem, pilsētas kultūras nama estrādes orķestri, kur vajadzēja trompetistu, kas bija Pētera specialitāte. Tad vietējam muzikālajam kolektīvam Palsmanē sāka rakstīt notis. 

Arī Viktors Tilčiks ir Smiltenes muzikālā laikmeta tiešs liecinieks. Nācis no blakus esošās Silvas, par mūziku sācis interesēties aptuveni tajā pašā laikā, kad Pēteris Vilks, kad armijā strādājis par māksliniecisko noformētāju. Vēlāk, atnākot mājās no dienesta, 1978. gadā Viktors kļuva par ģitāristu vietējās šlāgermūzikas zvaigznes Edgara Andrupa ballīšu ansamblī. Arī viņš drīz pievienojās Smiltenes kultūras nama estrādes orķestrim, kuru vadīja Juris Kļava, diriģenta Sigvarda Kļavas tēvs.

Gan Viktors, gan Pēteris viennozīmīgi piekrīt, ka Jurim Kļavam esot bijusi liela nozīme tajā, cik ļoti attīstījusies mūzika Smiltenē. Viņš esot bijis ne vien meistarīgs džeza pianists, bet arī prasmīgs, lai gan stingrs vadītājs. Turpretī rezultāts ir bijis vērienīgs – ansamblis ar vairākiem pūtējiem un ritma grupu, vairākiem vokālistiem un pat deju grupu jeb rēviju, kas brauca un iestudēja kustības pat no Rīgas; Jurim Kļavam bija ļauts veikt aranžējumus arī ārzemju dziesmām. Šajā atmosfērā attīstījās arī Smiltenes bigbends, paralēli spēlēja arī 8. ceļu būves rūpnīcas instrumentālais ansamblis “Oktāva”, Smiltenes vidusskolas bigbends, sieviešu vokālais ansamblis, džeza oktets – viss Jura Kļavas vadībā.

1982. gadā tika likti pamati estrādes grupai, kas vēlāk pazīstama ar nosaukumu “Palsa”, kur Viktors Tilčiks sāka komponēt un dziedāja 18 gadus, kamēr Pēteris Vilks turpināja rakstīt notis un sāka spēlēt basģitāru. Kad šķīrās ''Palsa'', 2001. gadā Viktors uz pieciem gadiem pievienojās grupai “Kaimiņi”. Tajā laikā Smiltenes novadā nodibinājušās bija jau citas grupas – “Sestā jūdze”, “Kreisais pagrieziens” un “Apvedceļš”.

Netika “Palsā”, uzsāka “Apvedceļu”

Arī Jānis Krūmiņš deviņdesmito beigās centās nokļūt tolaik radošās, pat nepieradinātās “Palsas” sastāvā kā taustiņinstrumentālists, taču netika uzņemts. Kāds nokārtu galvu, turpretī Jānim ar jau iepriekš pieminēto Armandu Leimani 2000. gada rudenī atraidījums bija iemesls nodibināt pašiem savu grupu “Apvedceļš” un spēlēt tā un to, kas pašiem patīk.

Kā komentē pats Jānis, tad tajos laikos jauniem cilvēkiem ar galvu uz pleciem nebija daudz izklaides iespēju. Viena no opcijām, kas turpinās arī šodien, bija braukšana uz “Palsas” ballēm, kur ļoti patikusi tur piedzīvotā bohēmas sajūta. Atbildot uz jautājumu, kad Smiltenē parādījies kantri, Jānis domā, ka tas varētu būt sācies līdz ar Ilmāra Dzeņa pirmajiem ierakstiem, kur pavadījumu bija iespēlējuši amerikāņu mūziķi. “Hits aiz hita,” viņš komentē un nekad neaizmirsīs pirmo reizi, kad šajos ierakstos izdzirdēja stīlģitāru.

Pirms “Apvedceļa” Jānis pats iemēģināja roku studiju laika grupā “Krūms un eži”, taču slavas ēra sākās ar leģendāro 2002. gada dziesmu “Zemenes”. Ažiotāža bija liela, un, kā Jānis atceras, viņš pat sapņot nevarēja, ka varēšot izdzīvot, tikai muzicējot. Kā neatņemama dzīves sastāvdaļa kļuva arī kovboja cepures – vispirms melnas, bet jau drīz pēc “Zemenēm”, kādā 2003. gadā, par Jāņa “signature look” jeb atpazīstamības zīmi kļuva tikai baltās. 

Otrs lielais notikums pilsētas un “Apvedceļa” kopīgajā dzīvē notika 2016. gadā, kad grupa nolēma ierakstīt videoklipu “Pašu pēdējo romantiķu” dziesmas “kantri radies Smiltenē” kaverversijai. To režisēja Igors Linga, kurš bija autors arī “Zemeņu” videoklipam.

Pēkšņi pilsētā katram bija kovbojcepure. Tika pat noorganizēta skatuve pilsētas centrālajā laukumā pretī baznīcai, un, kamēr uzstājās grupa, to pavadīja vesels līnijdeju ansamblis. Pāris gadus iepriekš Smiltenei tika oficiāli pieņemts jaunais novada karogs, tam par godu dziesmā parādījās pāris jauni pantiņi, iemūžinot šo notikumu arī muzikāli. Klipa veidošanas laikā pat tika sasaukta īpaša sēde pilsētas domē.

Kantri mīt kopienā un turpinātībā

Uz jautājumu, kāpēc Smiltenes novadā lauku mūzika ir tik spēcīga, Viktors Tilčiks min, ka varbūt tas ir saistīts ar to, ka pilsēta ir bijusi un turpina būt ļoti latviska. Turpretī Pēteris Vilks uzskata, ka tā ir Smiltenes mūzikas skola, kas bijusi spēcīga jau kopš tiem laikiem, kad viņš ieradās pilsētā pirmoreiz. Pētera novērojums – strauji notikusi paaudžu nomaiņa arī viņa vadītajā pūtēju orķestrī, kur ir palicis pavisam maz senioru, bet pamatbāzi veido jaunieši līdz 25 gadiem.

Tāpat turpinās arī vīru iedibinātā muzikālā tradīcija ģimenēs – Viktora meita spēlē basģitāru vietējā grupā “Ceļojums”, kamēr Pētera dēls grupā “Mākoņstūmēji” spēlē bungas. Vēl viens labs piemērs tieksmei uz kvalitāti ir grupas “Sestā jūdze” panākums – būt par pirmo ansambli no Latvijas, kas uzstājies Eiropas lielākajā kantrimūzikas festivālā “Trucker & Country-Festival” 2019. gadā.

Arī uz ielas nejauši satikti cilvēki atzīstas, ka kantri ir ienācis un nostiprinājies dzīvē, jo viņu radi spēlējuši vai spēlē kādā no Smiltenes muzikālajām apvienībām. Pat zemeņu pārdevēja tirgū apliecina, ka pie viņas ikdienā iepērkas arī Jānis Krūmiņš (“Ielas garumā” nācās secināt, ka par tik gardām ogām, kādas varējām iegādāties Smiltenē, patiešām ir neiespējami neuzrakstīt dziesmu).

Interesanta sakritība ir tikpat nejauša satikšanās ar vietējo vīndari Guntaru Baranovski.

Izrādās, viņš ne vien nodrošina pilsētniekus ar kantri mūziķu iemīlēto vīnu un kalvadosu, bet ir arī viens no pirmajiem “Apvedceļa” šoferiem un pa reizei piespēlēja grupai uz skatuves.

Arī Guntars apstiprina, ka leģendai Smiltenes novadā dzīvot ir viegli, jo tik tiešām liela daļa iedzīvotāju jau desmitiem gadu ir iesaistīti ar mūziku saistītajā kultūrā.

Sakiet, ko gribat – kantri varbūt ir, varbūt nav dzimis Smiltenē, taču nevajag piedzimt ne Teksasā, ne kādā citā slavenā vietā, lai savu mītu veidotu paši. Mums var patikt vai nepatikt lauku mūzika, taču Smiltenes novads ir labs piemērs tam, ka spēcīga kopiena un vietas atmosfēra spēlē lielu lomu mūsu radošumā un kā tas spēj ietekmēt katru nākamo paaudzi, kaut vai mudinot mācīties mūziku vai dziedot joku dziesmas. Kurš gan sevi vislabāk mīlēs, ja ne pats.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti